Latvijas neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā saruna ar toreiz jaunievēlētās Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu Edmundu Krastiņu, kurš 1990. gada 4. maijā bija viens no 138 deputātiem, kas nobalsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Vēlāk viņš kļuva valsts īpašumu valsts ministrs Valda Birkava valdībā un finanšu ministrs Andra Šķēles trešajā valdībā.
Jūs bijāt viens no tiem, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kādas sajūtas ir tagad, skatoties uz šobrīd notiekošo? Ir kas saka, ka viss ir salaists pilnīgā ķezā, citi saka, ka tik labi kā tagad neesam dzīvojuši nekad agrāk.
Es nepiekrītu ne vieniem, ne otriem. Latvija ir daudz ko sasniegusi, bet vienlaikus ir diezgan maz par ko tā ļoti priecāties. Tā ģeopolitiskā situācija, kurā mēs atrodamies, nevienam neļauj īsti apgalvot, ka dzīvojam tik labi kā nekad agrāk. Mēs varbūt šobrīd dzīvojam uz kraujas malas.
Tas, ka mēs ekonomiski dzīvojam samērā labi, vēl neko nenozīmē. Mums aug valsts parāds arvien straujākā tempā, un kaut kad mums tas būs jāatmaksā. Salīdzināt šo vietu, kāda tā ir tagad, ar to, kāda tā bija agrāk, nav diez cik korekti. Laiks iet uz priekšu, līdz ar to pilnīgi loģiski, ka vajadzētu palikt labāk. Ja mēs sevi salīdzinām ar kaimiņiem, tad mēs zinām, kāda ir situācija. Mēs neesam tie spēcīgākie, kaut 1990. gadā sākām praktiski no vienām starta pozīcijām. Tagad Latvija ir nonākusi atpalicējos.
Par to, kāpēc Latvija atpaliek, ir ļoti daudz un dažādu versiju. Kāda ir jūsējā?
Pirms trim gadiem es jau uzrakstīju eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”. Dažās aprindās tā guva kaut kādu ievērību, kamēr oficiālās aprindas tai nepievērsa ne mazāko uzmanību. Daži privātie mediji mani aicināja to skaidrot. Ko es tajā esejā gribēju pateikt? Pirmkārt, gribēju noskaidrot, vai tiešām esam vājākie Baltijā. Tas bija pirmais jautājums. Izejot cauri plašam jautājumu spektram, man nācās atzīt, ka esam vājākie starp Baltijas valstīm. Otrs - kā mēs esam tur (pēdējā vietā) nonākuši? Kāpēc? Trešais jautājums: kā no tā tikt laukā? Atbilde uz otro jautājumu man sanāca ne tik vienkārša. Lai gan, no otras puses, pat ļoti vienkārša, kas intuitīvi daudziem latviešiem ir skaidra.
Okupācijas sekas Latvijā ir daudz smagākas nekā Lietuvā un Igaunijā. Tāpēc mēs esam tie vājākie un pēdējie. Ar okupācijas sekām es saprotu to, kas ir ietekmējis visu sabiedrības kultūru. Pirmām kārtām tas ir ļoti lielais iebraucēju un viņu pēcteču īpatsvars, starp kuriem daudzi pat nerunā latviešu valodā. Bet diemžēl ir arī liela latviešu daļa, kuru kultūra padomju gados ir vairāk vai mazāk izmainīta. Šīs kultūras lietas nevar ātri izmainīt. Nav pat īsti skaidrs, kā to darīt. Kaut kādi veidi jau pastāv, bet man šķiet, ka neviens to nemēģina pat darīt.
Teiksim, Alvis Hermanis, kurš pašlaik startē kā tāds jauns pieteikums. Viņš nepasaka, kur ir problēmas sakne, bet cenšas to risināt ar kaut kādām vēlēšanu sistēmas izmaiņām. Acīmredzot cerot, ka, ja kaut ko tur uzlabosi tajā vēlēšanu sistēmā, tad izmainīsies visa sabiedrības kultūra un jautājumi tiks risināti citādāk. Es tam tā īsti neticu.
Ja runājam par sabiedrības kultūras izmaiņām, tad vēl varētu pieminēt 1939. gadā aizbraukušo vāciešu kopienu, kas gandrīz visa sastāvēja no izglītotiem cilvēkiem; 1941. gada un 1949. gada deportācijas un kara beigās emigrējušo latviešu inteliģentāko tautas daļu. Viņu vietā, kā jau pieminējāt, iebrauca liels daudzums citas kultūras cilvēku. Ne jau no Maskavas vai Ļeņingradas. No dziļas provinces. Sabiedrība stipri izmainījās. To visi saprot, bet šodienas politiskās uzvedības standarti to neļauj pieminēt. Tas skan ļoti slideni. Ko darīt?
Viens veids būtu mainīt šo sabiedrības kultūru. Kaut vai iesākumā izdarīt to, ko tagad mēģina darīt - konsekventi realizēt pāreju uz mācībām latviešu valodā. Es jau minētajā esejā brīdināju, ka tas ir nepieciešams, bet tas nebūs tik viegli un vienkārši, jo arī latvieši tā nemaz nepriecāsies, ja viņu bērnam būs jāmācās klasē, kur daudzi, varbūt pat vairākums, ir krievi. Tur visur ir daudzas sarežģītas lietas, kuras nevar tik vienkārši atrisināt. Vajadzīgs laiks, vajadzīga iesaistīšanās, bet man ir bažas, ka augstākajā valsts vadībā tos procesus īsti nesaprot.
Atcerēsimies, cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai izņemtu krievu valodu kā obligāto mācību valodu no skolu programmām. Trīs gadi pagāja, un vēl tagad nav līdz galam izņemta. Kādas tik tur nebija atrunas, kādas pasakas stāstītas, jo viens veids, kā mainīt šo kultūru, ir izraut latviešus no krievu valodas informatīvās vides. Man jāsaka, ka man pašam ir draugi, kuri joprojām tur dzīvojas. Varbūt viņi nelasa tos krievu fašistus, bet viņi tur kaut ko lasa, un tas viss ietekmē. Tas ietekmē, kādi ir kultūras paraugi; ko tu citē; kādi ir tēli; uz ko tu atsaucies. Nevis Vinnijs Pūks, bet tas vilks ar zaķīti. Tas viss cilvēkus ietekmē. Beigās tas viss izpaužas ikdienas lēmumos, biznesa ētikā, morāles principos, arī politikā.
Traki. Tagad pat - notiek plašas sabiedriskās diskusijas par to modālo filtru Vārnu ielā. Šķiet, viss skaidrs, mazā ieliņā nav nekādas nepieciešamības atļaut tranzīta kustību.
Tieši tā.
Bet kāda pretestība jāpārvar.
Es domāju, ka tas ir tas pats padomju laiku domāšanas turpinājums, jo padomju laikos auto bija karalis. Gājējs, cilvēks bija pēdējā vietā. Viņš varēja vilkties kilometru, lai tiktu pāri ielai, bet kad auto brauca, viņam pat pagriežoties gājēji nebija jālaiž. To ieviesa stipri vēlu, ka, nogriežoties no ielas, tev jāpalaiž gājējs, kurš šķērso ielu. PSRS tā nebija. Šis autocentrisms tik dziļi ir iepotēts daudziem cilvēkiem galvās, ka viņi to uztver kā savas dzīves neatraujamu sastāvdaļu. Principu. Gandrīz kā reliģisku pārliecību. Skaidrs, ka šādi satiksmes filtri viņus satracina. Tāpat kā viņus satracina velojoslas, satracina gājēju pārejas un tamlīdzīgi.
Bet jūs teicāt - vai tur augšā nesaprot? Saprot pat ļoti labi. Bet viņiem 3. oktobrī vēlēšanas. Ja politiķis ies un teiks, ka samazinās auto piekļuvi visur, kur vien vēlētājs grib piebraukt, tad viņu neievēlēs. Viņš orientējas uz vēlētāju, kurš neko savā dzīvē mainīt negrib un dzīvo “Briljanta rokas” un Štirlica kultūrtelpā.
Labi, to mēs varam teikt par šo satiksmes regulāciju. Bet kas traucēja atcelt obligāto krievu valodu skolās? Kas traucēja? Vēlētāji bija “par”. Vēlētāji to apsveiktu. Vienīgais, ko var pieņemt, ka viņiem bija bail no skolotāju nemieriem. Būtu jāatlaiž tūkstošiem skolotāju, kas mācīja to krievu valodu. Tāpat jau latviešu bērni, ja vien viņiem apkārt nav krieviskas vides, to krievu valodu neiemācās. Tā ir pilnīgi veltīga resursu izšķiešana. Tā gāja trīs gadus. Manuprāt, vienkārši nesaprata.
Liksim pagaidām mierā šo saprašanu vai nesaprašanu. Atgriezīsimies deviņdesmitajos gados, kad jūs bijāt aktīvajā politikā un kā valsts īpašumu valsts ministrs realizējāt toreizējās reformas. Kādas kļūdas tika pieļautas, skatoties no šodienas skatu punkta?
Kļūdas tika pieļautas neskaitāmas, jo 1990. gadā mēs neko nezinājām. Viss mums bija pilnīgi jauns, bet vienu gan es gribu atzīmēt. Neviena no tām bijušajām sociālisma bloka valstīm, kas veiksmīgi šo pārejas procesu izgāja, negāja citu ceļu. Visas gāja to pašu ceļu: atlaist cenas, privatizēt, liberalizēt. Tad, kad izejam cauri šai grūtajai fāzei, tad jāsāk veidot kaut ko jaunu. Jābūvē savs. Sākumā ir viegli, jo tu vari kopēt to, kas pasaulē jau pastāv. Tas bija līdz tam, kad iestājāmies ES, un drusku pēc tam. Tad, kad nonāc pasaules pārtikušāko valstu piecdesmitniekā, vairs īsti nav ko kopēt. Tad ir jādomā pašiem, ko darīt. Tur vairs nav vietas kaut kādām ideoloģijām. Ir jāvadās pēc veselā saprāta. Nemitīgi jāizgudro jaunas lietas. Ja mēs to nevarēsim, tad vienkārši atpaliksim. Ir jāsaņemas, lai neatpaliktu.
Rudenī mums ir vēlēšanas. Ikviens var izvēlēties. Kāds ir jūsu... es neprasīšu, par ko jūs balsosiet, bet kāds ir jūsu redzējums par vēlamo attīstību? Vismaz virzienu, uz kuru pusi būtu jāskatās?
Es varu pavisam vienkārši atbildēt. Es noraidu visus tos stāstus par zaudētām balsīm. Nekādas balsis netiek zaudētas. Pat ja tu nobalso par sarakstu, kas netiek Saeimā, tava balss nav zaudēta. To par tām zaudētām balsīm cenšas iestāstīt tie, kas ir reitingu augšgalā. Viņi stāsta, ka ja nobalsosi par tiem, kas netiks ievēlēti, tava balss būs zaudēta. Tās ir pilnīgas muļķības. Ja es nobalsoju par to, kas netika ievēlēts, tad savu izvēli es esmu izdarījis un nekur mana balss nav zudusi. Daudz sliktāk ir, ja es, baidoties, ka balss “pazudīs”, nobalsoju par kādu, bet pēc tam nākas smagi vilties. Tad gan tā balss ir zudusi. Sāksim ar to.
Otrkārt, es neatzīstu “mazākā ļaunuma” principu. Mans princips ir - lielākais labums man. Es paskatos, ko katrs stāsta, ko darīs, ko viņš ir darījis līdz tam, un tad izvēlos to, kurš manā ieskatā dos man vislielāko labumu. Tā, ļoti vienkārši. Ja kāds nāk pie manis un jautā - par ko balsot, es viņam nevaru atbildēt, jo es nezinu, kāds viņam ir lielākais labums. Es varu apmēram zināt, kas man ir lielākais labums, un tādā veidā varu izvēlēties - par ko balsot.
Liela ietekme uz politiskajiem procesiem visā pasaulē ir tā dēvētajam Trampa faktoram. Proti, politikā tagad var atļauties runāt, ko grib. Agrāk tomēr bija stipri jāseko līdzi, ko saki. Tagad var vālēt visu, kas mēles galā. Jo dumjāk, jo labāk. Kā, jūsuprāt, tas ietekmēs mūsu vēlēšanas?
Tā ir viņa forma un ārējā izpausme, bet Tramps mūs ietekmē un ietekmēs ļoti būtiski. Arī ekonomiski. Irānas karš ir izraisījis ilgstošu degvielas cenu kāpumu un ne tikai degvielas. Arī minerālmēslu cenas, līdz ar to pārtikas cenas visā pasaulē. Tam visam līdz vēlēšanām noteikti vēl būs atbalsis. Ne mazāk svarīgs ir drošības jautājums.
Kāds bija galvenais apgalvojums pirms gadiem desmit un pat vēl mazāk? NATO 5. pants. ASV - mūsu draugs un galvenais aizstāvis. Var pat teikt, vienīgais, jo citu jau nav. Vāciešiem armijas nav, francūži par mums nekaros. Paliek vienīgi amerikāņi. Tas tagad ir izzudis, un mūsu drošības situācija ir pilnībā izmainījusies. Es uzskatu - būtiski izmainījusies, un, kā to atrisināt, neesmu dzirdējis no valsts vadības.
Viņiem jau nav variantu, ko teikt.
Un ko tad darīs?
Kā ko darīs? Karos.
Ar ko?
Ar to, kas ir.
Mēs taču visu laiku esam gaidījuši, ka mums nāks palīgā amerikāņi.
Tā bija, bet tagad ir citi laiki. Ja tāda situācija būtu 2022. gadā, tad apmulsumā varētu arī rokas nolaist vai, tieši otrādi, pacelt. Tagad, kad Ukraina ir pierādījusi, ka var pretoties un tas ir pareizais ceļš, situācija Eiropā ir daudz labāk apzināta.
Ukraina ir liela. Es pašlaik nedzirdu risinājumu. Viss, kas tiek stāstīts, ir diezgan nepārliecinoši. Tā vismaz man izskatās. Bet lai dievs dod, ka kļūdos.
Svētkos derētu tomēr kaut ko optimistiskāku.
Pirms kādas nedēļas es domāju par nākamajām vēlēšanām. Uz katrām vēlēšanām startē kāds neapmierināto apmierinātājs. Un tad es miegā sapratu, vai nosapņoju, ka Latvijas politiskais potenciāls ir izsmelts. Tie, kas tur Saeimā ir, tie sakombinēsies drusku citādāk. Varbūt kaut ko dabūs arī Hermanis, bet neko neizmainīs, jo viņam nav tāda potenciāla, kas kaut ko spētu kardināli mainīt. Līdz ar to mēs dzīvosim tālāk tāpat, kā mēs pašlaik dzīvojam. Tādā pašā muļļāšanās režīmā. Tur nekā nebūs.
Deviņdesmitajos gados bija kā? Pēc Augstākās Padomes nāca “Latvijas ceļš” ar izvērstu, radikālu programmu. Ar startu uz ES. “Latvijas ceļš” nogura, un tad nāca Tautas partija ar līdzīgu programmu un mērķiem. Iedeva stimulējošu injekciju. Pēc tam nāca “Jaunais laiks”, kas arī iedeva sava veida stimulu, un pēdējais spēks, kas nāca ar kaut kādu jaunu, nopietnu programmu, bija Zatlera Reformu partija. Pēc tam ir bijuši tikai kaut kādi Gobzemi un tamlīdzīgi, kas kaut ko ir mēģinājuši mainīt. Nu, tagad ir “Progresīvie”.
Tas viņu internacionālisms Latvijas sarežģītajā situācijā diez vai ies cauri.
Nu tad paliek “Vienotība”. Kad Kariņš aizgāja no “Vienotības”, tad jokoja: kāpēc viņš aizgāja? Viņš savulaik iestājās Eināra Repšes partijā “Jaunais laiks”, kas bija libertāra vai neoliberāla partija. Tagad savas karjeras galā viņš pēkšņi konstatē, ka viņš, nemainot partijas, ir nonācis sociāldemokrātiskajā partijā. Tas arī cilvēkam var būt šoks.
Atkal nekā optimistiska. Nu kādu tostu mēs varētu uzsaukt Neatkarības atjaunošanas svētkos?
Paldies par brīvību! Par neatkarību, par relatīvu brīvību. Par to ir jāpriecājas. Tās brīvības mums tomēr ir dotas, lai kā nemēģina daži tās mums atņemt.
