Saruna ar Stradiņa universitātes sociālo zinātņu fakultātes docenti Leldi Metlu Rozentāli par politisko ainavu, kāda tā veidojas, gaidot 3. oktobra Saeimas vēlēšanas, un kāds varētu būt spēku sadalījums pēc šīm vēlēšanām.
Bijušais valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis nupat nācis klajā ar liecībām par premjerministres Evikas Siliņas tēriņiem Amsterdamas lidostas VIP zālē un citām valdošās politiskās šķiras pārstāvju darbībām, kas raksturo zināmu uzvedības modeli. Vai šīs atklāsmes kaut kādā veidā atspoguļosies gaidāmo vēlēšanu rezultātos?
Par šo atspoguļošanos mēs runājām arī pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām un arī citām pirms tam notikušajām vēlēšanām. Līdz šim ir pierādījies, ka nekādu īpaši negatīvu efektu uz “Vienotību” tas neatstāj. Šobrīd situācija ir nedaudz mainījusies, jo ir mainījies kopējais fons. Ja pirms tam bija tāds “Vienotības” augšupejas laiks, tad tagad ir iestājies tā saucamais nogurums, kad vēlētājs īsti vairs neredz kādus jaunus, lielus darbus, un vēlētājs sāk lēnām atsvešināties no konkrētā politiskā spēka, kuru pirms tam ir izvēlējies. Pēdējās nedēļas notikumi rada sajūtu, ka vajag kādas pārmaiņas. Saliekot to visu kopā, varētu būt, ka kādam svārstīgajam vēlētājam, kurš agrāk ir balsojis par “Vienotību” un tagad domā, vai neizvēlēties kādu citu politisko spēku, šī varētu būt papildu motivācija pārskatīt savu izvēli. Tas nebūs pamatfaktors - viss, esmu šausmīgi vīlies. Nē. Tas drīzāk būs pēdējais piliens tajā vilšanās glāzē, kas ilgi krājusies.
Nupat notika Eiropai un varbūt pat visai pasaulei ļoti nozīmīgas vēlēšanas Ungārijā, kur 16 gadus valdījušais Viktors Orbāns cieta smagu sagrāvi. Pie mums Latvijā šo vēlēšanu rezultātus partijas dažādi interpretēja. Visjocīgākā šajā ziņā bija “Latvija pirmajā vietā” interpretācija. Pirms vēlēšanām viņi bija lielākie Orbāna atbalstītāji, bet pēc tām sāka viņa partiju pielīdzināt mūsu “Vienotībai”, kura tikšot patriekta no varas tāpat kā “Fidesz”. Kāda, jūsuprāt, būs šo Ungārijas vēlēšanu ietekme uz politiskajiem procesiem Eiropā un Latvijā?
Gan Orbāns, gan arī ASV prezidents Donalds Tramps zināmā politiskā spektra daļā agrāk tika minēti kā “saimnieciska” politiķa paraugi, pēc kuriem vēlētāji esot noilgojušies. Ungārija tika likta kā paraugs, kur cilvēki laimīgi dzīvojot. Šīs vēlēšanas parādīja pavisam ko citu. Nē, mēs nedzīvojām ilgi un laimīgi. Mēs sakām: stop, un gribam ko citu. Preses cenzūra, politiskajai elitei pietuvināti biznesmeņi, tiesu sistēmas kontrole un citas līdzīgas lietas nav tas demokrātiskais standarts, par kuru ungāri sapņo. Šīs vēlēšanas parādīja, ka “stingrā saimnieka roka” ne vienmēr iet roku rokā ar šiem demokrātijas principiem. Tur ir daudzi zemūdens akmeņi, kas ne vienmēr ir redzami virspusē. Pieļauju, ka arī pie mums šis Ungārijas precedents kādam liks aizdomāties, ka šis tiražētais stāsts par nepieciešamību pēc “stingra saimnieka”, kurš uzņemas atbildību par valsti (es šeit domāju tieši partiju “Latvija pirmajā vietā”), nav īsti patiess.
Jūs pieminējāt demokrātisko standartu. Cik, jūsuprāt, šīs demokrātiskās jeb eiropeiskās vērtības Latvijas vēlētājiem ir būtiskas?
Ja mēs atskatāmies uz mūsu neatkarības ceļu, uz mūsu mērķiem - iestāšanos Eiropas Savienībā, NATO, tad mēs faktiski bijām visai skaidri nosprauduši ceļu Rietumu demokrātijas virzienā. Bet tad, kad mēs nonācām zināmā drošībā un labklājībā (vēl pirms kara sākuma Ukrainā), šis nosacītais miera periods, par kuru arī pasaules politiķi teica, ka sen nekas tik ilgi nav piedzīvots, mūs kaut kādā veidā iemidzināja. Kādā mirklī mēs sākām aizmirst to, ka demokrātija nav pašsaprotama dāvana, un sākām kā prioritāti izvirzīt kaut kādas citas lietas.
Ja runājam par dažādiem faktoriem, kuri ietekmē politiku un ietekmēs gaidāmās vēlēšanas, tad nevar nepieminēt jūsu jau pieminēto Donaldu Trampu, kurš šobrīd lielā mērā nosaka politisko “modi” visā pasaulē.
Izskatās, ka Trampa pozitīvais tēls arvien intensīvāk sāk šķobīties. Mēs redzam, cik ārkārtīgi neparedzams, nekonsekvents savos lēmumos viņš var būt, bet, saprotot viņa lomu pasaules politikā, mēs visi, it īpaši politiķi, esam spiesti būt zemāki par zāli un neko nekomentēt, jo zinām, kā tas var atsaukties. Līdz ar to mēs, no vienas puses, viņu respektējam, bet, no otras puses, saprotam, ka tā ir tāda spēle, ņemot vērā viņa amata pozīciju. Ja sākumā varēja domāt, ka Tramps līdzīgi kā Orbāns ir tas “saimnieks”, kurš atgriezīs Ameriku tās varenībā, kad katram amerikānim būs māja, mašīna, sunītis un visi dzīvos Amerikas sapnī, tad tagad ir redzams, ka šis cilvēks (Tramps) nav gluži tas ideāls, kuru daudzi bija iedomājušies. Tagad viņu kritizē ne tikai opozicionāri, bet arī gana daudzi kādreizējie atbalstītāji.
Ja metam tiltus uz Latvijas politiku, tad redzam, ka nesen ZZS ministrs bija devies uz ASV, uz tikšanos ar Trampa ģimenes locekļiem, lai tur iedzīvinātu kādas biznesa intereses, bet nekādas konsekvences, vismaz pagaidām, no tā visa nav. Latvijas politikā ne tikai Ainārs Šlesers ir mēģinājis vilkt kaut kādas paralēles un veidot šo “saimnieka” tēlu. Ja skatāmies tālākā pagātnē, tad redzam arī Lemberga kungu, kurš sevi pozicionēja ar šo “saimnieka” tēlu. Līdz ar to var teikt, ka tā ir ZZS vēsturiska tradīcija. Viņi savam vēlētājam priekšstata sevi kā saimniecisko ģimenes tēvu, kurš uzņemas rūpes par visiem. Tas ir, par valsti. Gan Trampa pēdējā laika, gan Orbāna vēlēšanu neveiksme liek pieklust šiem stāstiem par “lielisko saimnieku”, kuru laiks pārnest šeit uz Latviju. Pieņemu, ka arī politiķi bija domājuši, ka šo Trampa tēlu varēs izmantot vairāk, nekā šobrīd to var sekmīgi izmantot.
Kāds būs galvenais priekšvēlēšanu debašu jautājums, ap kuru centīsies, ja tā var teikt, dejot politiķi? Ja mēs paskatāmies iepriekšējās vēlēšanas, tad runā par daudz ko, bet centrālais, fundamentālais jautājums parasti ir kāds viens. Par etnisko robežšķirtni nav vērts runāt, jo tā Latvijā ir nemainīga, bet kāds būs šoreiz šis pamatjautājums?
Pēdējos gados mums ir iezīmējusies konservatīvi domājošo un liberāļu pretstāve. Šobrīd ir aktualizējies jautājums par to, ko darīt ar iebraucējiem no trešajām valstīm. Vai nu tie ir ārvalstu studenti, vai voltu/boltu kurjeri. Tad arī nonākam līdz attieksmei pret ģimeni, seksuālajām minoritātēm un tā dēvētajām tradicionālajām vērtībām. Ja agrāk dominējošais bija etniskais latvieši/krievi sašķēlums, tad pēdējā laikā parādās liberāļi/konservatīvie šķēlums. Daudzu politiķu retorikā tas parādās kā atskaites punkts - kurā pusē tu stāvi. Nosacīti - par vai pret Stambulas konvenciju.
Mums ir divas spēcīgas konservatīvās pēc reitingiem pirmā trijnieka partijas - “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un Nacionālā apvienība (NA). Vai tās ies abas kopā pret nosacītajiem liberāļiem (ar “Progresīvajiem” priekšgalā) vai primārs tomēr būs vecais etniskais un Ukrainas/Krievijas jautājums? Respektīvi, vai koalīciju veidos, kā Saeimas “Vienotības” frakcijas vadītājs Edmunds Jurevics teiktu, valstiski domājošās vai konservatīvās partijas?
LPV un NA šķeļ vēsturiskais jautājums par latviešiem un krieviem. Ja NA ir orientēta uz nacionālajām vērtībām, uz latvisko identitāti, valodu, kultūru, un mononacionālu valsti, tad LPV ir vairāk par iekļaujošu sabiedrību tieši etniskajā ziņā. Viņi runā gan ar latvisko elektorātu, gan krievisko.
Nevarētu teikt, ka viņi būtu ļoti iekļaujoši attiecībā uz jūsu pieminētajiem voltiem un boltiem.
Jā, tieši par šo latvieši/krievi jautājumu. Tas arī NA stipri distancē no šīs partijas. Iespējams, ka NA vēlētājs draudzību ar LPV var līdz galam nesaprast. Jāatceras, ka konservatīvo partiju blokā vēl ir arī “Apvienotais saraksts”, kas arī stāv tradicionālo vērtību pozīcijās. NA nav vienīgā šajā spārnā. ZZS jau arī ir pietiekami nacionāli un konservatīvi orientēti. Tā ka tur ir iespēja pievienoties daudziem. Vairāk jautājums ir par to, kā sadalīsies balsis. Ja NA būs iespēja “nedraudzēties” ar Šleseru, tad viņi izvēlēsies šo nedraudzēšanās ceļu. Ja vēlēšanu matemātika to ļaus.
Ja skatāmies svaigākos partiju reitingus, tad pirmajās divās vietās ir LPV un “Progresīvie”. Ar lielu varbūtību var prognozēt, ka kāda no šīm partijām uzvarēs vēlēšanās. Jautājums ir: kura no šīm partijām veidos koalīcijas kodolu?
Tur jau nebūs tikai šīs partijas. 5% barjeru pārvarēs vairākas partijas. Lai kā tagad tiktu kritizēta “Vienotība”, tā arī būs šajā buķetē, no kuras varēs izvēlēties, kādu koalīciju veidot. Vēl jau būs arī AS un arī ZZS.
Par to jau arī jautājums. Ja varēs iztikt bez LPV un “Progresīvajiem”, tad viss skaidrs. Bet, ja būs jāņem kāds no šiem diviem, koalīcijā būs LPV vai “Progresīvie”? Ar ko kopā ies NA?
Tā būs šausmīgi sarežģīta izšķiršanās, jo NA vēlētājs nevienu no šīm izvēlēm nespēs tolerēt.
Rīgas domē tomēr tolerē.
Tas ir kas cits. Mums vienmēr ir teiciens: pašvaldībās tiek skatīti tikai saimnieciski jautājumi. Tur nav par ideoloģiju. Tur iespējama jebkāda sadarbība. Kas attiecas uz “Progresīvajiem”, tad sākotnēji viņi tika padarīti par tādiem it kā krievu elektorātam draudzīgiem spēkiem. Savā būtībā viņi ir vairāk liberāli domājoši. Tuvi jaunu cilvēku pasaules redzējumam. Vairāk iekļaujoši, bez konservatīviem rāmjiem. Viņos neredzu tik lielu ļaunumu, kā dažkārt viņi tiek prezentēti, kad tiek demonizēti kā Latvijas sabiedrības grāvēji. Kā vērotājs no malas neredzu šīs briesmas. Ja man būtu jāizdara šī izvēle, tad tā vairāk sliektos “Progresīvo” virzienā, bet pēc 3. oktobra ne jau man būs jāizdara izvēle. Tā būs NA izvēle. Tur būs jautājums, ko vairāk gribēs vēlētājs.
Ja atgriežamies pie gaidāmo vēlēšanu pamatjautājuma, tad viens no iespējamiem jautājumiem varētu būt par izmaiņām. Vai būs kādas būtiskas izmaiņas, vai arī viss pamatvilcienos paliks pa vecam.
Man ir tāda sajūta, ka tā kombinācija tomēr mainīsies. Ja līdz šim pēdējos Saeimas sasaukumus ir dominējis viens darbības stils, modelis un to ir iemiesojusi “Vienotība”, tad tagad, kā jau es sākumā teicu, cilvēki gaida ko jaunu, jo vecā partija - “Vienotība” - sagurst. Jānāk jaunām asinīm. Manuprāt, kombinācija mainīsies un līdz ar to arī plašākām izmaiņām vajadzētu notikt. No otras puses, mēs dzīvojam nestabilos ģeopolitiskos apstākļos, un mums nevajadzētu nograut pastāvošo kārtību. Tas būtu neapdomīgi. Vajadzētu vienkārši svaigu skatījumu.
Politiķiem patīk lietot tādas skaļas frāzes kā: šīs vēlēšanas būs izšķirošas, vēsturiskas, liktenīgas. Vai tās būs izšķirošas Latvijas nākotnei vai samērā ikdienišķas?
Mani kā nacionāli orientētu vēlētāju dara bažīgu “Suverēnās varas” pārliecinošais reitingu pieaugums. Skaidrs, ka viņi būs parlamentā un viņiem izdodas ap sevi koncentrēt radikāli domājošos krievvalodīgos vēlētājus. Tā ir partija, kura nav nosodījusi karu Ukrainā un vēsturiski kaut kur līdzinās Tatjanas Ždanokas pozīcijām krievvalodīgo aizstāvības jautājumos. Par šo politiskā spektra daļu mēs bijām daļēji aizmirsuši, jo “Saskaņa” bija tā kā aizgājusi no politiskās spēles, Rosļikovs kā spilgta personība bija savācis ap sevi kādu grupiņu, bet tā ir izčākstējusi. Savukārt Stepaņenko kundze ir ļoti mērķtiecīga darbone, kura strādā ļoti pārdomāti. Ar to gribu teikt, ka šajā parlamentā būs viena partija ar ļoti izteiktu orientāciju uz draudzību ar Krieviju un citām bijušajām PSRS republikām.
Bet tā jau valdībā nebūs.
Valdībā tā nebūs, bet tā būs klātesoša. Idejas jau var pilināt arī pa mazai pilītei.
