“Es vēlējos iziet no sava kabineta, jo man bija bail atrasties vienā telpā ar Andreju Judinu,” savā iesniegumā Saeimas administrācijai un Valsts policijai raksta Saeimas darbiniece, kura pēc “atrašanās vienā telpā ar Andreju Judinu” bija spiesta izsaukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi.
Runājot par iespējamām koalīcijām, bieži izskan doma, ka jaunajai Andra Kulberga valdībai būšot jāpieņem daudzi nepopulāri lēmumi, tāpēc nepieciešama pēc iespējas plašāka koalīcija ar stabilāku balsu vairākumu. Kādi būs šie “nepopulārie” lēmumi, parasti netiek konkretizēts, bet nojaušams, ka tas saistīts ar zināmiem taupības pasākumiem.
Eiropā pieaugošo kara draudu dēļ regulāri rodas jautājums: kā uz to vai citu potenciālā pretinieka rīcību reaģēs NATO? Par šo jautājumu ir ne mazums spekulāciju. Vieni saka: ja Krievija mēģinās bāzties NATO valstu teritorijā, tad dabūs pretī tā, ka ilgi nesalasīs kauliņus, kamēr citi bažījas par pretējo – NATO nobīsies, sāks “atbildes saskaņošanu” un beigās atrunāsies, ka nosacītās Narvas dēļ jau nesāks trešo pasaules karu.
Kamēr Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušais “Apvienotais saraksts” (AS) ar premjerministru Andri Kulbergu priekšgalā mēģina aptvert to milzīgās atbildības slogu, kas tagad viņiem būs jānes, un domā, kā arī pēc jaunās valdības izveidošanas to sadalīt uz vairākām galvām, lai tas vienlaikus neizskatītos pēc bēgšanas no šīs atbildības, ir laiks padomāt par to ekonomisko politiku, kuru realizēsim tuvākajos gados.
Trampa rīkojums atcelt Krievijas naftas produktu importa aizliegumu un aicinājumi nomainīt Ukrainas prezidentu iezīmē jaunu pavērsienu ASV – Krievijas un ASV – Ukrainas attiecībās. Tramps tikai pirms dažām nedēļām parakstīja likumu par tā sauktajām senatora Lindsija Grema “elles sankcijām”, kas deva ASV prezidentam plašas pilnvaras noteikt jaunus ierobežojumus Krievijai un tās enerģētikas nozarei. Tā vietā tagad tiek darīts pilnīgi pretējais.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa intervijā publiski paudusi, ka Latvijā būtu jāizvērtē atdeve no iepriekš īstenotās kapitāla pieauguma nodokļa likmes palielināšanas.
Partija “Mēs mainām noteikumus” (MMN) šā brīža Latvijā nevarēja neizveidoties. Vienalga ar kādu nosaukumu, vienalga ar kādiem līderiem, bet politisko procesu loģika lika šādam spēkam ar tā galveno vēstījumu – par pārmaiņām – parādīties zem Latvijas politiskā debess juma.
Ārlietu ministres Baibas Bražes paziņojums, ka viņa esot uzsākusi “procesu par vēl viena Krievijas pilsoņa ielikšanu Latvijas “persona non grata” sarakstā”, it kā noslēdza to dīvaino “futbola” spēli, kuru īsi pirms Saeimas vēlēšanām bija uzsākuši iekšlietu ministrs Jānis Dombrava ar ārlietu ministri Baibu Braži.
Kaut arī esmu rakstījis, ka pēc tik pārliecinošas “Apvienotā saraksta” (AS) uzvaras 15. Saeimas vēlēšanās koalīcijas veidošana kļūst otršķirīga, tai tomēr ir zināma politiska nozīmē. Īpaši ilgtermiņā, jo nekad nevar zināt, kā pavērsīsies notikumi nākotnē.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sagaidāmi un pašsaprotami valdības sastādīšanu (tieši šāds darbības vārds tiek minēts Satversmē) uzticējis jau esošajam premjerministram, Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušā politiskā spēka “Apvienotais saraksts” (AS) līderim Andrim Kulbergam.
Pirms dažām dienām sleju, kurā aicināju visus iet balsot, iesāku ar vārdiem: “Neteiksim, ka šodien, 3. oktobrī, izšķiras Latvijas liktenis. Nevajag ne tik skaļus vārdus, ne kādas citas līdz apnikumam nodrāztas banalitātes.” Ņemu savus vārdus atpakaļ. 3. oktobra balsojums izrādījās patiešām vēsturisks. Tam ir visas iespējas radikāli mainīt Latvijas politisko kultūru, politisko vidi un līdz ar to arī valsts attīstības vektoru.
Lai ko Latvijas sabiedrība dažkārt teiktu par Zviedriju un turienes politisko vidi, Zviedrija vienmēr latviešiem bijusi kā paraugs, uz ko tiekties. Ne velti Atmodas gados bija populāra nākotnes vīzija – pēc neatkarības atjaunošanas astoņos gados sasniegsim Zviedrijas labklājības līmeni.
Kad 3. oktobrī 20.00 tika paziņoti 15. Saeimas vēlēšanu pirmie āraptauju rezultāti, biju “Apvienotā saraksta” vēlēšanu rezultātu sagaidīšanas vietā restorānā/pasākumu zālē “Whitehouse”.
Kādreiz pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts ar tādu viltīgu smīniņu mēdza teikt: “Man patīk vērot, kā jauni politiķi nonāk sistēmā un pamazām tur sāk bojāties.”
Latvijai ir divas smagas, grūti risināmas ekonomiskas (arī politiskas) problēmas. Viena ir zem parādu nastas smokošā aviokompānija “airBaltic” un otra – milzīgus finanšu resursus rijošais megaprojekts “Rail Baltica”. Abi šie projekti jau gadiem atrodas valdības darba kārtībā. Sadaļā: prasa naudu. Līdz ar to katru reizi, kad parādās šis lūgums: iedodiet, aizdodiet, izvirzās pretjautājums: ko darīt?
Izlozēti 15. Saeimas vēlēšanu sarakstu numuri. Kāpēc šie numuri mūsdienās vispār vajadzīgi, tas jau ir cits jautājums, bet, tā kā šāda tradīcija – kandidātu sarakstiem piešķirt numurus – pastāv, tad tos var arī īsumā apspriest.
Jautājums par nepieciešamību ierobežot vai pat pilnībā apturēt Latvijas uzņēmumu tirdzniecību ar Krievijas uzņēmumiem ir darba kārtībā jau kopš 2014. gada Krimas aneksijas. Īpaši šis jautājums aktualizējies pēc 2022. gada 24. februāra. Šī tēma politiskajās lēmumu pieņēmēju aprindās tiek viļāta kā karsts kartupelis, savukārt politiskajās lēmumu nepieņēmēju (kliedzēju) aprindās tā tiek izmantota kā skaļš pārmetums, ar ko viegli “sist” netīkamo valdību.
Andra Kulberga jaunā valdība jau no pirmajām pastāvēšanas dienām publiskajā telpā saskaras ar samērā asu kritiku. Nekāds simt dienu “saudzēšanas” periods netiek ievērots. Tas arī viegli izskaidrojams, jo vēlēšanas ir pavisam tuvu, bet mūsdienās vairs netiek īpaši slēpts, ka daļa politisko apskatnieku paši kļuvuši aktīvi politiskā procesa dalībnieki un ir atsevišķu komandu fani.
Kad šogad pa maija svētkiem biju izbraucis uz Zalcburgu un Bavāriju, tad viens no turienes patīkamiem “pārsteigumiem” bija: kafejnīcās vai restorānos skatoties ēdienkartē, neradās kādreiz ierastās sajūtas: uh, cik dārgi. Šoreiz drīzāk: vai, cik lēti, lai gan objektīvi cenas bija Latvijas līmenī. Tā kā kādreiz Rietumeiropā tās bija ievērojami dārgākas, tad tagad šī paritāte jau šķita kā “lēti”.
Ja no Valsts kontroles (VK) ziņojuma Saeimai, ko vakar no Saeimas tribīnes nolasīja Valsts kontrolieris Edgars Korčagins, man būtu jāizvelk galvenā doma, tad tā būtu: “Mūsu, valsts pārvaldē strādājošo, pienākums ir runāt skaidru valodu un rādīt patieso situāciju arī tad, ja tā nav spoža vai atklāj iepriekš pieņemtu lēmumu trūkumus. Labāk rūgta patiesība nekā cukurota mānīšanās.”
Ja abstrahējamies no politikas saimnieciskās komponentes, tad politiskā cīņa Latvijā vairāk notiek ne tik daudz idejiskajā plāksnē, cik tīri sportiskajā: kurš kuru taktiski apspēlēs, izmantojot pretinieka kļūdas. Īpaši asi šī cīņa uzbango pirms Saeimas vēlēšanām, kuras šogad ievadīja Latvijas politikā bezprecedenta gadījums: vadošā partija gāza pati savu valdību.
Ar programmētāju un sabiedriski politisko aktīvistu Jāzepu Baško runājām pirms trijiem gadiem, neilgi pēc tam, kad tika palaists pirmais tā dēvētais mākslīgā intelekta (MI) rīks – “ChatGPT”