Saruna ar politologu, drošības politikas pētnieku, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Tomu Rostoku par Latvijas drošību vispārējās politiskās nestabilitātes apstākļos.
Nupat Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm eš Šeihā notika liels miera procesam veltīts samits, kurā piedalījās 20 valstu vadītāji ar ASV prezidentu Donaldu Trampu priekšgalā. Šo samitu daudzi vērtē kā Trampa triumfu un soli pretī viņa atzīšanai par pasaules galveno “miera nesēju”. Vai tas var atsaukties uz miera procesu Eiropā, Ukrainā un uz drošības situāciju konkrēti mūsu reģionā?
Šis samits nebija par mūsu reģionu. Samita mērķis bija turpināt to procesu, kas materializējās pamierā Gazas joslā. Ar Ziemeļeiropas drošību tam nav liela sakara. Ņemot vērā, ka Eiropas drošība tomēr kaut kādā mērā ir saistīta ar Tuvo Austrumu drošību, tad, ja redzēsim pozitīvu dinamiku Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanā, tad tas varētu pārvietot fokusu uz Krievijas - Ukrainas kara risināšanu. Mēs zinām, ka Izraēlas operācija Gazas joslā prasīja ievērojamu militāro rezervju izmantošanu. Daļa ieroču un munīcijas tika novirzīta Izraēlai. Ja konflikts būs norimis, tad Ukrainas nozīme starptautiskajā dienas kārtībā varētu pieaugt. Tā kā Izraēlas - palestīniešu pamiera panākšana ir liels ASV nopelns, tad var skatīties tālāk, vai, šo panākumu spārnots, ASV prezidents nebūs gatavs vairāk pievērsties Ukrainā notiekošā kara pārtraukšanai.
Tieši par to, uzdodot iepriekšējo jautājumu, biju domājis: vai Trampam, kurš izbaudījis šo Tuvo Austrumu triumfu, nevarētu iepatikties šī miertiesneša loma un vai viņš nevarētu nopietnāk ķerties pie Ukrainas jautājuma?
Jā, mēs sagaidām, ka Tramps varētu vairāk pievērsties Ukrainā notiekošā kara pārtraukšanai. Tajā pašā laikā jāatceras, ka Trampa darbības lauks ir plašs un temps ir augsts. Visam vienlaikus vienādi lielu uzmanību viņš veltīt nevar. Tur ir gan tarifu kari, gan centieni pārtraukt dažādus pasaulē notiekošos militāros konfliktus, gan virkne iekšpolitisku jautājumu. Darba kārtība Trampa administrācijai ir stipri pārblīvēta. Daudz kas būs atkarīgs no Gazā notiekošā, jo pamiera panākšana ir tikai pirmais solis. ASV iesaistīšanās turienes stabila miera nodrošināšanā būs ļoti nozīmīga, jo ir pilnīgi skaidrs, ka šis nav konflikts, kurš ir atrisināts.
Ja runājam par iespēju, ka Tramps varētu vairāk iesaistīties Krievijas - Ukrainas kara apturēšanā, tad jautājums ir par stratēģiju: kā to izdarīt? Līdz šim šī stratēģija ir bijusi vērsta uz partnerības izveidošanu ar Krieviju. Proti, caur pozitīvām attiecībām ar Krieviju būtu iespējams panākt karadarbības pārtraukšanu. Arī kādu piekāpšanos no Krievijas puses. Līdz šim šī stratēģija nav nesusi vērā ņemamus rezultātus. Acīmredzot šai stratēģijai būtu jābūt citai - spiediena izdarīšana uz Krieviju. Vai ASV prezidents tam būs gatavs, tas ir liels jautājums.
Tieši par to gribēju jautāt. Vai Trampa pēdējo nedēļu retorikas maiņa ir kaut kas nopietns un noturīgs vai arī tas ir tikai viņa kārtējais īslaicīgais kūlenis un viņš joprojām saglabā idejisko tuvību ar Putinu?
Tā patiešām ir, ka ASV prezidents ASV attiecības ar citām valstīm skata caur šo personisko attiecību prizmu. Proti, kādas Trampam ir attiecības ar Krievijas prezidentu, tādas, pēc viņa domām, varētu būt attiecības starp ASV un Krieviju. Tā ir tāda ārpolitikas personificēšana. Tas arī ir iemesls, kāpēc ASV Trampa un viņa palīgu personā centušies nodibināt labas personiskās attiecības ar Krievijas līderi. Tas gan nav nesis cerētos rezultātus. Nākamais loģiskais solis būtu: ja viena stratēģija nav nesusi rezultātus, tad Trampam neko nemaksātu ne tiešā, ne pārnestā nozīmē palielināt spiedienu uz Krieviju. Par ieroču piegādēm viņš jau nemaksā. Par to maksā Eiropas valstis vai pati Ukraina. Tāpēc ASV varētu nodot Ukrainas rīcībā jaunus, efektīvus ieročus, kas Ukrainai iepriekš nav bijuši. Piemēram, spārnotās raķetes “Tomahawk”. Tas, manuprāt, ir ļoti iespējams.
Ja runājam par Ukrainas naudu, tad šobrīd ir aktualizējies jautājums par Krievijas iesaldēto finanšu līdzekļu (ap 300 miljardu ASV dolāru) nodošanu Ukrainas rīcībā. Tiek meklēta juridiski korekta shēma, kā šo naudu nodot Ukrainai kā aizdevumu pret nākotnes reparāciju ķīlu. Beļģija, kuras jurisdikcijā atrodas lielākā šīs naudas daļa, pagaidām ir pret šo shēmu, jo baidās, ka šāda operācija var pasliktināt investīciju klimatu un graut tās reputāciju kā drošu finanšu glabātavu. Kādas, jūsuprāt, ir iespējas Ukrainai tuvākajā laikā iegūt šo naudu savā rīcībā?
Es nevaru prognozēt nākotni ar tādu lielu ticamību, bet domāju, ka to Krievijas naudu, kas ir iesaldēta, Krievija vairs neredzēs. Jautājums drīzāk ir: kurā fāzē šī nauda tiks novirzīta Ukrainas vajadzībām. Kad tieši tas notiks, grūti teikt, jo jautājums, kā citas valstīs ārpus Rietumiem raugās uz Rietumu finanšu tirgu uzticamību, ir būtisks. Ja Krievijas finanšu līdzekļus var ne tikai iesaldēt, bet arī konfiscēt, tad tam tiešām varētu būt tālejošas sekas gan Beļģijas, gan pārējās Eiropas finanšu tirgiem. Ekspropriācija šajā gadījumā nav laba ideja, tāpēc arī ES tiek meklēti risinājumi, kā šo jautājumu korekti atrisināt.
Pirms dažām nedēļām Eiropā bija vērojams saspīlējuma uzliesmojums. 19 droni ielidoja Polijā, tie tika konstatēti Kopenhāgenas un Minhenes lidostās, bet divi Krievijas iznīcinātāji ilgāku laiku uzturējās Igaunijas gaisa telpā. Pēc šiem incidentiem izvirzījās jautājums: kā uz šādām provokācijām reaģēt, un tika izteikti visdažādākie priekšlikumi. Gan tādi, ka nekavējoties visi šie svešķermeņi jānotriec, gan arī ka nevajag ar šo reakciju pārspīlēt, kamēr nav nopietnu drošības apdraudējumu. Tagad situācija ir it kā nomierinājusies. Kas mūs gaida nākotnē: šīs provokācijas paliks līdzšinējā, salīdzinoši nekaitīgā līmenī vai arī provokāciju līmenis eskalēsies?
Konkrētajā brīdī var šķist, ka vērojama eskalācija, jo 19 vai 20 droni Polijā, tas ir nopietni. No otras puses, es nevēlētos to tulkot kā tādu pastāvīgu eskalāciju. Manuprāt, tas, ko Krievijas vēlas attiecībā uz Eiropu panākt, ir pastāvīgs spiediens, pastāvīga augstas temperatūras uzturēšana. Ievērosim, ka pret ASV tāds spiediens netiek izdarīts. Šajā kara fāzē Krievija mēģina radīt iespaidu, ka Eiropa ir tā īstā problēma. It kā Krievija grib karu izbeigt, protams, ar saviem nosacījumiem, arī ASV grib karu izbeigt, bet Eiropa esot tā, kura spiež Ukrainu šo karu turpināt. Tāpēc Krievija izdara spiedienu uz Eiropas valstīm, un tas ir tas, ar ko mēs noteikti varam rēķināties arī turpmāk. Spiediens saglabāsies, bet tas ir spiediens. Tā noteikti nav eskalācija. Tur gan varētu parādīties rīcība, kura iepriekš nav bijusi. Krievijas iznīcinātāji MiG iznīcinātāji 12 minūtes Igaunijas gaisa telpā ir gan ilgi, gan arī tāds pārkāpums kādu laiciņu nebija bijis.
Trampa otrās prezidentūras sākumposmā bija izplatīta doma, ka Tramps ar Putinu varētu vienoties par jaunu “interešu sfēru” pārdali uz Eiropas vai drīzāk Austrumeiropas rēķina. Proti, atkārtot 1939. gada Staļina - Hitlera pakta scenāriju. Varbūt nedaudz maigākā formā.
Ir pagājusi aptuveni viena piektā daļa no Trampa prezidentūras termiņa. Mēs vēl ļoti, ļoti daudz ko varam pieredzēt, jo Trampam ir gan interese izbeigt konfliktus, bet viņš arī nekautrējas izmantot spēku, izdarīt spiedienu. Karadarbības pārtraukšana Gazas joslā nebija gluži Izraēlas labās gribas rezultāts. Tas bija diezgan izteikts ASV spiediens. Mēs nezinām, kurš no šiem instinktiem Trampam izpaudīsies attiecībā uz Eiropas drošību un Krievijas - Ukrainas karu. Tā ka mums vēl ļoti daudz kas ir priekšā.
Piebildīšu, ka jau tagad ir virkne lietu, kuras notiek uz Eiropas rēķina. Militāro palīdzību Ukrainai ASV jau vairs nedod kā palīdzību, kuru nodrošina no ASV valdības līdzekļiem. Tas notiek uz Eiropas rēķina. Uz Eiropas rēķina notiek arī ekonomiskie kari starp ASV un Eiropu. Panāktā vienošanās nosaka, ka Eiropas precēm, tās ievedot ASV, būs muitas tarifi, bet uz ASV precēm, tās ievedot Eiropā, tas tā īsti nedarbosies. Eiropa šajā “karā” piekāpās. Vismaz pagaidām.
Ko grib ASV attiecībās ar Krieviju? Izbeigt karu Ukrainā un nodibināt normālas ekonomiskās attiecības ar Krieviju. Tramps redz Krievijas ekonomiskās problēmas un uzskata, ka Krievijas prezidenta interesēs būtu šīs attiecības normalizēt. Cena par šo normalizāciju ir kara Ukrainā izbeigšana. Tā ir tāda normāla biznesa loģika.
Pamest Eiropu zem autobusa būs arvien grūtāk, jo Eiropas izdevumi aizsardzībai turpina pieaugt. Līdz ar to ASV iespējas panākt kaut kādu vienošanos ar Krieviju uz Eiropas un Ukrainas drošības rēķina arī pakāpeniski samazināsies, jo Eiropa kļūs arvien patstāvīgāka drošības jomā. Te arī parādās šī savstarpējā ekonomikas un drošības saistība. Eiropas piekāpībai ASV ekonomikas jomā pamatā bija tieši vēlme paturēt ASV iesaisti Eiropas drošības nodrošināšanā. Palielinoties Eiropas spējām pašai nodrošināt savu drošību, palielināsies arī Eiropas iespējas īstenot savu, autonomu ekonomisko politiku attiecībās ar ASV.
Pastāv bažas par Trampa ASV arvien lielāku pārbīdi no demokrātijas autoritārisma virzienā. Laiku pa laikam izskan versijas par viņa trešo termiņu, kas neatbilst ASV konstitūcijas nosacījumiem. Jūs jau pieminējāt, ka no Trampa vēl daudz ko varam pieredzēt ārpolitikas jomā, bet ko varam sagaidīt ASV iekšpolitikā?
Potenciāli var notikt ļoti daudz kas. Trampa administrācijas ietekme uz ASV iekšpolitiku līdz šim ir bijusi visai spēcīga. Gan personāla nomaiņa dažādās ASV institūcijās, neiecietība pret tiem ASV valdības darbiniekiem, kuru individuālie uzskati nesakrīt ar pašreizējās prezidenta administrācijas uzskatiem, gan varas centralizācija prezidenta administrācijas rokās. Priekšā mums ir vairāk nekā trīs gadi, kuru laikā var notikt viss kas.
Redzēsim, kā Trampa administrācija respektē vai nerespektē tiesu lēmumus. Tas būs ļoti nozīmīgi, jo daudzi tiesu lēmumi ir bijuši pašreizējai administrācijai nelabvēlīgi. Svarīgi būs, vai šie lēmumi netiks ignorēti. Tāpat nozīmīgas būs prezidenta administrācijas attiecības ar bruņotajiem spēkiem, jo ir vērojama liela vēlme panākt, lai bruņotie spēki būtu lojāli prezidentam, nevis tikai konstitūcijai. Daudz ko noteiks nākamo starpvēlēšanu (Kongresa) rezultāti nākamajā rudenī. Runas par Trampa trešo termiņu es vērtēju kā ļoti hipotētiskas. Tas nav neiespējami, bet tās drīzāk ir hipotētiskas, ņemot vērā pašreizējā prezidenta diezgan cienījamo vecumu. Ja tiešām būtu nopietnas runas par trešo termiņu, tad tas būtu skaidrs signāls, ka visa šī varas koncentrēšana prezidenta rokās ir bijusi ar mērķi ierobežot demokrātiskās brīvības. Var pat teikt, konstitūcijas pārrakstīšana.
Tā ka iespējami ir dažādi varianti. Gan vienā, gan otrā virzienā, jo pēc Kongresa starpvēlēšanām Tramps var kļūt gan ļoti spēcīgs, gan ļoti vājš. Ja starpvēlēšanu rezultāti ir Republikāņu partijai nelabvēlīgi, tad prezidenta vara kļūs krietni vājāka. Jāskatās, kas notiks ASV ekonomikā. Ja augstie muitas tarifi un ekonomisko attiecību pārdefinēšana ar citām valstīm novedīs pie augstas inflācijas un iedzīvotāju dzīves līmeņa krituma, tad arī atbalsts pašreizējam prezidentam varētu mazināties.
Atgriezīsimies pašu mājās pie pašiem savām drošības problēmām. Vai, jūsuprāt, Krievijai ir resursi, interese un vēlme kaut kādām nopietnākām provokācijām mūsu reģionā? Es domāju par tradicionāli piesaukto Suvalku koridoru, Narvu, Daugavpili un tamlīdzīgi.
Dzīvojot blakus Krievijai un ņemot vērā lielo militārās un ekonomiskās varas disbalansu starp Baltijas valstīm un Krieviju, jāsaprot, ka Krievijai vienmēr būs resursi, lai īstenotu agresiju pret Baltijas valstīm. Tātad resursi būs gandrīz vienmēr. Līdz ar to jautājums ir vairāk par motivāciju un interesi. Tas ir par kara priekšnosacījumiem. Mēs arī turpmākajos mēnešos un gados piedzīvosim spiedienu no Krievijas. Līdzīgi kā to piedzīvos arī citas Eiropas valstis. Kas attiecas uz Krievijas motivāciju, interesi un nodomu, tad to Krievijai, lai tā īstenotu agresiju pret Baltijas valstīm, īsti nav. Jāskatās arī uz citiem kara priekšnosacījumiem.
Krievija iebruka Ukrainā, jo uzskatīja, ka tā būs viegla uzvara. Krievijai nav pamata domāt, ka agresija pret vienu vai vairākām NATO dalībvalstīm būs kaut kas vienkāršs un paliks bez atbildes. Tāpēc mans personiskais vērtējums pašreizējai situācijai ir tāds, ka neatkarīgi no tā, vai Krievijai ir nepieciešamie resursi, Krievija nav ieinteresēta veikt agresiju pret Baltijas valstīm, jo nav pamata uzskatīt, ka Krievija varēs šo karu izbeigt ar saviem nosacījumiem.
Uz šīs pozitīvās nots tad arī beigsim sarunu. Paldies.
