Andris Šuvajevs: Nav šaubu, ka nākamā gada budžets būs pirmais īstais koalīcijas pārbaudījums

© Ģirts Ozoliņš/MN

Turpinājums sarunai ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedru un partijas “Progresīvie” līdzpriekšsēdētāju Andri Šuvajevu.

Intervijas sākums šeit.

Pērn jūs valsts budžetu nodēvējāt par stagnācijas budžetu. Tagad, kad “Progresīvie” ir pilnvērtīgi pie varas, varēsiet veidot jau attīstības budžetu. Kas nākamā gada budžetā būtiski mainīsies, kas būs citādāks?

Ievadam, lai būtu precīzi. Tas budžets, kuru es nosaucu par stagnācijas budžetu, bija tad, kad “Progresīvie” vēl bija opozīcijā. Runa bija par 2023. gada budžetu, kurš tāds stagnācijas budžets arī bija. Pirmais mūsu pieņemtais budžets bija 2024. gada budžets, par kuru man kopumā ir pozitīvs iespaids. Vairākās svarīgās profesijās atalgojums cēlās, un vairākas prioritātes tika jēgpilni izpildītas.

Runājot par nākamā gada budžetu, man nav šaubu, ka tas būs viens no lielākajiem koalīcijas pārbaudījumiem. Es pat teiktu - pirmais īstais pārbaudījums, kas parādīs, cik lielā mērā mums izdosies sabalansēt visas sociālās un politiskās prioritātes. Es redzu veidu, kā to izdarīt. Vismaz no savas partijas skatu punkta skatoties. Jāsaprot konteksts, kāpēc tas būs sarežģīti, un te es neizbēgami būšu vienmēr kritisks par to, kāds ir tas fiskālais ietvars fiskālajiem noteikumiem ES līmenī. Manuprāt, šie noteikumi ir tādi, kas pārlieku ierobežo valstu fiskālo spēju rīkoties. Saprotu, ka tas ir kompromiss starp visām ES valstīm, īpaši eirozonas valstīm, bet, manuprāt, tas ir tāds kompromiss, kur Latvija vairāk ir zaudētāju lomā. Apzinos, ka to es neizmainīšu, un tas ir tāds ilgtermiņa mērķis.

Tas mums uzliek zināma veida ierobežojumus, kas pārtulkojas daudz spriegainākā situācijā mūsu vietējā budžetā. Tāpēc arī šis nodokļu jautājums ir tik svarīgs. Kā jau es minēju, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir panākt, lai nodokļu izmaiņas palielina nodokļu ieņēmumus. Ir jādomā par plašāku prioritāšu finansēšanu nākamgad. Tā, protams, ir drošība, jo Krievijas karš Ukrainā ir izmanījis visu bildi attiecībā uz to, kā valstis domā par savu pieeju fiskālajai politikai. Mums ir nozare [aizsardzība], kas, es teiktu, ir ārpus politikas. Tas neizbēgami rada grūtākas izvēles visās pārējās nozarēs. Tas ir viens iemesls, kāpēc es esmu tik ļoti kritisks pret ES fiskālajiem noteikumiem.

Fakts, ka Latvija nevar paņemt aizsardzības finansējuma daļu un “izkļaut” to ārā no šiem noteikumiem, manuprāt, ir ļoti, ļoti liela kļūda, ko ES šajā gadījumā pieļauj.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai ar ES viceprezidentu fiskālajos jautājumos Valdi Dombrovski jūs par šo jautājumu esat runājuši?

Pirms Dombrovska kungs tika izvirzīts eirokomisāra amatam, mums ar viņu bija tikšanās, un es, protams, pieminēju mūsu nostāju šajā jautājumā. Negribu runāt viņa vārdā, bet es nedomāju, ka tur [ES] ir kaut kāds kategorisks nē šādai nostājai. Mēs šeit atkal atgriežamies pie kompromisiem, kas nepieciešami ES valstu vidū.

Es atvainojos, bet šis aizsardzības jautājums ir ārkārtīgi būtisks, pat eksistenciāls. Mēs redzējām, kā kovida laikā naudu pēkšņi vispār neviens vairs neskaitīja. Miljardi, kādi miljardi? Triljoni tika piešķirti pa labi un pa kreisi. Nevienu vairs nekādi fiskālie noteikumi neinteresēja. Tagad mums aizsardzībai jāknapinās?

Es pilnībā piekrītu. Tieši kovida laiks apliecināja, cik patiesībā liela ir tā brīvība un elastīgums Eiropā mobilizēt milzīgus finanšu līdzekļus, lai sasniegtu noteiktus politikas mērķus. Tas gan arī ir iemesls, kāpēc šajā brīdī pret aizsardzības finansējumu nav tik lielas pielaidības. Kovida laikā visi šie noteikumi tika atcelti, tika ieviesti dažādi izņēmumi, un beigās šis izņēmumu saraksts bija ārkārtīgi garš. ES neviens nevēlas pieļaut šādas situācijas atkārtošanos, tāpēc viņi teiks, ka nevar aizsardzības finansējumam pieļaut tikpat lielu brīvību, izņemot to ārā no šiem ierobežojošajiem noteikumiem, jo tas radīs precedentu citiem izņēmumiem. Sākot ar nākamo gadu, visi šie izņēmumi vairs nepastāv, kas ir arī iemesls, kāpēc mūsu finanšu ministrs sūta šo vēstījumu sabiedrībai, ka situācija budžetā būs daudz sarežģītāka nekā iepriekš. Tas nav tāpēc, ka mēs pēkšņi strādājam sliktāk vai pelnām mazāk. Tas nav tāpēc. Tas ir ES politisks lēmums.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kad runā par budžeta vajadzībām un it īpaši kontekstā ar nodokļu palielināšanu, tad pirmais, ko cilvēki saka: jūs vispirms samaziniet tos nebeidzami bezjēdzīgos tēriņus, kad nauda tiek šķērdēta bez jebkāda reāla rezultāta. Savulaik pat tika rosināts veidot tā saucamo nulles budžetu no baltas lapas, jo šobrīd šī budžeta veidošana notiek pēc principa - ņemam katras ministrijas iepriekšējā gada budžetu, pieliekam noteiktu procentu, un kā šī nauda ministrijas iekšienē tērējas, par to nevienam vairs nav daļas. Kādas iespējas kaut ko būtisku mainīt šajā virzienā?

Man vienmēr ir bijusi simpātiska šī “nulles budžeta” pieeja, jo tā dod iespēju pārskatīt katru izdevumu ailīti un izvērtēt, vai tā sasniedz noteikto mērķi. Ļoti bieži nākas secināt, ka nekāds skaidrs mērķis nemaz nav noteikts. Tā ir nepareiza lieta no valsts puses. Uz šo jautājumu varu atbildēt tikai no “Progresīvo” skatu punkta attiecībā uz mūsu pārvaldītajām ministrijām. Tur mēs pavisam noteikti ejam cauri šādai izdevumu pārskatīšanai. Tā bija lieta, par kuru mēs runājām pirms ieiešanas valdībā, un ministrijas mums ir fiskāli ietilpīgas.

Vai tas ir iespējams valsts līmenī pēc skaidras metodoloģijas? Finanšu ministrija ir norādījusi, ka nav jau tā, ka šie izdevumi netiek pārskatīti. Tie tiek katru gadu pārskatīti, un tur ir kaut kādi ietaupījumi. Es zinu, ka finanšu ministrs kopumā iet uz jaunu pieeju budžeta veidošanā, ko man pat grūti pārtulkot latviski - “performance-based budgeting” (uz rezultātiem balstīta budžeta veidošana) - kad katrai izdevuma pozīcijai pretī ir konkrēts sasniedzamais mērķis. Tā būtu sava veida “nulles budžeta” pieeja, bet tiklīdz tu sāksi mazināt noteikta veida izdevumus konkrētās ailītēs, tā pretī parādīsies noteiktas interešu grupas, kuras par to cels traci. Tad tev jābūt skaidrai politiskai kapacitātei šo jautājumu risināt. Ja tev nav šīs kapacitātes, tad vari aizmirst par šādu pieeju.

Jūsu partijas pārraudzībā ir arī Satiksmes ministrija, kuras pārraudzībā savukārt ir “Rail Baltica”. Vai mums vispār būs nauda šī projekta finansēšanai? Izskan visdažādākās versijas, ko ar to darīt, līdz pat projekta iesaldēšanai. Kāda šobrīd ir situācija ar šo projektu tieši no budžeta veidošanas aspekta?

Ģirts Ozoliņš/MN

Valsts budžets šeit nevar tikt iesaistīts. Tā ir bijusi arī finanšu ministra pozīcija, un tai šajā gadījumā var tikai piekrist, jo fiskālās saistības ir tik apjomīgas, ka veidot atsevišķu budžeta ailīti - “Rail Baltica” - jau būtu bīstami visam projektam, jo tajā brīdī parādās risks, ka atbalsts projektam var sabiedrībā ievērojami samazināties. Vai mums ir iespējas attiekties no šī projekta? Es teiktu, ka Latvijas interesēs ir, ka šāda dzelzceļa līnija tomēr ir.

Satiksmes ministrija gatavo informatīvo ziņojumu, kurā tiks izklāstīti dažādi alternatīvie projekta finansēšanas veidi. Bieži vien mēs Latvijā runājam par ierobežotiem finanšu līdzekļiem tāpēc, ka mūsu pieeja, veidojot dažādus finanšu instrumentus, ir, kā lai saka... mums ir liels potenciāls veidot finanšu instrumentus, kurus mēs varam novērot citās valstīs, kuras spēj mobilizēt dažāda veida kapitālu gan no publiskā, gan privātā sektora. No tādām institūcijām kā Eiropas Investīciju banka. Mums jāatceras, ka Eiropa ir ļoti bagāta pasaules daļa. Kapitāls ir. Latvijā tikai trūkst spēju šo kapitālu piesaistīt, sabalansējot sabiedrības un investoru intereses. Godīgi sakot, man ir grūti precīzi atbildēt, kā mēs nosegsim visus šī projekta izdevumus. Atklāti sakot, es nezinu, bet neviens nezina. Tas, ko mēs varam teikt, un tā, cik zinu, ir arī pieeja no satiksmes ministra puses, jautājumi jārisina secīgi. Jāsaprot, kas ir tie tūlītējie uzdevumi, kādas ir visakūtākās vajadzības, un rast finansējumu šādā veidā. Par to, ka ES jāpiedalās šī projekta finansēšanā potenciāli lielākā apmērā nekā līdz šim, man arī nav šaubu.

Vai redzat ar šo “Rail Baltica” projektu saistītus lielus fiskālos riskus tuvākajos gados un ar to saistītas politiskās batālijas?

Es nevaru teikt, ka risku nav. Tieši pretēji. Līdzšinējā projekta pārvaldība liecina, ka riski ir. Gan fiskālie, gan politiskie, jo situācija ir diezgan vienkārša. Jebkura partija, kura būs Satiksmes ministrijā, būs primāri atbildīga par šo projektu. Tā kā šis projekts šobrīd ir apvīts ar ļoti daudziem dažādiem riskiem, tas vienmēr būs risks arī pašai partijai. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka veids, kurā šī atbildība par šo projektu var tik risināta, būtu caur pieprasījumiem valsts budžetā. Uzskatu, ka tas būs neiespējami.

Ja pieskaramies politiskajiem jautājumiem, tad pirms pāris nedēļām gaisā virmoja izteikta politiskās nestabilitātes sajūta, kuru izsauca negaidītā kultūras ministres Agneses Loginas demisija vienas dienas laikā un tūlīt pat jaunās ministres Agneses Lāces nosaukšana.

Komentējot kopumā situāciju koalīcijā, es saprotu, ka tas ir aizraujošs temats, bet vismaz no mana skatu punkta izskatās, ka ir daudz lielāka iespēja, ka koalīcija paplašināsies, nevis ka koalīcija mainīsies. Tāds bija mans uzskats jau kopš brīža, kad šīs sarunas sāka mutuļot. Kaut kad patiesībā jau maijā. Šis mans uzskats nav mainījies attiecībā uz koalīcijas sastāvu. No “Progresīvo” puses mēs jūtamies pietiekami stabili šajā izkārtojumā. Arī līdzšinējā pieredze liecina, ka spēja sastrādāties un kopīgi risināt jautājumus koalīcijā ir augstā līmenī.

Tā mums ir pirmā pieredze, esam pirmo reizi koalīcijā, tāpēc nevaru salīdzināt ar citām pirms tam, bet citi var, un tajos salīdzinājumos parādās koleģialitāte un konstruktivitāte, kas stiprina šo koalīciju. Es saprotu, vienmēr var runāt, ka mums pietrūkst balsu un citas lietas, bet es tā neuzskatu. Ja mēs līdz šim esam spējuši iznest smagus jautājumus gan pagājušajā gadā, gan šogad, tad neredzu, kas mums liedz to pašu izdarīt arī nākotnē. Kas attiecas uz Kultūras ministriju, tad varu tikai apliecināt, ka šeit nebija nekāda ārēja spiediena.

Ģirts Ozoliņš/MN

Nav runa par ārēju spiedienu. Ja partija, kas sevi pozicionē kā caurspīdīgu, caurskatāmu, veic šādu pēkšņu gājienu un to faktiski nekādi publiski neizskaidro, tad tas izskatās vienkārši sliktāko politisko shēmotāju tradīcijās. Neatkarīgi no šīs politiskās rokādes patiesajiem iemesliem tas tika nomenedžēts vāji.

Bet kāpēc?

Tieši tāpēc, ka šī neskaidrība deva iemeslu dažādām runām, minējumiem, konspirācijām. Ja lietā parādās dūmi, tātad kaut kur deg vai vismaz gruzd. Tas pats attiecas uz šo koalīcijas paplašināšanos, par ko tagad daudzi runā. Ko tas nozīmē? Vai koalīcijas paplašināšanu, iesaistot, teiksim, “Apvienoto sarakstu” koalīcijā, vai atsevišķu deputātu iesaistīšanu?

Kādas varētu būt formas vai konkrētie risinājumi, es vēl nevaru precīzi pateikt. Vai tie būs konkrēti deputāti, kas tiek permanenti piesaistīti koalīcijai ar konkrētām balsīm, vai tie būs atsevišķi deputāti, kas var atbalstīt koalīciju viņiem svarīgos jautājumos, to jau mēs redzēsim.

No šīs mazliet izvairīgās atbildes var saprast, ka nav runa par koalīcijas paplašināšanos ar veselu politisko spēku - “Apvienoto sarakstu”?

Man būtu grūti saredzēt šāda veida paplašināšanos.

Intervijas

Par neskaidrībām ar Eiropas Komisijas (EK) prezidenti Urzulu fon der Leienu, par to, kāpēc mums nav jābūt pasaules čempioniem svarcelšanā, par nelegālajiem migrantiem un par to, kas jālemj pašām dalībvalstīm – tā vietā, lai gaidītu, ko teiks Brisele, – “Neatkarīgās” intervija ar Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli (NA):

Svarīgākais