Saruna ar Latvijas Universitātes profesori, politoloģi Žanetu Ozoliņu par Latvijas drošības dinamiku, par jauno pasaules kārtību un Latvijas vietu tajā.
Pirms runāsim par jauno pasaules kārtību, kāda, jūsuprāt, ir Latvijas drošības dinamika? Vai 2026. gadā varam justies drošāk nekā, teiksim, 2022. vai 2023. gadā? Mūsu drošība pieaug vai samazinās?
Šajā ziņā esmu optimiste un piederu pie tiem, kuri atzīst, ka drošības dinamika Latvijā ir pozitīva. Iemesli šīm optimismam ir vairāki. Pirmkārt, Latvijas valdība gan nacionālā līmenī, gan pašvaldību līmenī šobrīd dara ļoti daudz, lai drošību stiprinātu. Tā “sniega bumba”, kuru mēs sākām ripināt deviņdesmito gadu sākumā, tā lēni kustējās, bet pēc 2022. gada šis ripināšanas temps ir ievērojami pieaudzis. Arī tas kapitāls, kas šajos gados ir uzkrāts drošības jomā, ir samērā pārliecinošs. Otra lieta ir tā, ka arī mūsu sabiedrotie, kuri ilgu laiku cerēja, ka Krievija demokratizēsies; ka mums blakus kaimiņos būs viens prognozējams, paredzams kaimiņš, ir sapratuši, ka viņu cerības nav piepildījušās. Līdz ar to arī tā draudu uztvere mūsu partneriem ir kļuvusi līdzīga mūsējai. Pieaug nacionālie aizsardzības budžeti, un valdības Eiropā vairs nekautrējas runāt par to, ka Krievija ir apdraudējums. Gan mūsu pašu atbildība, gan starptautisko partneru iesaistīšanās Eiropas drošības stiprināšanā dod mums šo pārliecību.
Kad runājam par mūsu sadarbības partneriem, tad nevaram nepieminēt ASV, kur aizvadītajā gadā bija vērojamas visai nopietnas politiskās pārmaiņas, kuras varētu raksturot arī kā novirzi no tradicionālā kursa. Šis gads ir sācies vēl vētraināk, un situācija kļūst arvien grūtāk prognozējama. Cik lielā mērā šis faktors var iespaidot mūsu drošību?
Jā, ASV prezidents Donalds Tramps ir parūpējies, lai starptautiskā drošības politika nebūtu garlaicīga. Tik tiešām gads ir bijis ļoti dinamisks, ar dažādiem pavērsieniem bagāts. Ja mēs izolējamies no tā, kas notiek pasaulē, bet skatāmies tikai uz ASV īstenoto ārējo un drošības politiku, tad šeit ir vērojamas vairākas zīmīgas tendences.
Viena tendence, kura mūs uztrauc, ir tāda, ka Tramps ir ļoti kritisks attiecībā uz Eiropu kopumā. Par to, ko Eiropa dara, kā dara un par to, uz kādām vērtībām tā ir balstīta. Tajā pašā laikā Tramps ir panācis to, ko eiropieši paši nav varējuši ilgstoši panākt. Tas ir, NATO dalībvalstu apņemšanos palielināt aizsardzības budžetus līdz 5%. Uz to eiropieši gāja lēni, ar visādām atrunām, kāpēc to nedarīt. Tagad tas vienkārši ir jādara.
Otra lieta, ko Tramps ir izdarījis - viņš ir iedarbinājis Eiropas aizsardzības industriju, pasakot, ka īpaši nerūpēšoties par Eiropas drošību. Paši kaut kā tieciet galā. Pārslēgšanās uz Eiropas aizsardzības industrijas iedarbināšanu ir iesākusies ļoti pozitīvi. Tā ir iesākusies gan ar ES piešķirto finansējumu, gan nacionālo valstu atbalstu aizsardzības industrijai, gan ar ieceri veidot speciālu banku, kura varētu ilgtermiņā, ar maziem procentiem aizņemties naudu aizsardzības un drošības noturības jomai. Ironiskā kārtā var teikt pēdiņās: paldies Trampam, ka Eiropa ir tik tiešām pamodusies. Sākusi mazgāt muti, tīrīt zobus un darīt kaut ko vairāk.
Tajā pašā laikā jāskatās, cik tālu aiziet Trampa ārpolitiskā retorika. Viņš sāk ar lielu skandālu, lieliem pārmetumiem, lielu troksni. Tie, pret kuriem tas troksnis ir vērsts, tā kā sabīstas, satrūkstas, un tad seko jau krietni vien rāmākas darbības. Kaut vai ja skatāmies uz Trampa priekšlikumu pārņemt savā rīcībā Grenlandi. Tas viss sākās ar ļoti nepatīkamu vēstījumu Grenlandei, Dānijai, Eiropai, bet šobrīd tas ir novedis pie normālām sarunām. Svarīgi būs redzēt, kāda būs viņa valodiņa un kāda būs darbība.
Vēl viena joma, kurai jāseko līdzi, ir tarifu politika. Tramps nāca pie varas ar ideju padarīt Ameriku atkal diženu, kas saistās ar ASV ekonomiskajām interesēm. Ekonomiskās intereses viņam galvenokārt izpaužas tarifu formā. Svarīgi būs redzēt, kāds būs šo tarifu praktiskais ieguvums. Tramps ar šiem tarifiem “rotaļājas”, jo cer, ka tie nesīs labumu Amerikai, viņam pašam un viņa partneriem. Viņš cer, ka tie nodrošinās ASV ekonomisko izrāvienu. Trampa pirmā gada darbība rāda, ka šie tarifi nekādu dižo pienesumu nav devuši. Vienlaikus notiek federālā atbalsta sniegšana dažādām svarīgām nozarēm, piemēram, IT nozarei. Svarīgi būs, kas notiks. Vai ekonomiskā situācija ASV uzlabosies vai paliks tāda, kāda tā ir. Šobrīd cenas iet uz augšu, inflācija saglabājas augsta un šo tarifu pievienoto vērtību ASV vismaz pagaidām neredz. Jāatzīst, ka pirmā gada laikā nekādi brīnumi arī nevarēja būt. Jāskatās, kas būs tālāk.
Tāpat ārkārtīgi svarīgi būs sekot līdzi Trampa attiecībām ar reģionu lielvarām. Ar Ķīnu, Krieviju. Kas notiks ar Ķīnas un Taivānas attiecībām un citiem reģionālās spriedzes avotiem? Šiem visiem jautājumiem ir svarīgi sekot līdzi, jo 2026. gada 3. novembrī būs ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanas. Ņemot vērā to, ka Tramps jau ir ļoti būtiski ietekmējis ASV pārvaldes sistēmas struktūru, gadījumā, ja Demokrātu partija pārņems kontroli pār abām Kongresa palātām, tad Trampam iestāsies grūti laiki. Viņš vairs nevarēs ar saviem izpildvaras rīkojumiem darīt visu to, ko viņš grib, jo kontroles mehānisms palielināsies.
Vai esat pārliecināta, ka šīs vēlēšanas šogad novembrī notiks tāpat, kā tās ir notikušas pēdējos 250 gadus, ņemot vērā, ka šogad ASV tiks atzīmēta 250 gadu jubileja kopš ASV Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1776. gada 4. jūlijā? Laiku pa laikam parādās runas, ka Tramps no varas aiziet nemaz nedomā.
Jāpiekrīt, ka viņam patīk būt tur, kur viņš ir. Viņš acīmredzami izbauda to, ko viņš dara. Tāpat var redzēt secību, kā viņš rīkojās pirmajā termiņā un kā tagad. Jā, arī man ir bažas par 2026. gada novembri. Man šīs bažas ir tieši par to, ka šobrīd Tramps mērķtiecīgi cenšas torpedēt tos štatus, kuros demokrātiem ir pārsvars, bet ne tā stabilākā bāze. Tur, kur situācija ir svārstīga un kur viņš varētu vairāk pārliecināt republikāņu atbalstītājus. Līdz novembrim laika vēl ir gana, un šo štatu vājināšana varētu turpināties. Cik tā būs rezultatīva, ir grūti prognozēt, bet nevar izslēgt, ka šajā virzienā būs zināmas darbības.
Otra lieta, par kuru arī raksta eksperti, ir iespējamās manipulācijas ar vēlēšanu rezultātiem. Tieši šajos demokrātu štatos. Tomēr demokrāti jau arī nav mazie bērni, un, zinot, ka kaut kas tāds tiek gatavots, par to raksta arī prese, gan jau tiks pieņemti kaut kādi lēmumi un tehnoloģiskie risinājumi, lai šo manipulāciju iespējamību novērstu. Līdz ar to es kopumā ceru uz to labāko, bet neizslēdzu, ka šeit varētu būt kādi pārsteigumi.
Aizvadītais gads parādīja, ka Trampam demokrātija nepatīk kā tāda. Viņš labprātāk runā ar Putinu, nevis ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu vai Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Tiesa, viņš labprāt runā arī ar Somijas prezidentu Aleksandru Stubu, viņam patīk Ungārijas premjers Viktors Orbāns. Vai nepastāv bažas, ka Trampa Amerika neaizies no Rietumu demokrātiju nometnes uz diktatoru klubiņu?
Šis ir jautājumus, kuru es pati sev uzdodu ik pa laikam un, vērojot, kas notiek, mēģinu meklēt atbildes. Te ir iespējami vairāki scenāriji. Pirmais scenārijs balstās uz pieņēmumu, ka Tramps ir ievēlēts uz četriem gadiem. Tramps diezgan mērķtiecīgi grauj pastāvošo ASV pārvaldes struktūru, kur augstos amatos ir nevis kompetenti cilvēki, bet gan viņam uzticami cilvēki. Ja paskatāmies, kādas blēņas runā veselības ministrs vai finanšu ministrs, tad tur primāra ir lojalitāte, nevis ekspertīze. Jā, liels posts tiek nodarīts, bet nu jau mazāk nekā pēc trijiem gadiem būs kārtējās prezidenta vēlēšanas un, iespējams, notiks šo līderu maiņa. Tas ļautu domāt, ka ASV lēnām atgriezīsies pie tām pamatvērtībām, kas šos 250 gadus ir bijušas ASV pamatā. Jebkurā gadījumā būs jādara daudz, lai nodarīto postu pārvarētu.
Otrs scenārijs jau ir pavisam negatīvs. Proti, Tramps, baidoties, ka pārmaiņas viņam varētu būt ļoti nepatīkamas, tā ļoti līgani varētu varu nodot kādam savam pēctecim. Piemēram, Dž. D. Vensam, kas to lietu turpinātu. Tad mēs varētu piedzīvot laikus, kad Amerikā demokrātijas kļūtu arvien mazāk un mazāk.
Galvenais, kas ļauj neieslīgt pārāk dziļā pesimismā, ir ASV sabiedrība, kurai šīs demokrātiskās vērtības ir tik ārkārtīgi dziļi iekšā, ka to būtu grūti tā vienkārši paņemt un izpostīt. Trešais scenārijs būtu pa vidu, starp manu cerību pilno un šo skeptisko, un ir saistīts ar jūsu pieminētajiem autoritārajiem līderiem. Tramps šeit piekopj klasisku merkantilisma politiku. Ja viņam piesola kaut ko labu, ar viņu tā laipni, pielaizīgi un smaidīgi runā, tad jā, viņš runā, bet viņam jau ir arī savas intereses. Iedomāties, ka Putins ar Sji viņu tā vienkārši vienos vārtos iestumtu kaut kur stūrī un teiktu: stāvi miera stājā, arī nav viegli.
Es biju domājis nevis stāvi miera stājā, bet gan: nāc ar mums, un kopā sadalīsim to pasaules pīrāgu.
Jā, bet redziet, kas šeit ir par vienu interesantu lietu. Mēs, teorētiķi, jau ilgāku laiku runājam nevis par vienpolaritāti, kad visu nosaka viena lielvalsts - ASV, bet jau labu laiku notiek virzība uz reģionālo spēku sadalījumu. Katrai šai lielvarai ir kāds noteikts reģions, kuru viņi izmanto savu interešu - ekonomisko, politisko, ideoloģisko - apmierināšanai. Šāda spēle Trampam ir izdevīga. Ar savu jauno stratēģiju viņš ir definējis atgriešanos pie Monro doktrīnas, kuru tagad pārdēvējuši par Donro doktrīnu. Proti, ASV diktē noteikumus Amerikas kontinentālajā telpā.
Tramps ir sapratis, ka globālajā ekonomikā viņš nevarēs diktēt noteikumus visās iespējamās pasaules vietās, tāpēc labāk būvē savu ārkārtīgi lielo, spēcīgo Ameriku, atstājot Krievijai un Ķīnai, iespējams, arī Eiropai kādu savu ģeogrāfisko stūrīti, kurā saimniekot. Šāds scenārijs Trampam ir izdevīgs, jo viņam nav jātur rūpe par to, kas notiek citur. Lai tie puiši tur saimnieko. Es saimniekošu savā vietā. Viņam galvenais, lai globālajā līmenī viņš var tirgoties tā, kā viņam ir izdevīgi.
Mēs tā līgani esam aizgājuši līdz “jaunās pasaules kārtības” jautājumam. Nupat Davosā izskanēja ļoti spilgta Kanādas premjera Marka Kārnija runa, kuru plaši citēja pasaules prese. Viņš aicināja pasaules politiķus beigt izlikties, ka vecā, uz noteikumiem balstītā pasaules kārtība vēl pastāv. Lūk, Kārnija teiktais: “Spēcīgajiem ir spēka vara, bet mums ir kaut kas cits. Spēja atzīt realitāti un rīkoties kopā.” Vai, jūsuprāt, šī spēja atzīt realitāti ir patiesi parādījusies, vai tomēr joprojām ir ārkārtīgi grūti atzīt, ka ar to pasaules kārtību nav viss kārtībā?
Nu, protams, ka nav kārtībā, bet redziet, te ir tā, ka vienmēr ir pastāvējusi viena politiķu/zinātnieku grupa, kura ir uzskatījusi, ka starptautiskā kārtība pastāv, starptautiskās tiesības darbojas un tās nosaka, kā mēs rīkosimies nākotnē. Un ir otra grupa, kura jau pirms Kārnija runas atzina, ka šī kārtība ir lielā mērā iluzora. Jāņem vērā, ka starptautiskās tiesības un normas, kas ir šīs starptautiskās kārtības pamatā, ir normatīvs uzstādījums. Mēs gribam, kā ir labāk, un tad mēģinām kaut ko tādu veidot.
Tas, ka šī starptautiskā kārtība nestrādā, bija vairāk vai mazāk skaidrs jau ilgstoši. Starptautiskā kārtība vislabāk darbojās tieši tajos pārmaiņu laikos, kad mēs atguvām savu neatkarību. Baltijas valstu neatkarības atgūšana notika, pateicoties tieši šai starptautiskajai kārtībai. Mēs esam vieni no lielākajiem ieguvējiem no tā īsā brīža, kad šī kārtība eksistēja.
Pēc tam, sākot ar Dienvidslāvijas sabrukumu un karu, notikumiem Irākā, Afganistānā, šī starptautiskā kārtība jau vairs nestrādāja. Ir virkne konfliktu, kurus vērojot mēs nevaram teikt - re, kur ir tā pasaules kārtība. Šī pasaules kārtība bija vairāk normatīvs uzstādījums, kuram ticēt, ka tas nākotnē būs, nevis kas reāli darbojas.
Būtiskais, ko saka Kārnijs un saka Stubs, kura dēļ arī Tramps ciena Stubu, arī Kārniju lamā, bet tomēr ciena, ir tas, ka viņi lietas sauc īstajos vārdos un neizmanto to, ko sauc par pielīšanas politiku. Trampam nepatīk vājie. Viņam nepatīk tie, kas ar paceltām rociņām skatās mutē. Viņam patīk tieša valoda. Viņi abi divi pasaka to, ka šī starptautiskā kārtība ir ilūzija, bet no tās nedrīkst pilnībā atteikties.
Stubs ir teicis - mums ir jāpāriet uz vērtībās balstītu reālismu. Tas nozīmē to, ka mēs esam demokrātiskas valstis un pieturamies pie sava demokrātiskā ietvara, bet tajā pašā laikā reālistiski skatāmies uz to, kas notiek apkārt pasaulē, un to, kādas ir valstis. Mēs būvējam attiecības nevis pieņemot, ka tās būs jaukas, skaistas un draudzīgas, bet mēs darbojamies to attiecību ietvaros, kādas tās konkrētajā brīdī ir.
Šobrīd ir populāra ideja, ka mūsu drošība jābalsta šaurākā reģionālā sadarbībā ar Ziemeļvalstīm un tuvākajiem kaimiņiem ap Baltijas jūru. Cik šī ideja ir reālistiska?
Manuprāt, Latvijas situācija ir laba. No vienas puses, mums ir šī ģeogrāfiskā nolemtība atrasties blakus vienam agresīvam, neprognozējamam kaimiņam, bet tajā pašā laikā visi pārējie kaimiņi mums ir ārkārtīgi labi. Mūsu pārējie kaimiņi ir ne tikai labi, bet viņi ir arī ekonomiski spēcīgi un arī militāri spēcīgi. Ja paskatāmies dažādos konkurētspējas rādītājos, produktivitātes rādītājos, inovāciju rādītājos, visur pirmajās vietās ir Somija, Zviedrija, Dānija, arī Norvēģija. Mēs esam ļoti attīstītu, dinamisku valstu pulciņā. Visas šīs valstis ir ļoti attīstītas arī militārā ziņā. Tām ir attīstīta militārā industrija, kura sniedz savu drošības pienesumu reģionā. Tā vietā, lai mēģinātu būvēt kādas sapņu pilis, mums būtu mērķtiecīgi jāstrādā šīs reģionālās sadarbības virzienā, ko mēs arī redzam jau kopš 2014. gada un īpaši jau pēc 2022. gada.
Noslēgumā mēs nevaram nepieminēt karu Ukrainā, kurš faktiski šobrīd ir galvenais drošības faktors Eiropā. Kādu jūs 2026. gadā prognozētu notikumu attīstību šajā jautājumā?
Atklāti sakot, šajā brīdī es pat nemēģinātu kaut ko prognozēt, jo ir pārāk daudz nezināmo. Kā tālāk attīstīsies tā saucamās miera sarunas? Tās ir ārkārtīgi trauslas, un, neraugoties uz to, ka tiek teikts: palicis neatrisināts ir tikai viens punkts, šis viens punkts var izrādīties tāds, kurš aptur visu šo procesu. Otrkārt, ir svarīgi skatīties uz to, kas notiek Ukrainā, un mazāk uz to, kas notiek Krievijā, jo tur iekšpolitiski nemainīsies nekas. Ukrainā ir dažādi noskaņojumi, un [Ukrainas prezidentam Volodimiram] Zelenskim šajos apstākļos ir ārkārtīgi grūti izdarīt atbildīgu izvēli, kuru veicot viņš varēs droši skatīties cilvēkiem acīs. Situācija ir tik sarežģīta, ka es pat nemēģināšu kaut ko prognozēt.
