Latvijai ir divas smagas, grūti risināmas ekonomiskas (arī politiskas) problēmas. Viena ir zem parādu nastas smokošā aviokompānija “airBaltic” un otra – milzīgus finanšu resursus rijošais megaprojekts “Rail Baltica”. Abi šie projekti jau gadiem atrodas valdības darba kārtībā. Sadaļā: prasa naudu. Līdz ar to katru reizi, kad parādās šis lūgums: iedodiet, aizdodiet, izvirzās pretjautājums: ko darīt?
Tā kā abi šie projekti ir starptautiska mēroga, aptver visu Baltiju un abi saistīti ar transportu, tad bieži vien tiek cieši saistīti. Gluži kā vienas lietas dažādas šķautnes. Tajā pašā laikā abiem projektiem ir būtiskas atšķirības, kuras ne vienmēr tiek pienācīgi uzsvērtas.
Par līdzībām tiek runāts bieži, bet kādas tad ir šo projektu atšķirības? Sāksim ar to, ka viens projekts jau tagad plaši un izvērsti darbojas, kamēr otrs pat pēc tā sekmīgas pabeigšanas paliks šaurs nišas produkts.
“airBaltic” dominē ne tikai Latvijas pasažieru aviotransportā, bet spēlē būtisku lomu arī pārējo Baltijas valstu gaisa satiksmē. “airBaltic” nodrošina tiešo savienojumu reisus no Rīgas, Viļņas un Tallinas ar vairāk nekā 80 galamērķiem Eiropā, Āfrikā (Marokā) un Āzijā (AAE). Var jau teikt: ja “airBaltic” pazudīs, tad vieta tukša nepaliks. Atnāks citas aviokompānijas, un tāpat varēsim lidot.
Cik tas būs ērti, cik tas maksās un kādu tas atstās ietekmi ne tikai uz Latvijas ekonomiku, bet arī uz latviešu pašapziņu (aviācijas nozare ir gandrīz vai vienīgā, kur Baltijas mērogā esam vadībā), tas jau ir cits jautājums. Neapstrīdams fakts ir tas, ka “airBaltic” strādā, pilda noteiktu funkciju un to izmanto liela daļa gan Latvijas, gan citu Baltijas valstu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.
Tikpat neapstrīdams ir fakts, ka otrs lielais transporta projekts - “Rail Baltica” - pagaidām nedarbojas un vēl ilgi nedarbosies. Turklāt nav skaidras ne tikai projekta galīgās izmaksas, tā sadalījums, bet nav skaidras arī šī projekta funkcijas. Jā, ir skaidri deklarēts konceptuālais mērķis: Baltijas valstu savienojums ar Eiropas dzelzceļa tīklu, bet nav skaidri pateikts: kas īsti pa šo dzelzceļu brauks un kāpēc?
Paskaidrošu, ko ar to domāju. Latvijā vilcienu pasažieru pārvadātājs “Vivi” 2025. gadā pārvadāja 21,3 miljonus pasažieru. Populārākais maršruts bija Rīga-Tukums ar vairāk nekā 7,5 miljoniem pasažieru. Pārsvarā cilvēki brauca no mājām uz darbu un atpakaļ vai citās lietišķās darīšanās.
Eiropas valstīs, kur dzelzceļa transports ir ļoti attīstīts, miljoniem cilvēku ik dienas brauc uz darbu pat tādos attālumos kāds ir starp Tallinu, Rīgu, Kauņu, Viļņu. Taču parasti šie braucieni ir vienas valsts ietvaros, kur nav lielu problēmu dzīvot vienā pilsētā, bet strādāt citā. Kas ikdienā braukās starp Baltijas valstu galvaspilsētām? Gan jau braucēju netrūks, bet cik daudz viņu būs? Kas viņi būs? Līdz šim izskanējušie skaitļi ir absolūti nereāli un nepārliecinoši. 2011. gadā veiktajā pētījumā tie bija 3,4 miljoni, bet 2024. gada aplēsēs jau parādās, ka 2050. gadā ar “Rail Baltica” braukšot 53 (!?) miljoni pasažieru.
Tā vien izskatās, ka “Rail Baltica” projekta pamatā ir nevis konkrētu potenciālo pasažieru intereses un vajadzības, bet gan tieši šis principiālais, gluži vai simboliskais “vienotības ar Eiropu” jautājums. Nenovērtēsim par zemu simbolus un principus. Tiem ir sava nozīmīga vieta jebkurā sabiedrībā. Ja tā tas nebūtu, tad nebūtu arī tik dedzīga atbalsta šim ekonomiski grūti pamatojamajam projektam.
Tomēr, lai kāda būtu šā projekta simboliskā jēga, tai ir arī sava ekonomiskā dimensija. Tā gan ne visām Baltijas valstīm ir vienāda. Skaidrs, ka Lietuvai, kura ģeogrāfiski ir vistuvāk šim “Eiropas dzelzceļa tīklam”, ar kuru jāsavienojas, projekts ir ekonomiski nozīmīgākais. Arī Igaunijai, kas ir visnomaļāk, tam ir sava jēga. Tas varētu būt nozīmīgs arī mums, Latvijai, ja “Rail Baltica” pamata trase ietu caur Rīgu, caur Baltijas valstu lielāko lidostu “Rīga”.
Situācijā, kad trase Latvijai tikai iet cauri 30 kilometru attālumā no Rīgas, šis projekts mums kļūst ne tikai ekonomiski nepamatots, bet draud ar lielām, tikpat kā nekādu atdevi nenesošām izmaksām pēc tā pabeigšanas. Tieši šajā brīdī, kad jāsāk domāt - kam mums tas, atskan balsis no mūsu ziemeļu kaimiņiem, kuri Latvijai pārmet “egoismu”, “tizlumu”, “nevēlēšanos solidarizēties” un nedomāšanu par kopējo Baltijas telpas labumu.
Igauņiem piederošajā portālā “Delfi” nupat bija publicēts Igaunijas uzņēmuma “Rail Baltica Business Network" valdes locekļa Mēļa Nīnepū raksts “Vai Latvijas vilcināšanās “Rail Baltica” kļūs par lielāko Baltijas sadarbības izgāšanos simtgadē?”. Rakstā atkārtotas visas tradicionālās propagandas klišejas: “Izšķiras jautājums, vai Baltijas valstis paliks Eiropas nomalē”, “Projekta izgāšanās kļūtu arī par pēdējās simtgades lielāko Baltijas sadarbības neveiksmi. Vai tiešām esam gatavi sadzīvot ar tādu titulu”, “Projektu apdraud ne vien finansējuma, bet arī politiskās gribas trūkums. Minētā problēma atrodas nevis Tallinā, Viļņā vai Briselē, bet gan Rīgā, Brīvības bulvārī 36. Latvijai izvēloties palikt nomalē, tā tur nepaliks viena - perifērijā atradīsies viss reģions”.
Ne velti lietoju smago apzīmējumu “propagandas klišejas”, jo rakstā nav nekādu racionālu, ekonomiskas dabas argumentu par labu projektam. Tā simbolisko, Eiropas piederības jēgu atzīst arī Latvija. To neviens neapstrīd, taču tad tā arī jāsaka, nevis jākaunina, bakstot ar pirkstu: “Latvija izvēlas palikt nomalē.”
Igauņus var saprast. Ja “Rail Baltica” būvniecība aizkavēsies Latvijā, tad Igaunijā to var būvēt, cik strauji grib, tāpat nekāda kustība “uz Eiropu” nenotiks, pirms nebūs pilnībā gatavs ceļš cauri Latvijai. Sanāk, ka viņi ir pilnībā atkarīgi no mums. No otras puses, arī mēs esam atkarīgi no šīm saistībām, jo nevaram tā vienkārši vienpusīgi no projekta izstāties. Pēc principa “mums to nevajag, tāpēc uz mums negaidiet. Ja jums to baigi vajag, tad būvējiet paši, bez mums”. Tā diemžēl tās lietas nenotiek.
Taču ja reiz piesaucam solidaritāti, Baltijas vienotību, savietojamību ar Eiropu, tad varbūt šos pašus vārdus un terminus varam piesaukt, runājot par “airBaltic”? Šīs aviokompānijas lidmašīnas nodrošina krietnu daļu lidojumu no/uz Viļņu un Tallinu. Šo lidojumu apkalpes nodrošina pakalpojumus arī lietuviešu un igauņu valodā. Taču, kad Latvijas amatpersonas bikli ieminas par kaut kādu solidaritāti “airBaltic” atbalstam, tad atsaucība ir vēsa, atturīga, bet no mediju puses pat dažkārt izsmējīga: ko vēl neesat sadomājušies?
Bet ja tā, tad varbūt arī mums, kad igauņi atkal atļausies izteikties par “tizlajiem” latviešiem, kuri bremzējot “Rail Baltica” celtniecību, vajadzētu atbildēt ar līdzīgu stilistiku: ko vēl neesat sadomājušies? Mums tas “Rail Baltica” vajadzīgs kā zaķim lukturis. Ja gribat, lai mēs pasteidzamies “Rail Baltica” būvē, tad varbūt piedalieties arī “airBaltic” finansiālo problēmu risināšanā? Kāpēc mums vieniem par visiem vienmēr jāmaksā?
