Andra Kulberga jaunā valdība jau no pirmajām pastāvēšanas dienām publiskajā telpā saskaras ar samērā asu kritiku. Nekāds simt dienu “saudzēšanas” periods netiek ievērots. Tas arī viegli izskaidrojams, jo vēlēšanas ir pavisam tuvu, bet mūsdienās vairs netiek īpaši slēpts, ka daļa politisko apskatnieku paši kļuvuši aktīvi politiskā procesa dalībnieki un ir atsevišķu komandu fani.
Vēlēšanu tuvums nav vienīgais iemesls kritikai. Kulberga valdība darbu ir uzsākusi salīdzinoši neparastā stilā. Jaunais ministru prezidents jau pirmajā valdības sēdē, cilājot trīs krāsu mapītes, paziņoja, ka darbu esot sakrājies tik daudz (785 iepriekšējās valdības nepadarītie darbi), ka turpmāk valdības sēdes tikšot noturētas divas reizes nedēļā (iepriekš vienu reizi). Nepagāja ne pāris dienu, kad viņš jau paziņoja, ka valdības sēžu skaits tiks palielināts līdz trim reizēm nedēļā.
Daži “zinātāji” gan uzreiz Kulbergam pārmeta, ka ne jau valdības sēžu biežums raksturojot valdības darba efektivitāti. Šiem “zinātājiem” varbūt arī taisnība, taču tikai tādā gadījumā, ja valdības sēdes tiek uztvertas kā birokrātiski ceremoniāli rituāli, kuros ministri “atstrādā numuru” publikai, kamēr “īstie” lēmumi tiek pieņemti klusiņām, bez svešu acu klātbūtnes kaut kur citur.
Kulberga kā ministru prezidenta uzvedības stils zināmā mērā atgādina automehāniķa uzvedību, kurš pārcelts no valdības garāžas uz ministru kabineta galvgali un tur cenšas ieviest garāžas strādnieku kolektīvā valdošos likumus un tikumus. Proti, runāšanu vienkāršā, tiešā valodā bez birokrātiskās valodas nenoteiktības un izskaistinošās tukšvārdības. PSRS laikos to dēvēja par “proletāriski zemniecisko” izteikšanās stilu, kas “vecā režīma” inteliģencei izsauca šķirisku riebumu.
Tagad jaunā attīstības spirāles vijumā esam nonākuši pie kaut kā līdzīga. Kulbergs katru vakaru publicē īsu video pārskatu par dienas laikā padarīto. Turklāt šis pārskats ir vienkāršā, nepiegludinātā, līdz ar to vietām gramatiski grubuļainā valodā, kas “vecā režīma” cienītājiem liek raukt degunu par nepietiekamu literāro izsmalcinātību (kas tā premjeram par tādu prastu komunikāciju?).
Taču patiesībā galvenais Kulberga pluss ir tieši šis uzkrītošais kontrasts ar BBC seriāla varones Burkā kundzes “smalko stilu”, kurš ilgus gadus valdīja Latvijas politikā un tika uzdots kā “pieaugušo istabā” uzvedības modelis. Realitātē šis “pieaugušo istabā” modelis bija nekā nedarīšanas, problēmu paslaucīšanas zem gultas un risinājumu atlikšanas “uz vēlākiem laikiem” stils, kuru savulaik Eiropas politiskajos modes namos ievazāja bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele. Šī mode skaitījās laba un pareiza, kamēr reālās problēmas turpināja samilzt.
Kulbergs piedāvā citu modeli. Vismaz stilistiski, jo Kulberga politiskie oponenti visai atklāti draud, ka viņam nekas nesanāks, jo viņš vienkārši “nesaprot noteikumus”. Jāatzīst, ka tieši tas arī ir Kulberga valdības galvenais mīnuss. Tas zemūdens akmens, pret kuru viņš varētu paklupt. Tieši šim Kulberga “mīnusam” ir pievērsta visa valsts pārvaldes ierēdnieciskā aparāta, kurš vērsts uz vienu - neko nemainīt, galvenā uzmanība.
Atcerēsimies kādreizējo izglītības ministru, nelaiķi Robertu Ķīli, kurš bija iecerējis plašu izglītības sistēmas reformu. Ķīlim bija izsvērtas, citur pasaulē aprobētas iestrādes, laba akadēmisko zināšanu bāze un patiesa vēlme pārveidot Latvijas izglītības (īpaši augstākās izglītības) sistēmu par pasaulē priekšzīmīgāko.
Taču ko gan Ķīlis, kurš nekad neko lielu nebija vadījis, varēja likt pretī iespaidīgajam augstskolu rektoru korpusam? Kad Ķīlim pretim nosēdās (nostājās) labi atalgotie, pašpārliecinātie milzīgu (tūkstošgalvainu) kolektīvu (tai skaitā profesoru) vadītāji ar savām ambīcijām, vēlmēm un prasībām, tad Ķīļa labie nodomi atdūrās pret vēsu, pieklājīgu atturību. Ķīļa idejas pavisam viegli tika “noairētas”, pataisot tās par “situāciju neizprotoša” ministra naiviem centieniem “grāmatu gudrības” pārnest uz “praktiskās zemes”.
Nav šaubu, ka pret Kulberga iecerētajām pārmaiņām (pagaidām kaut pārsvarā stilistiskajām) tiks vērsta tieši tā pati metode: viņam no visām pusēm nenogurstoši skanēs padomi: vecīt, beidz ākstīties. Tu vienkārši nesaproti sistēmu. Ir gadu gadiem izstrādāti noteikumi, un visi pēc tiem spēlē. Ja gribēsi spēlēt pēc citiem noteikumiem, lauzt sistēmu, tad vari būt drošs - salauzīs tevi. Pataisīs par muļķīti, dumiķi, kurš pārvērtējis spēkus un sadomājies baigi varens esam.
Objektīvi Kulberga valdībai ir patiesi liels politiskais potenciāls, bet, kā zināms, tas, kurš augstu kāpj, var zemu krist. Citiem vārdiem, Kulberga valdība var gan iegūt lielu popularitāti, gan arī ar blīkšķi izgāzties. Ņemot vērā Evikas Siliņas valdības kraha pikējošo raksturu, jaunajai valdībai (neatkarīgi no tā, kurš to būtu vadījis) ir izcilas iespējas “kāpt augstu”. Bet, kā zināms, jo augstākas krēsla kājas, jo vairāk cilvēku rosās ap tām ar zāģiem rokās.
