Ja abstrahējamies no politikas saimnieciskās komponentes, tad politiskā cīņa Latvijā vairāk notiek ne tik daudz idejiskajā plāksnē, cik tīri sportiskajā: kurš kuru taktiski apspēlēs, izmantojot pretinieka kļūdas. Īpaši asi šī cīņa uzbango pirms Saeimas vēlēšanām, kuras šogad ievadīja Latvijas politikā bezprecedenta gadījums: vadošā partija gāza pati savu valdību.
Par šo “bezprecedentu” jāpaskaidro atsevišķi. Latvijas politikā līdz šim gandrīz kā aksioma bija nostabilizējusies atziņa: valdība krīt tikai tad, kad aizkulisēs jau ir izveidota jauna valdība. Šoreiz valdība krita pēc tam, kad premjerministre Evika Siliņa un viņas pārstāvētā partija “Jaunā vienotība” (JV) paklupa uz līdzenas vietas. Tas ir, pilnībā pārrēķinājās un pieļāva nepiedodamu politisko kļūdu.
Godīgi sakot, es ne tajā svētdienas pievakarē, kad trīs minūtes pirms aizsardzības ministra Andra Sprūda preses konferences sākuma Siliņa paziņoja par neuzticības izteikšanu ministram, ne tagad saprotu Siliņas un viņas padomdevēju plānu. Uz ko viņi cerēja? Vai uz to, ka “Progresīvie” izvilks mutautiņu, noslaucīs spļaudekļus no pieres un turpinās strādāt valdībā, it kā nekas nebūtu bijis?
Protams, nekas tāds nenotika, valdība krita, un JV no astoņām vietām zaudēja pusi. Turklāt zaudēja vēl pašu galveno - vadošo, vecākā brāļa statusu (pieaugušie istabā). Toties ieguva “lūzeru”, politisko neveiksminieku slavu.
Ko tas viss nozīmē gaidāmajā politiskajā kaujā, kuras rezultātus vērtēsim naktī pēc 3. oktobra? Tā kā līdz ar valdības maiņu notika arī visas politiskās kāršu kavas vēlreizēja sajaukšana, šī brīža pamata jautājums ir: kas katram politiskajam spēkam ir galvenais pretinieks un konkurents. Turklāt jāievēro, ka pretinieks un konkurents nav viens un tas pats.
Precizēsim. Pretinieks ir tas politiskais spēks, pret kuru tiek vērsts partijas propagandas lielgabalu galvenā kalibra uguns. Uzskatāmākais piemērs no vēstures: 2018. gada Saeimas vēlēšanās JKP uz vēlēšanām gāja ar vienu karogu - pret Lembergu, pret ZZS. Kādas vēl viņiem bija idejas, to neatceras pat rūpīgākie politisko procesu vērotāji. Šajās vēlēšanās “Latvija pirmajā vietā” (LPV) iet ar lozungu - “pret JV un “Progresīvo” režīmu”. Viņiem atšķirībā no JKP ir arī vēl citi saukļi, bet no politisko pretinieku aspekta viņi skaidri iezīmē savus ienaidniekus, kuri jāsakauj, lai tur vai kas.
Konkurenti savukārt ir tie, kuri cīnās par vienu un to pašu elektorālo nišu, bet pēc vēlēšanām bez problēmām iet kopā vienā koalīcijā. Tie, kuru vēlētāji stipri pārklājas un ir gatavi migrēt no viena spēka pie otra. Ar šo jautājumu jau ir drusku sarežģītāk, jo šī migrācija nav tik viendabīga un primitīva, kā dažkārt tiek zīmēts. Tā, piemēram, bieži vien tiek teikts: visi budžetnieki balso par “Vienotību”, kas, protams, ir stiprs vienkāršojums. Ja tā, tad par ko viņi balsos tagad, kad “Vienotība” vairs nav galvenā? Vai par “Apvienoto sarakstu”, kura viens no centrālajiem lozungiem ir budžeta izdevumu samazināšana?
Nav noslēpums, ka lielākā vēlētāju daļa visai vāji orientējas politiskajos procesos un diez cik rūpīgi tiem līdzi neseko. Viņi ne tikai neklausās Saeimas sēžu translācijas, bet viņi arī īpaši neseko līdzi politiskajām aktualitātēm sociālajos tīklos, par medijiem nemaz nerunājot. Ko tas nozīmē? Tēlaini runājot, viņi ir gatavi iet 3. oktobrī uz klubiņu atpūsties, iedzert, padejot un tur atrast iepatikušos partneri, daudz nepētot viņa biogrāfiju, radurakstus un labās/sliktās rakstura īpašības. Vienkārši labi pavadīt laiku ar cilvēku, kurš patīk.
Politiskajā plaknē tas nozīmē, ka vairākums vēlētāju balso par paša galvā radītu iedomu tēlu. Aicināt vēlētājus iepazīties ar partiju programmām nozīmē apmēram to pašu, ko klubiņā pēc dejas piedāvāt savam partnerim aizpildīt anketu uz četrām lappusēm, lai noskaidrotu: vai varam turpināt vakaru. Respektīvi, programmas, idejas un “padarītie darbi” ir visai otršķirīga lieta. Svarīgākais ir tēls. Nav pat svarīgi, cik īsts un patiess tas ir. Galvenais, kādu to izdodas uzdot. Par ko izdodas iztēloties.
Latvijas politikas augstākajā līgā ir partijas ar savu noteiktu, izteiktu, nesajaucamu tēlu - LPV, “Progresīvie”, Nacionālā apvienība (NA), kuri vieniem patīk, bet citiem riebj, un ir partijas ar izplūdušu, it kā visiem piemērotu standartizēta “skaistuma” tēlu - JV, ZZS un AS. Interesanti, ka arī šādas nosacīti izplūdušas pozīcijas ieņemšana negarantē imunitāti pret lielu antireitingu.
Tas gan vairāk attiecas uz JV un ZZS, ne tik daudz uz AS, kas konkrētajā situācijā ir ārkārtīgi svarīgi, jo šī brīža galvenā politiskā intriga, galvenais jautājums, par kuru lauž šķēpus gan paši politiķi, gan politiskie apskatnieki, ir: kā turpmākajos mēnešos līdz vēlēšanām (pēc tām jau būs cits stāsts) attīstīsies tieši AS un JV attiecības (nevis AS un ZZS vai NA attiecības). Kurš kuru apspēlēs? Kurš būs ieguvējs no tā, ka JV tika paņemta (bija gatava iesaistīties) Andra Kulberga valdībā?
Versijas ir dažādas. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms jāatbild: vai AS un JV ir politiskie pretinieki vai konkurenti? LTV žurnālists Ivo Leitāns ar vieglu roku abus šos jēdzienus samet vienā kaudzē: “Kulberga galvenais pretinieks un konkurents ir JV, jo viņiem pārklājas vēlētājs: tas, kurš vienmēr balsos par stabili pie varas esošu spēku.”
Abiem šiem politiskajiem spēkiem vēlētāji patiešām pārklājas, taču šis vēlētāju kopums tieši dalās pa robežšķirtni, kuras vienā pusē ir tie, kuri JV uzskata par pretiniekiem (JV 17 valdīšanas gados visu salaiduši grīstē), un otrā tie, kuri “vienmēr balsos par stabili pie varas esošu spēku”. Proti, tie, kuru dzīves stratēģija ir vienmēr pieslieties stiprāko nometnei. Pēdējie tad arī uztver abas partijas kā konkurentus uz stiprākā statusu. Viņi savā būtībā pārsvarā ir konformisti/stagnāti, kuri nevēlas nekādas asas kustības, nekādas lielās pārmaiņas, kamēr “dusmīgie” (JV pretinieki) no Kulberga valdības gaida enerģisku, izlēmīgu rīcību. Kaut ko pavisam jaunu.
Līdz ar to Kulberga valdība, pats Kulbergs un AS no elektorālā aspekta raujas uz pusēm. No vienas puses, Kulbergs katrā savā solī cenšas demonstrēt nebijušu enerģiju un darba sparu (valdības sēdes turpmāk būšot divas reizes nedēļā, jo darbu esot tik daudz, ka jāstrādā bez atelpas), bet, no otras puses, nemitīgi dod signālus, ka nekāda ālēšanās valsts pārvaldē un cirvja vicināšana nenotiks.
Nekādi pārsteidzīgi lēmumi netiks pieņemti. Viss notiks, kā ierasts - rūpīgi iedziļinoties, visu pušu intereses ievērojot un saskaņojot. Kultūras ministra Naura Puntuļa izteikums (lai arī ne paša premjera un viņa partijas izpildījumā), ka SIF netiks vis likvidēts, bet tā darbība “līdzsvarota”, ir šīs politiskās mērenības iemiesojums.
Šo duālo pozīciju nosaka vēlme “paņemt” abas minētās vēlētāju grupas. Gan to, kas grib pavicināties ar “Mileja motorzāģi”, gan to, kas grib, lai viss “pa lielam” paliek pa vecam. Cik lielas ir AS izredzes šo sarežģīto uzdevumu veikt?
Politiskajās aprindās labi zināmais Edgars Jaunups uzskata, ka Kulbergs kļūdījās, paņemot JV valdībā. Viņaprāt, AS neapzināti joprojām JV uztver kā atdarināšanas cienīgu varas partijas paraugu un cenšas to kopēt, bet kopija vienmēr esot vājāka nekā oriģināls. Tā varbūt arī ir, bet ar šo konstatāciju Jaunups savu analīzi arī beidz. Lai gan ar to vajadzētu sākt. Nu un, ka kopija ir blāvāka nekā oriģināls. Kas no tā? Vai nav svarīgāk, kā šis “oriģināls” izskatās tagad? Cik lielā mērā šis “oriģināls” ir izbalējis pa šiem 17 gadiem?
Svarīgāk ir nevis tas, vai AS paņēmuši “čūsku azotē”, bet gan vai tā čūska ir indīga odze vai nekaitīga glodene. Visiem it kā skaidrs - protams, ka odze. Par to šaubu nav, bet atkal jautājums - vai indes zobs vēl vietā? Vai tas jau nav izkritis? Vai inde vēl ir aizdegunes rezervuāros? Uz visiem šiem jautājumiem atbildes ir - drīzāk nē nekā jā.
JV priekšā cits ļoti grūts uzdevums - jāizvirza jaunais līderis. Mazāk nekā četrus mēnešus pirms vēlēšanām. Neko neatgādina? Atcerēsimies 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanas, kad jau priekšvēlēšanu laikā tika nomainīts Džo Baidens pret steigā izvirzīto Kamalu Harisu. Šīs sasteigtās rokādes rezultāts arī zināms - izgāšanās.
Šobrīd JV valdes priekšsēdētāja ir Evika Siliņa. Politika ir nežēlīga. Viņa ir sista kārts. Potenciālais pirmais numurs - ārlietu ministre Baiba Braže - nav pat JV valdes locekle. Viņai nav nekāda amata partiju apvienībā. Varbūt viņa ir kādā amatā JV mātes partijā “Vienotība”? Visi JV ministri ir vai nu tās valdē, vai domē. Visi. Izņemot Braži. Tas, protams, Latvijas politiskajā sistēmā neko vēl nenozīmē, bet šo faktu nevar arī ignorēt. Īpaši jau pieminēto ASV vēlēšanu kontekstā.
Ko ar to visu gribu teikt? Kā tas dažkārt notiek sportā, iespējas pēc smaga zaudējuma iziet no grupu turnīra finālturnīrā atkarīgas vairs ne no paša tālākajiem panākumiem, cik no citu komandu spēļu rezultātiem. Konkrētajā gadījumā JV izredzes 3. oktobrī [pārvarēt 5% barjeru] būs vairāk atkarīgas nevis no viņu pašu izslavētās “meistarības”, cik no tā, vai AS un Kulbergs nesavārīs kādas ziepes un nepaklups uz līdzenas vietas līdzīgi kā Siliņa.
Turklāt JV var sabotēt, mest sprunguļus Kulberga riteņos cik vien grib, tas viņus tāpat neglābs. Šie sprunguļi drīzāk viņiem pašiem iebelzīs pa pieri. Ja vien pats Kulbergs ar visu savu, teiksim, kā ir, raibo komandu nesalaidīs kaut ko grīstē. Ko konkrēti?
Dažādi grābekļi un ar plānu smilšu kārtiņu apbērtas mīnas ir saliktas pa visu laukumu. Runas par budžeta pārskatīšanu vien ir tīrais mīnu lauks. Abus “Baltikus” pat nepieminēsim. Nemaz nerunājot par melnajiem gulbjiem, kuri var atlidot jebkurā brīdī. Bet, neatkarīgi no tā visa, viss atkarīgs tikai no paša Kulberga un viņa komandas.
