Kad šogad pa maija svētkiem biju izbraucis uz Zalcburgu un Bavāriju, tad viens no turienes patīkamiem “pārsteigumiem” bija: kafejnīcās vai restorānos skatoties ēdienkartē, neradās kādreiz ierastās sajūtas: uh, cik dārgi. Šoreiz drīzāk: vai, cik lēti, lai gan objektīvi cenas bija Latvijas līmenī. Tā kā kādreiz Rietumeiropā tās bija ievērojami dārgākas, tad tagad šī paritāte jau šķita kā “lēti”.
Tas, ka Latvijā daudz kas ir dārgāks (vai vienādā cenā) nekā par mums bagātākās valstīs, bieži tiek piesaukts “viss ir slikti”, “esam pilnīgā pakaļā” kontekstā. Proti, esam viena no trūcīgākajām ES valstīm, bet ar cenām kā Vācijā un vēl dārgāk. Tas tā ir, un tur nav nekā iepriecinoša. Taču uz šo dārdzību var paskatīties arī no citas puses. Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jāpaskaidro, ka šajā rakstā netaisos par kaut ko aģitēt vai iestāties. Vienkārši šo to konstatēju, šo to apceru un pārdomāju, nepretendējot uz kaut kādu “patiesību” pēdējā instancē.
Tā kā daudz ceļoju un sociālajās vietnēs skatos dažādus piedāvājumus, tad datorā man regulāri “izlec” visādi reklāmas video. Nupat vienu tādu redzēju par Ziemeļmaķedoniju un tās galvaspilsētu Skopji. Galvenais uzsvars bija uz to, cik tur neparasti lēti. Pusdienas par pieciem eiro, alus un kafija par pusotru eiro, taksometrs daži eiro. Tajā pašā laikā skati neesot sliktāki kā dārgākajās Eiropas pilsētās.
Vai tas nozīmē, ka šī reklāma mani iekārdināja un es jau sāku meklēt iespēju uz Skopji aizbraukt? Teikšu pilnīgi godīgi. Uz mani šis Skopjes lētums iedarbojās drīzāk kā antireklāma. Uz “lētu” Eiropas valsti nav vēlēšanās braukt. Var jau būt, ka man kaut kas nav kārtībā ar apkārtējās pasaules uztveri, bet manās acīs “lēts” neapzināti asociējas ar vārdu “zemas kvalitātes”, lai gan ar prātu lieliski saprotu, ka tas tā ne vienmēr ir.
Tajā pašā laikā, braucot uz eksotiskām zemēm ārpus Eiropas, lētums vai dārgums man ir pietiekami nozīmīgs. Piemēram, izvēloties, kurp braukt Latīņamerikā, uzreiz atkrīt daudzu tūristu iecienītā Kostarika un ainaviski skaistā Venecuēla to dārdzības dēļ (Venecuēla, protams, arī politiskās nestabilitātes dēļ). Tad jau labāk Gvatemala vai Kolumbija, kuras ir salīdzinoši lētas, ar labu tūrisma piedāvājumu.
Ar to “lētumu” un “dārgumu” ir visai interesanti. Kādreiz bija populāra anekdote par “jaunajiem krieviem”, kas pirmo reizi ārzemēs. Viens lielās ar turienes veikalā nopirkto dārgo pulksteni, bet otrs nievīgi nosaka: es aiz stūra redzēju tādu pašu, tikai par pieciem tūkstošiem dārgāku. Kādreiz šī anekdote šķita jaunizcepto miljonāru dumjuma kvintesence, taču tagad šo “dumjību” saprotu daudz labāk. Ja vari atļauties, tad lētas preces rada aizdomas ne tikai par to funkcionālo kvalitāti, bet kaut kā “palētina” arī pašu pircēju.
Var, protams, to norakstīt uz kompleksiem, un tā varbūt arī ir, taču nez vai, teiksim, britu sabiedrība ir tik ļoti “kompleksaina”, ka savus iecienītos veikalus, kur ikdienā iepirkties, izvēlas “kompleksu” dēļ. Vieni iet iepirkties lētajā “Aldi” vai “ASDA”, kamēr citi dārgajā “Waitrose” vai “Marks & Spencer”, bet “Lidl” savu mūžu nav kāju spēruši. Drīzāk tā tomēr ir katra sapratne par savu vietu sabiedrībā.
Līdz ar to arī valstu “lētums” un “dārgums” netieši norāda uz vietu globālajā hierarhijā. Atcerēsimies, kā pēc Latvijas iestāšanās ES un lēto lidojumu aviokompānijas “Ryanair” atnākšanas uz Rīgu Vecrīgu apsēda briti ar savām “vecpuišu ballītēm”. Viņus Rīgā maz interesēja vietējā kultūra un arhitektūra, toties pievilināja šejienes lētums. Visās izpausmēs.
Turklāt uz Latviju pēc lētā alkohola un lētajām izklaidēm brauca ne jau “Waitrose” publika. Brauca “Aldi” cienītāji. Rituālā čurāšana pie Brīvības pieminekļa bija attieksmes pret šo lētumu uzskatāma demonstrācija. Vai mums gribētos, lai šāds lētums Latvijā saglabājas mūžīgi? Vai gribam, lai arī šodien, reklamējot Latviju un Rīgu kā tūrisma galamērķus, uzsvars tiktu likts uz lēto alu Vecrīgas bāros?
Var saprast, ka mūsu cilvēku pretenzijas ir pret kaut ko pavisam citu. Ja jau cenas kā Vācijā, tad kāpēc algas nav kā Vācijā? Varētu jau norādīt uz produktivitātes atšķirībām, kas arī nosaka algu līmeni, bet tas diez vai kādu nomierinās. Lai gan arī cenu gadījumā viss nav tik viennozīmīgi.
Salīdzinot algas, nevajadzētu aizmirst, ka vairākos sektoros (it īpaši mājokļu cenu un īres jomā) Latvija saglabā savu vietu lētajā galā pat uz kaimiņvalstu (Lietuvas un Igaunijas) fona. Par tādu cenu, par kādu iespējams noīrēt (vai nopirkt) “normālu” dzīvokli Rīgā, Vācijā vai citur Rietumeiropā nedabūsi mājokli pat nomaļā mazpilsētā.
Lai nerastos pārpratumi, vēlreiz jāatkārto, es nebūt neaicinu priecāties par dzīves dārdzību Latvijā vai, vēl trakāk, to veicināt. Parasts kūkas gabaliņš kafejnīcā par pieciem sešiem eiro var sakaitināt pat tos, kas ikdienā uz cenām pārāk neskatās. Es vienīgi rosinu uz to paraudzīties kā uz mūsu valsts attīstības blakni. Kā uz šīs attīstības netiešo pierādījumu, jo pieminētās Ziemeļmaķedonijas lētums gluži automātiski asociējas arī ar šīs valsts ekonomisko un, visticamāk, arī cita veida atpalicību. Tieši tāpēc nav lielas vēlēšanās uz turieni braukt. Ārpus Eiropas ir nedaudz citādi, jo tur brauc iegūt pavisam cita veida pieredzi un šī nosacītā atpalicība jau ir ierēķināta nosacītajā eksotiskā tūrisma komplektā.
Atsevišķi jārunā par cenu līmeņa atšķirībām tepat Baltijas valstu starpā. Lai arī tradicionāli skaitās, ka Igaunijā viss ir visdārgākais, bet Lietuvā lētākais, pēdējos gados šī cenu atšķirība, šķiet, izlīdzinās. Var jau veikalos atrast preces, kas vienā valstī vai konkrētā veikalā nopērkamas lētāk vai dārgāk, bet par kādām pārliecinošām un acīmredzamām cenu atšķirībām tagad ir grūti runāt.
Vēl pirms gadiem desmit daudzi Palangas apmeklētāji ar sajūsmu stāstīja, cik tur viss esot lētāks nekā mūsu “dārgajā” Jūrmalā. Un tā patiesi arī bija. Jūrmala centās pozicionēties kā “luksusa” kūrorts “naudīgiem” viesiem, bet Palanga kā “tautas” kūrorts ar demokrātiskām cenām. Par piedāvājuma kvalitāti šoreiz nerunāsim.
Pēc 2022. gada, kad Krievijas “naudīgo viesu” plūsma apsīka, pamatā pazuda arī šīs atšķirības, lai gan Palanga joprojām saglabā “masu tūrisma” statusu iepretim Jūrmalai un it īpaši Liepājai, kuras pretendē uz kaut kādu “ekskluzivitāti”. Ja Palanga ir viens liels un dzīvīgs balagāns (nelietojot šo vārdu nievīgā nozīmē), tad Liepāja ir klusa miera osta, kur pie jūras atpūsties tiem, kas netīko pēc skaļuma un spožām gaismām. Faktiski uz to pašu statusu pretendē arī Jūrmala, kurai gan iegūt šo “eleganti dārgā” kūrorta statusu nedaudz traucē nespēja tikt vaļā no PSRS laiku un vēlāk Krievijas “smalko ļaužu” kūrorta ēnas.
Runājot par cenu līmeņa un dārdzības paradoksiem, tāpat nevar nepieminēt jau piesauktās Rīgas, Viļņas un Tallinas dzīvokļu cenu atšķirības. Tas, ka Rīgā šīs cenas ir ievērojami zemākas, tikpat kā nekad netiek piesaukta kā Rīgas priekšrocība, un tie paši, kas diendienā burkšķ, ka viss tik dārgs un “pilnīgā pakaļā”, nekad šo dzīvokļu lētumu nepiemin. Tas it kā neskaitās, un pareizi, ka neskaitās. Jo tieši šis nekustamo īpašumu lētums ir visprecīzākais indikators tam, ka Rīga jau ilgstoši tiek apsaimniekota slikti un atpaliek.
