Publiskajā telpā nerimst runas par gaidāmo “nodokļu celšanu”. Izskan dažādi varianti, jo ar nodokļu sistēmu īsti apmierināta nav gandrīz neviena iedzīvotāju grupa. Lai gūtu kādu lielāku skaidrību, uz sarunu aicinājām Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedru Andri Šuvajevu. Viņš ir arī Finanšu ministrijas organizētās nodokļu darba grupas loceklis un partijas “Progresīvie” līdzpriekšsēdētājs.
Darba grupai, kura sagatavo nodokļu izmaiņas, bija jāiesniedz savs nodokļu grozījumu variants līdz Jāņiem, lai jau 1. jūlijā šīs izmaiņas varētu sākt skatīt Saeimā, taču kaut kas aizgāja ne tā. Kas notiek ar šīm nodokļu izmaiņām?
Svarīgākais, kas uzreiz jāpasaka, ka vismaz man ir pārliecība, ka, sākot ar 2025. gadu, izmaiņas nodokļos būs, un tās būs būtiskas. Jautājums ir par procesu. Man nevienā brīdī nav ilūziju par to, ka viss šis nodokļu jautājums būs noslēdzies tikai novembrī, kad būs pēdējais Saeimas balsojums attiecīgajā likumprojektā. Līdz tam brīdim visas šīs sarunas - kas mainīsies, nemainīsies, kā mainīsies - būs aktuālas.
Tā tik tiešām bija, ka sākotnējā doma paredzēja jau jūnijā panākt politisko vienošanos par svarīgākajām izmaiņām šajā jautājumā, bet finanšu ministrijai bija savi apsvērumi, kāpēc jūnijā šī politiskā vienošanās vēl nebija iespējama. Tiklīdz augustā mēs atgriezīsimies pie aktīvā darba, un tiklīdz būs budžeta likumprojekts uz galda, tā, esmu pārliecināts, šīs sarunas atsāksies.
Kāda ir jūsu pozīcija šajās sarunās?
Mums šis jautājums ir viens no svarīgākajiem, ko mēs jau identificējām gada sākumā. Esam investējuši daudz enerģijas, apdomājot šo nodokļu izmaiņu jautājumu. Tur ir vairāk aspekti. Vissvarīgākais būs iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN). Tas ir viens no tiem nodokļiem, kuru Latvijā mēs tomēr varam pietiekami būtiski mainīt, lai sasniegtu noteiktus politikas mērķus. Pārējos nodokļus ir daudz grūtāk aiztikt, jo tie ir krietni sensitīvāki. Tiem parasti ir kaut kādi vēsturiski iemesli, kāpēc tos grūti aiztikt. IIN šajā ziņā ir visparocīgākais.
Jūsu priekšlikums?
Vispirms nosaukšu tos sasniedzamos mērķus, kas faktiski ir arī nosaukti valdības deklarācijā. Mērķi ir trīs:
1) palielināt nodokļu ieņēmumus valstī kopumā, jo salīdzinoši tie ir ļoti mazi. Tikai ap 30% no IKP, kas ir būtiski mazāk nekā citur Rietumos;
2) samazināt ienākumu nevienlīdzību;
3) palielināt darba izmaksu konkurētspēju Baltijas reģionā.
Sasniegt visus šos trīs mērķus ir ārkārtīgi sarežģīti. “Logs”, lai izmanevrētu starp šiem trim mērķiem, ir ļoti šaurs. Runājot konkrētāk par IIN, mums ir skaidras trīs lietas. Trīs soļi. Mēs vēlamies pāriet uz fiksētu ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Šī ir nostāja, kurā mēs nebijām vienīgie. Tieši otrādi, praktiski visi ap galdu sēdošie uzskatīja, ka fiksēts neapliekamais minimums ir īstais un pareizais solis.
Precizēsim, ko tas nozīmē?
Šobrīd Latvijā ir diferencēts neapliekamais minimums. Matemātiski tas ir ārkārtīgi sarežģīts. Cilvēkiem ne vienmēr ir skaidrs, kāds ir viņu “nodokļu slogs”, jo tas ir atkarīgs no ienākumiem. Īpaši grūti to saprast tiem, kuriem ienākumi ik mēnesi vai ceturksni mainās. Iemesls, kāpēc šāda sistēma tik ieviesta, bija vēlme panākt zināmu progresivitāti sistēmā: jo lielāki ienākumi, jo mazāks neapliekamais minimums. Diemžēl konstrukcija ir ārkārtīgi sarežģīta, tur tiek piemēroti īpaši koeficienti, kas pat man nav līdz galam saprotami. Šī konstrukcija nepadara sistēmu caurskatāmu. Uz šī fona fiksēts neapliekamais minimums ir ļoti elegants un vienkāršs. Ir summa, kura vispār neapliekas ar nodokli. Pēc plāniem, šis neapliekamais minimums nākamgad varētu būt 620 eiro.
Bet kā saglabāt progresivitāti?
Tieši tā. Tas ir tas izaicinājums, jo šāds fiksēts neapliekamais minimums attiecas uz pilnīgi visām algām. Arī uz tiem, kas pelna 5000 eiro mēnesī. Tas padara šo fiksēto neapliekamo minimumu ārkārtīgi dārgu. Tā būtu visdārgākā nodokļu sistēmas izmaiņa no piedāvātajām. Ja to ieviestu, tad budžeta ieņēmumi pirmajā gadā samazinātos par aptuveni pusmiljardu eiro. Skaidrs, ka bez citām izmaiņām budžets to nespēs pavilkt un būs nepieciešamas papildu izmaiņas šajā nodoklī. Tas ir pirmais solis.
Otrais ir, un uz to norāda gan darba devēju organizācijas, gan citi, ka Latvijā darbaspēka izmaksas nav konkurētspējīgas ar Igauniju un Lietuvu. Saprotu, ka darba devēji vēlas panākt konkurētspējas izmaiņas pilnīgi visās algu grupās, bet tas nav iespējams, jo tas būtu vēl dārgāk nekā ieviest fiksētu neapliekamo minimumu. Bet ko mēs varam darīt? Iet uz, manuprāt, korektu kompromisu. Panākt to, ka šīs izmaksas kļūst konkurētspējīgas tajā algu grupā, kurā šī konkurēt nespēja ir visizteiktākā. Tā ir - līdz 2000 eiro mēnesī.
Ja mēs samazinām šo “nodokļu slogu” tiem iedzīvotājiem, kas pelna līdz 2000 eiro mēnesī, kas nozīmē, ka viņiem uz rokas paliek vairāk un darba devējiem izmaksas samazinās, tad mēs panākam, ka konkurētspēja reģionā izlīdzinās. To iespējams izdarīt pavisam noteikti. Ja mēs samazinām šos nodokļus cilvēkiem ar ienākumiem līdz 2000 eiro mēnesī, tad mēs aptveram ap 80% no visiem strādājošajiem. Manuprāt, tas ir ļoti spēcīgs politisks signāls, ko sūtīt: sākot no nākamā gada, 80% Latvijas iedzīvotāju nodokļi tiks samazināti.
Piesaucot vārdu nodokļi, jūs norādāt, ka tas jāliek pēdiņās. Kāpēc?
Tāpēc, ka latviešu valodā ir iegājies angliskais - tax burden - nodokļu slogs, kas, manuprāt, rada tādu nekorektu konotāciju.
Skaidrs.
Trešais jautājums jeb solis ir par ienākumu nevienlīdzību, kas, nav noslēpums, Latvijā ir augsta. Nodokļu sistēmas izmaiņas var spēlēt zināmu lomu, lai šo nevienlīdzību mazinātu. Tāpēc tiem iedzīvotājiem, kuriem ir lieli ienākumi, nodokļos samaksājamai summai ir jāpieaug. Pēc mūsu aprēķiniem tie būtu ienākumi, sākot no 5000 eiro mēnesī. Šādā veidā šī nevienlīdzība samazinātos. Ja mēs nesam šīs trīs nostājas, tad tiek sperts milzīgs solis, lai sasniegtu šos valdības deklarācijā paustos mērķus un tiktu radīti apstākļi, lai pēc šo izmaiņu ieviešanas kopējā ekonomiskā situācija Latvijā uzlabotos.
Te ir vairāki ieguvumi. Ēnu ekonomika galvenokārt koncentrējas tieši zemo un vidējo algu segmentā. Nodokļu samazinājums šai grupai samazinās arī ēnu ekonomikas spiedienu. Tāpat, palielinot šīs grupas cilvēku rīcībā paliekošos ienākumus, kas tos transformēs patēriņā, tiek veicināta izaugsme. Līdz ar to mēs saredzam vairākus ieguvumus no šādām nodokļu izmaiņām.
Tas, ka 80% strādājošo nodokļu kopapjoms samazināsies, skan iespaidīgi, bet kā to līdzsvarot? Kurās sfērās nodokļi palielināsies?
Ja mēs skatāmies uz valdības deklarācijā rakstīto, tad nodokļu kopapjomā mīnusa zīme nedrīkst būt. Tāpēc ir jautājums par kompensējošiem mehānismiem. Mēs no savas puses iesniedzām vairākus priekšlikumus, kuri, mūsuprāt, ir apsverami, jo mēs redzam, ka nodokļu sistēma valstī nav sabalansēta. Viens no risinājumiem, ko mēs piedāvājam, ir dividenžu nodoklis. Latvija un Igaunija ir unikālas valstis ES ar to, ka mums dividenžu nodokļa nav. Visās valstīs ir, mums nav.
Tas nozīmē, ka tad, kad uzņēmums sadala peļņu, nodokļi tiek nomaksāti tikai uzņēmuma pusē. Tad, kad šī sadalītā peļņa aiziet privātpersonu, īpašnieku pusē, tas neskaitās kā atsevišķs ienākums, kurš būtu apliekams ar IIN. Var saprast, kāpēc šāda sistēma tika ieviesta. Tas bija mēģinājums palielināt Latvijas pievilcību investoru acīs, bet, vadoties pēc Eiropas pieredzes, neredzu pamatojumu šādam izņēmumam. Cita lieta, ka arī šajā gadījumā ir svarīgi saglabāt progresivitāti. Kā liecina mūsu kopā ar Finanšu ministriju veiktie aprēķini, tad, ieviešot šādu dividenžu nodokli dividendēm, kas pārsniedz 30000 eiro gadā, šādā veidā varam iekasēt 50 miljonus eiro gadā. Tas attiektos tikai uz 16% no visiem dividenžu saņēmējiem. Tātad tikai lielo dividenžu saņēmējiem.
Jau ilgstoši klīst baumas par iespējamo PVN likmes celšanu. Kāda izskatās situācija šajā jautājumā?
Man ir grūti pateikt, kā izskatās. Vispirms neliels ievads. No “Progresīvo” skatu punkta PVN celšana ir viens no nevēlamākajiem risinājumiem, jo tas ir nodoklis, kas vistiešākajā veidā ietekmē sociālo nevienlīdzību. PVN ir patēriņa nodoklis, un patēriņa nodokli relatīvi vairāk maksā cilvēki ar zemiem un vidējiem ienākumiem. Absolūtā izteiksmē, protams, ir cita bilde. Jebkurā gadījumā tas ir regresīvs nodoklis, kura celšanu mēs nevaram atbalstīt pēc būtības.
Tajā pašā laikā ir nepieciešams nolīdzsvarot vairākus mūsu jau pieminētos mērķus. Lai šos mērķus sasniegtu, mums ir jābūt atvērtiem arī sarunai par šādu PVN celšanu. “Progresīvie” šo PVN celšanu nekad nenesīs kā nostāju, bet, ja mēs redzam, ka mūsu svarīgie mērķi izpildās, īpaši par IIN, tad būtu tikai korekti, ka mēs esam atvērti šādai sarunai. To, vai PVN tiks vai netiks celts, man šobrīd tiešām grūti prognozēt, jo es vēl nezinu, kā veidosies tā politiskā saruna. Tas, ko es pavisam noteikti varu pateikt, ka viens no tiem argumentiem, kas ir izskanējis: it kā mums nepieciešams PVN celt, lai finansētu aizsardzību, ir konstrukcija, kurai es nepiekrītu. Mēs redzam labākus veidus, kā finansēt aizsardzību. Tas ir virspeļņas nodoklis bankām.
Tieši par šo nodokli jau gatavojos jautāt. Kas ar šo nodokli notika? Jau pērn par to sāka runāt, un pat finanšu ministrs Arvils Ašeradens vienu brīdi it kā neizslēdza tā pieņemšanu, taču drīz vien šīs sarunas apklusa. Lietuva banku virspeļņas nodokli pieņēma, un nekāda finanšu katastrofa, ar kādu bankas mūžīgi draud, tiklīdz uz to pusi sāk skatīties, nenotika. Tikmēr mēs pieņēmām diezgan jocīgo hipotekāro kredītu procentu kompensāciju mehānismu, kas izpelnījās pamatotu kritiku sabiedrībā. Kāpēc Latvijas likumdevēji banku virspeļņas nodokli neuzdrošinājās ieviest?
Nepieņēma tāpēc, ka tā valdības maiņa tobrīd bija... nu tik... no sava skatu punkta es varu teikt, tas bija tik visaptverošs jautājums... “Progresīvajiem” tā bija pirmā reize, kad iesaistījāmies valdības veidošanā. Mums bija nepieciešams domāt par valdības deklarāciju, par sev svarīgajām politikām, par ministrijām un visiem pārējiem jautājumiem. Tajā brīdī to [banku virspeļņas nodokli] mēs vēl neidentificējām kā savu prioritāro jautājumu. Nezinu, vai tas kaut ko tajā brīdī būtu mainījis, bet tobrīd tas mums vienkārši paslīdēja garām, atklāti sakot. Šobrīd tas nav paslīdējis garām. Diskusija joprojām ir aktuāla. Šobrīd politiskā bilde ir relatīvi vienkārša. No vienas puses, mēs redzam spriedzi budžetā un gaidāmās diskusijas par nākamā gada budžetu, un no otras puses, banku peļņas rādītājus. Man šie dažādie aspekti saliekas kopā gluži elementāri.
Es tomēr gribētu saprast, kas šo, kā jūs teicāt, elementāro nodokli neļāva pieņemt jau pērn. Kur ir garantija, ka tie paši neļaus to pieņemt arī šogad?
Pērn nebija neviena, kas to aktīvi virzītu. Tā bija tā problēma.
Tātad nebija tā, ka kāds to strikti bremzētu?
Nē, tā nebija.
Tad jautāšu citādi. Kāda bija finanšu ministra Ašeradena pozīcija šajā jautājumā?
Politikā ir jābūt ļoti uzmanīgam, komentējot citu politiķu nostājas. Tur vienmēr ir labāk jautāt viņiem, bet tas, ko es varu pateikt attiecībā uz politisko sarunu, kas mums ir bijusi par šo un citiem jautājumiem: visu cieņu, tur mums ir bijusi visai liela atvērtība attieksmē pret tām nostājām, kādas nesu es un “Progresīvie”. Manuprāt, tas pats par sevi jau ir atzinības vērts, jo tās nostājas, kuras nesu es un “Progresīvie”, ir visai neierastas Latvijas politikā. Līdz šim neesmu saskaries ar situāciju, kad mēs jau saknē tiktu neuzklausīti vai kāds nebūtu atvērts diskusijai par šīm tēmām. Tā ka es patiešām uzskatu, ka viss ir mūsu pašu rokās.
Cita jau ilgstoši aktuāla tēma ir nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana vienīgajam īpašumam. Vienlaikus ir starptautiskais spiediens tieši šo nodokli palielināt. Kāda ir iespējamā virzība šajā nodoklī?
Mana nostāja ir tāda, ka es labāk skatītos tajā virzienā, kur tiek piemērots neapliekams minimums mājokļa vērtībai. Svarīgi ir panākt, lai šajā konstrukcijā turīgie iedzīvotāji atkal nebūtu tie, kas iegūst visvairāk. Ja tev ir īpašums pusmiljona vērtībā un tev nav jāmaksā nekāds nodoklis, tad nedomāju, ka tas ir pareizi.
Tur jau parasti tiek minēts noteikts slieksnis, no kura šīs nodoklis būtu jāmaksā. Teiksim, sākot no 250 000 eiro.
Jā, par neapliekamo minimumu mājokļiem mēs varam diskutēt. Tas būtu pareizais virziens, bet NĪN ir viens no tiem nodokļiem, kuru vēsturisku tradīciju dēļ grozīt būtu sarežģīti. Mums atšķirībā no rietumvalstīm, kur šie NĪN parādījās, ir ļoti liels nekustamo īpašnieku īpatsvars. 80% iedzīvotāju dzīvo sev piederošos mājokļos. Tas nozīmē, ka jebkādas izmaiņas NĪN ietekmē ļoti lielu Latvijas sabiedrības daļu, kura turklāt ne vienmēr ir tā turīgākā. Šī ir tā atšķirība ar Rietumeiropas valstīm, kur, ja tev pieder kāds nekustamais īpašums, tad, visticamāk, tu esi tajā turīgāko galā.
Latvijā NĪN bieži tiek izmantots politikā, īpaši uz pašvaldību vēlēšanām, kad politiķi piedalās vairāksolīšanā, kurš dos lielākās NĪN atlaides. Īpaši izceļas tieši turīgākās pašvaldības.
Pašvaldībām tādas tiesības ir, un tās arī ar šo nodokli brīvi rīkojas. Lai arī tu skaidri redzi, ka tur ir netaisnīguma elements, jautājums ir par to, cik lielā mērā vajadzētu regulēt pašvaldību rīcības brīvību. Svarīgākais, manuprāt, ir tas politiskais vēstījums, kuru tu sniedz.
Manuprāt, politiskajam vēstījumam Latvijā jābūt tādam, ka tā dēvētajam sociālajam līgumam jābūt stiprākam nekā līdz šim. Tas, ka mēs nodokļos iekasējam maz, ir apliecinājums, simptoms un cēlonis tam, ka mēs nespējam adekvāti finansēt tās nozares, kuras mēs visi vēlamies, lai tās būtu labāk finansētas. Politiķim ir jābūt pietiekami drosmīgam un jāspēj pateikt, ka tiem iedzīvotājiem, kuri ir pietiekami turīgi, ir jāpiedalās šajā sistēmā vairāk. Tas nav jāuztver kā mēģinājums mazināt viņu vēlmi dzīvot Latvijā vai būt daļai no sabiedrības. Es pat teiktu - tieši pretēji.
Te mēs saskaramies ar visām tām diskusijām par solidaritātes izjūtu, par to, cik lielā mērā nevienlīdzība valstī mūs individualizē. Mums ir grūti saskatīt tās kopsakarības starp nodokļu samaksāšanu un valsts spēju finansēt sociālos un cita veida publiskos pakalpojumus, kā arī šo publisko pakalpojumu pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību kopumā. Tas ir politiķu uzdevums, un es to tiešām uzskatu par savu uzdevumu. Tāpēc es arī esmu politikā: nest to vēstījumu, ka mums sabiedrībā ir jāpiedalās vairāk. Fiskālie instrumenti un nodokļi ir viens no veidiem, kā to darīt.
****
Turpinājums sekos. Par nākamā gada budžeta aprisēm un iespējamām politiskajām pārbīdēm - intervijas otrajā daļā.
