Automašīnu novietošanas grūtības lielu pilsētu centros nav nekas jauns. Ar to ir saskārušās gandrīz visas lielākās pasaules pilsētas ar senu vēsturiskā centra apbūvi. Vēsturiskie pilsētu centri vienkārši izmēru ziņā nav piemēroti, lai visi gribētāji tur ielu malās brīvi varētu novietot savas automašīnas.
Šī problēma parasti tiek risināta, ieviešot maksas stāvvietas, ierobežojot automašīnu plūsmas pilsētu centros, attīstot sabiedrisko transportu un izmantojot citas metodes, kas speciālistiem ir labi zināmas. Lai arī gandrīz visur, kur maksas stāvvietas un citi automašīnu ierobežojumi ir ieviesti, sākotnēji tas izsaucis autobraucēju neapmierinātību, pēdējie ar šo kārtību drīz vien samierinājušies, jo visi ar prātu saprot, ka visiem gribētājiem brīvu vietu pilsētas centrā nepietiek un jautājums ir jārisina.
Ne velti pieminu šo “samierināšanos”, jo tā ir būtiska lieta arī Rīgas autostāvvietu stāstā. Cilvēkiem ir viegli “samierināties”, ja piedāvātais risinājums ir loģiski pamatots un, kas ne mazāk svarīgi, tiek uztverts kā taisnīgs. Piemēram, stāvvietu zonējums neizraisa protestus. Jo tuvāk Vecrīgai, Rīgas centram, jo dārgāka stāvvieta - viss loģiski, saprotami un taisnīgi. Gribi novietot savu auto blakus Operai pašā centrā, maksā vairāk nekā uz Laboratorijas ielas Grīziņkalnā.
Viss mainās brīdī, kad šajā loģiskajā, saprotamajā un it kā taisnīgajā sistēmā tiek ieviesti dažādi izņēmumi, dažādas privilēģijas. Atcerēsimies Jura Pūces “stāvvietas skandālu”. Šis skandāls, kurš Pūcem maksāja ministra amatu, ieguva tik nopietnu skanējumu tieši tāpēc, ka daudzi autobraucēji to uztvēra ļoti personīgi - kā godīgas, taisnīgas spēles noteikumu pārkāpumu: Pūce, izmantojot dienesta stāvokli, centās sev izkārtot privileģētu izņēmumu.
Šo izņēmumu ir samērā daudz, un parasti tie saistīti vai nu ar dzīves vietu, vai darbavietu attiecīgajā teritorijā. Parasti tie iebildumus neizraisa. Citādi ir ar izņēmumiem elektromobiļiem ar zilajām numura zīmēm, kuri visur var stāvēt bez maksas neierobežotu laiku. Kamēr šo elektromobiļu bija salīdzinoši nedaudz, tikmēr šo privilēģiju pārējie autobraucēji uztvēra kā ne visai patīkamu, ne visai taisnīgu, bet tomēr pieņemamu. Gandrīz vai kā mazāko ļaunumu iepretim vēl lielākiem stāvēšanas ierobežojumiem pilsētas centrā vai dažādām “zemo emisiju zonu” idejām.
Situācija ir būtiski mainījusies pēdējo gadu laikā, kad elektromobiļu skaits Rīgas ielās ir ievērojami pieaudzis un atrast stāvvietu ielas malā kļuvis pavisam grūti. Visur priekšā mašīnas ar zilajiem numuriem, kas, protams, izsauc negatīvu reakciju tradicionālo automašīnu īpašniekos.
Ko darīt? Paskatīsimies uz šo problēmu no vairākiem aspektiem. Gan no praktiskā, gan politiskās filozofijas aspekta. Kāpēc tika ieviestas šīs privilēģijas? Cik tās ir loģiskas un pamatotas šobrīd? Kas būtu jādara, lai jautājumu atrisinātu? Kāds ir šo risinājumu ieviešanas mehānisms? Cik šis mehānisms ir optimāls, un vai tas atbilst labas politiskās pārvaldības pamatprincipiem?
Elektromobiļu privilēģijas bija loģiskas un saprotamas tad, kad elektromobiļi bija dārgi, to uzlādes infrastruktūra vāji attīstīta un bija nepieciešami īpaši atbalsta mehānismi, lai iekustinātu pāreju no iekšdedzes dzinējiem uz elektriskajiem transportlīdzekļiem. Tagad šīs privilēģijas savu sākotnējo funkciju ir veikušas.
Elektriskā transportlīdzekļa iegāde vairs nav nekāds īpašs izņēmums. Tā ir normāla, ikdienišķa prakse. Tā ir izvēle, kura vairs nav kaut kā īpaši jāstimulē. Īpašas privilēģijas individuālajam elektrotransportam ir kļuvušas liekas. Līdz ar to tām jāatmirst kā arhaiskam reliktam.
No modernas pilsētvides aspekta elektromobilis ir tāda pati nevēlama dzelzs kaste kā jebkurš cits automobilis. Jā, tas mazāk piesārņo gaisu, tā ir labāka alternatīva nekā iekšdedzes auto, bet no urbānistikas aspekta jebkura individuālā transporta līdzekļa galvenais trūkums ir tas, ka tas aizņem pārāk daudz vietas proporcionāli pārvietoto cilvēku skaitam un bojā pilsētu estētisko pievilcību.
Protams, ir labāk, ja cilvēkiem nav jāelpo iekšdedzes dzinēju izgarojumi, bet vēl labāk, ja mašīnu, teiksim, Vecrīgā ir krietni mazāk vai nav nemaz, kā tas ir daudzās Rietumeiropas vecpilsētās. Elektromobiļu privilēģijām Rīgas centrā jāliek punkts. Ir pienācis laiks šo privilēģiju izbeigt.
Nav pamata šaubīties, ka arī elektromobiļu īpašnieki ar šo privilēģiju zaudēšanu ātri samierināsies (līdzīgi, kā tas bija ar parastajām automašīnām), jo ar prātu sapratīs - privilēģiju ilgāka uzturēšana vairs nav ne pamatota, ne loģiska, ne taisnīga. Labi, ka šādas privilēģijas bija, bet viss reiz beidzas.
To ir sapratusi arī Rīgas dome (RD). Satiksmes un transporta lietu komitejā jau sākti darbi pie iespējamiem risinājumiem. Un tieši te sākas tas, kā dēļ vispār par šo jautājumu rakstu. Darba kārtībā esot vairāki risinājumi, bet tie jau esot saskārušies ar asiem iebildumiem no dažādām pusēm, tādēļ pagaidām stāvvietu jautājuma sakārtošana kavējas.
Tā vietā, lai risinātu jautājumu ātri, drosmīgi un izlēmīgi, sākas ierastais “saskaņošanas” process, lai tikai neviens nejustos slikti. Galvenais ir nevis sasniedzamais rezultāts, bet ka tikai būtu mazāk neapmierināto.
Publiskajā telpā noplūdušie risinājumi liecina, ka RD plāno izbeigt e-auto privilēģijas pakāpeniski vairākās kārtās. It kā darīšana būtu ar kaut kādiem sociāli īpaši aizsargājamiem nespējniekiem. Tādā pašā veidā (pakāpeniski) plānots paaugstināt stāvvietu maksu, kura ilgus gadus ir palikusi nemainīga.
Parādās kaut kādas e-auto biedrības pārstāvji, kas sāk fantazēt par tiesisko paļāvību, it kā e-auto pirkuma līgumā būtu punkts par mūžīgām bezmaksas stāvvietas iespējām. Tas, ka uz laiku ir piešķirtas kaut kādas privilēģijas, tiek uztverts kā valsts (pašvaldības) mūžīgs pienākums pateicībā, ka esi nopircis e-auto. Pilnīgs absurds, taču e-auto biedrības pārstāvim šķiet, ka tā tam jābūt.
Pasaulē jau sen ir vispārzināmi līdzīgu problēmu risinājumi. Vienkāršākais - pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošana ar cenas palīdzību. Nevis kaut kāda pakāpeniska privilēģiju atcelšana un maksas paaugstināšana, bet gan vienreizējs, politiski izlēmīgs akts lietu sakārtošanai atbilstoši ekonomiskajai situācijai. Ja ir deficīts, tad ātrākais veids, kā to novērst, ir cenas pieskaņošana pieprasījumam.
Negribu mācīt RD satiksmes speciālistus: kas viņiem jādara un kādi viņiem jāpieņem lēmumi. Toties varu ieteikt, kā pareizi pieņemt politiskus lēmumus. Drosmīgi, apņēmīgi, izlēmīgi. Nevis bailīgi, raustīgi un vispārīgi ar neskaitāmiem izņēmumiem. Tā, kā vajag, tā, kā labāk lietai, nevis tā, lai tikai būtu mazāka čīkstēšana.
Nekas negrauj demokrātijas autoritāti vairāk kā vilcināšanās, gumijas stiepšana, nespēja pieņemt skaidrus, konkrētus, izlēmīgus lēmumus. Nekas nevairo atbalstu dažādiem autokrātiem un populistiem vairāk kā nemitīgā saskaņošana, mūžīgās darba grupas un lēmumi, kuros nogludināti visi asie stūri un kuri pieņemti, ievērojot principu: solis uz priekšu, divi atpakaļ.
Politiskajām partijām, kuras sevi pozicionē kā uz nākotni orientētas, būtu jābeidz koķetērija ar tiem politiskajiem spēkiem, kuri ar visām četrām grib mūs noturēt pagātnes lietu kārtībā. Paliekot vakardienā, Rīgai uzplaukumu neredzēt.
