Kādreiz pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts ar tādu viltīgu smīniņu mēdza teikt: “Man patīk vērot, kā jauni politiķi nonāk sistēmā un pamazām tur sāk bojāties.”
Kad Andris Kulbergs kļuva par jauno ministru prezidentu, tad politisko vērotāju vidū bija populāra pārliecība: kamēr viņš bija opozīcijā, tikmēr jau viegli varēja visus kritizēt. Paskatīsimies, ko viņš teiks, kad pašam par visu būs jāatbild. Redzēs, cik ilgi paliks tajā mūžīgā opozicionāra “praķītī”?
Jāatzīst, ka Kulbergs nav pirmais premjers (droši var teikt, ka arī ne pēdējais), kurš nostājas ministru kabineta galvgalī ar jaunu, konceptuāli svaigu, no priekšgājējiem atšķirīgu piegājienu. Ar ko Kulbergs no viņiem atšķiras?
Vispirms atcerēsimies, kādi bija Kulberga priekšgājēji, kuri ienesa Latvijas politikā fundamentāli jaunu, savu īpašo uzvedības modeli un komunikāciju stilu. Kuri ievadīja noteiktu ēru Latvijas politikā. Noteiktu politisko modi.
Ja neskaitām Ivaru Godmani, kurš pats par sevi bija pirmais, bez priekšgājējiem, tad pirmais ar radikāli jaunu redzējumu bija Andris Šķēle. Viņš 1995. gada decembrī kļuva par ministru prezidentu, nebūdams nekur ievēlēts, nebūdams nevienas partijas biedrs, savā ziņā pat esot ārpus politikas. Ja Latvija nebūtu pretendējusi uz vietu Eiropas Savienībā un atrastos kaut kur citur, tālāk no ģeopolitisko interešu krustcelēm, tad gandrīz droši varētu teikt, ka viņš valdītu vēl šobaltdien dekoratīvas demokrātijas apstākļos. Līdzīgi kā Uzbekistānā vai Baltkrievijā, tikai ar eiropeisko “glanci”.
Šķēle, būdams valdības vadītājs, neslēpa savu nicinājumu pret Saeimu, parlamentārismu kā tādu, kas ar savu tukšo runāšanu viņam tikai traucējot. Klausoties viņa runas, nezuda sajūta, ka jau šonakt kaut kādas bruņotas grupas, līdzīgi kā 1934. gada 15. maijā, padzīs Saeimas pļāpātavu un Šķēle ar stingru roku ātri ieviesīs kārtību, pēc kuras noilgojusies tauta.
Ja Šķēles komunikācijas stils jāraksturo dažos vārdos, tad tas bija augstprātīgs, neiecietīgs, visus apkārtējos demonstratīvi pazeminošs. Nevis pazemojošs, bet tāds, kurā nevar uzreiz nejust: ar tevi runā cilvēks, kurš sevi uzskata par stāvošu krietni augstāk. Šķēle varbūt arī daudzus iedvesmoja, bet viņš ne mazāk daudziem izsauca ļoti atturīgu, maigi sakot, reakciju.
Nākamais neparastais premjers bija Einārs Repše. Viņš bija pilnīgi citas konstrukcijas nekā Šķēle. Viņa pretmets. Pat tīri fiziski. Repše savos premjerēšanas pirmsākumos bija smalks, tievs, izstīdzējis. Gandrīz vai puišelis. Vismaz pēc izskata. Līdz 2002. gadam, kad viņš pārgāja uz politiku, Repše vairāk nekā desmit gadus bija nostrādājis Latvijas Bankas prezidenta amatā.
Valdīja uzskats, ka šos desmit gadus viņš ir nosēdējis it kā augstā ziloņkaula tornī un vispār ne zina, ne saprot, kas notiek uz ielas reālajā dzīvē. Tā arī izrādījās. Varbūt ne gluži burtiski, bet ne velti viņu dēvēja par marsieti un arī viņš pats no šīs savas iesaukas nevairījās. Atcerēsimies, ka viņš preses konferencē tā arī pateica: “Daudzi te mani sauc par marsieti...”
Repšes komunikācijas stils principiāli atšķīrās no Šķēles stila. Šķēlem visi pārējie bija vienkārši pēc ranga zemākā plauktā, bet Repšem visi apkārtējie a priori bija vienkārši nezinīši, kuri neko nesaprot. Vienīgais, kurš visu zina un saprot, ir tikai viņš pats, tāpēc nav pat jēgas ar kādu konsultēties. Pat savas valdības ministri to, ka viņiem tūlīt būs jālemj par savu algu trīskāršošanu, uzzināja tikai piecas minūtes pirms ministru kabineta sēdes sākuma.
Tā kā pirms tam Latvijas Bankā Repšem bija tiem laikiem astronomiska alga, viņš netaisījās vadīt valdību par “santīmiem”. Lai nebūtu jāpaliek zaudētājos, pirms iet politikā, viņš aicināja tautu viņam saziedot miljonu latu. Tikai ar tādu nosacījumu viņš bija gatavs iet un “glābt” valsti. Lai gan tika saziedots “tikai” pusmiljons, Repše samierinājās arī ar šo “mazumiņu” un “upurējās” latviešu tautas labā, ievedot politikā veselu plejādi politiķu, starp kuriem daudzi vēl šodien ir kandidātu sarakstos vēlēšanās.
Nākamais “tautas glābējs” bija Valdis Dombrovskis. Viņš radikāli atšķīrās no abiem iepriekšminētajiem, lai gan nāca no Repšes komandas. Dombrovska “firmas zīme” bija viņa šķietamā gļēvulība. Klīda leģendas par viņa “zemtupeļnieciskumu” un viņa apkārtnes visatļautību, kad visi darot, ko gribot, no priekšnieka nebaidoties. Jālieto vārds - šķietamais, jo šī viņa izslavētā neizlēmība un nespēja neko pateikt stingri un noteikti nekādi neatspoguļojās viņa rīcībā. Izslavētā budžeta konsolidācija notika ar dzelžainu tvērienu, neatkarīgi no tā, kā to šodien vērtējam.
Dombrovska komunikācijas stils bija uzsvērti birokrātisks, maksimāli izplūdis, nenoteikts un atgādināja neskaidru bubināšanu zem deguna. Kad pēc Zolitūdes traģēdijas toreizējais valsts prezidents Andris Bērziņš viņu pierunāja (piespieda) atkāpties, tad šo paziņojumu Dombrovskis nespēja izteikt bez nodevīgas lūpiņas drebēšanas. Daudz netrūka, ka viņš būtu turpat Rīgas pilī publiski apraudājies.
Ar Dombrovska pirmo valdību 2009. gada 12. martā arī sākās “Vienotības” ēra, kura šogad ir nepārprotami beigusies, jo Kulbergs ir nācis ar pilnīgi jaunu, no “Vienotības” radikāli atšķirīgu uzvedības, tai skaitā komunikācijas stilu.
Lai kādas sekmes vai tieši otrādi - izgāšanās - sagaidītu Kulberga valdību nākotnē, samērā drošas ir divas lietas. Pirmā - Kulberga saskaršanās un samierināšanās ar realitāti un līdz ar to rīcības modeļa maiņa no dusmīga opozicionāra uz “saprotošu” valdības vadītāju ir neizbēgama. Cits jautājums, kad tā notiks. Vai jau pirms vai tikai pēc vēlēšanām.
Otrā - atgriešanās pie “Vienotības” vadības stila, kad galvenais darba instruments bija slota, ar ko visas problēmas paslaucīt pagultē un izlikties, ka “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze”, vairs nav iespējama. Vismaz dažus gadus. Varbūt ar laiku arī pats Kulbergs varētu lēnam aizevolucionēt atpakaļ uz šo stilistiku, bet vismaz pagaidām kaut kas tāds būtu līdzvērtīgs baltā karoga izkāršanai.
Diemžēl atgriešanās pie bezgalīgu “darba grupu” veidošanas modeļa pēc noteikta laika atkal ir iespējama, jo tā ir visu birokrātisko sistēmu gala pietura, pie kuras agri vai vēlu nonāk jebkura birokrātiskā struktūra. No šī aspekta Evikas Siliņas valdības krahs bija gluži likumsakarīgs, jo viņi bija nonākuši šajā galapunktā, aiz kura tālāk vairs nav kur iet.
Gan Šķēle, gan Repše, gan Dombrovskis nāca pie varas situācijās, kad Latvijas politiskā sistēma bija iestrēgusi zināmā politiskā strupceļā. Šķēle nāca pēc tam, kad Saeima nespēja apstiprināt ne Māra Grīnblata, ne Ziedoņa Čevera valdību; Repše nāca “atpestīt” latvju tautu no šķietamajām “oligarhāta” briesmām, bet Dombrovskis 2009. gadā pacēla Godmaņa, Šlesera, Šķēles “zemē nomesto” varu, peldot Baraka Obamas un Angelas Merkeles politiski idejiskajā ķīļūdenī.
Šie abi pagājušo laiku politiskās modes noteicēji šobrīd jau ir nogājuši no skatuves. Izgājuši no modes. Priekšplānā ir citi varoņi. Garā, sarkanā šlipsē, ar dzeltenu matu šķipsnu un oranžu sejas krāsu. Lai arī Kulbergs nepretendē būt Latvijas “Tramps”, viņš peld tieši šī politiskā līnijkuģa ķīļūdenī.
Kāda ir šī jaunā mode? Būt šķietami tuvāk tautai. Runāt vienkāršāk, tautai saprotamāk. Lai arī caurmēra latvietim nepatīk, ja augstas valsts amatpersonas, ministri runā tāpat kā viņi paši, tagad “modē” ir tieši šāds komunikāciju stils. Te gan ir arī mūsu vietējā specifika. Latvietim tomēr vajag, lai valdības pārstāvji runātu kaut nedaudz oficiālākā, drusku birokratizētākā valodā nekā viņi paši. Kulbergs šajā ziņā trāpa desmitniekā. Viņš, no vienas puses, runā kā priekšnieks, bet no otras - normālā cilvēku valodā. Līdzīgā stilā runā arī Ainārs Šlesers, bet viņš to darīja jau laikos, kad tas vēl nebija modē, tāpēc viņam velkas nopakaļ nemoderna, vakardienā palikuša cilvēka slava.
Pagaidām viss liecina, ka tieši komunikācija varētu būt Kulberga lielākais trumpis un slēptais talants. Tas ir jo pārsteidzošāk, ņemot vērā to, ka pati Kulberga runa nebūt nav nedz gluda, nedz tekoša, nedz kādām asprātībām vai citām radošām pērlēm piesātināta. Toties tā ir ļoti cilvēcīga. Klausoties Kulbergu, rodas neapzināta vēlēšanās viņam noticēt. Noticēt, ka viņam izdosies.
Ir populāra Austrumu gudrība. Lai cik reizes atkārtotu vārdu halva, mutē no tā saldāks nekļūst. Lai cik pārliecinoši runātu Kulbergs, no šīm runām situācija valstī būtiski neuzlabosies. Runas ir jaukas, bet cilvēki gaida darbus. Ar runāšanu vien ilgstoši neizbraukt. Jārāda savi darba talanti. Ja tādi ir. Pagaidām “tauta” sēž gaidīšanas režīmā.
Kulberga galvenā problēma ir tā, ka viņš, svarcelšanas terminoloģijā runājot, ir pieteicis ļoti lielu sākumsvaru. Pulkstenis tikšķ laika atpakaļskaitīšanas režīmā. Pavisam drīz pienāks brīdis, kad ar pirkstu staipīšanu ap svarcelšanas stieni un skaļiem pūtieniem publikai nepietiks. Viņi prasīs: cel! Tad arī redzēsim, uz ko katrs ir spējīgs.
