Pirms četriem gadiem, pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, uzņēmēja, arhitekta Ulda Pīlēna vadībā tika izveidots jauns politiskais spēks, kas piedalījās vēlēšanās ar “Apvienotā saraksta” (AS) nosaukumu. AS vēlēšanās uzrādīja jaunam spēkam salīdzinoši labus rezultātus un pat iekļāvās valdošajā koalīcijā. Tiesa, AS premjera kandidāts Pīlēns par ministru prezidentu nekļuva. Viņš tika izvirzīts arī par valsts prezidentu, bet arī tur bija spiests atkāpties izmanīgāku politisko lielmeistaru priekšā. Sarunu ar Uldi Pīlēnu iesākām tieši par viņa pašreizējo vietu politikā un politikas vietu viņa paša dzīvē.
Kā jūs sevi redzat šodienas Latvijas politikā?
Toreiz ārējo apstākļu iespaidā, kad Krievijas karaspēks stāvēja pie Kijivas, es sapratu, ka nevaru vienkārši palikt malā. Tā radās “Apvienotais saraksts” un bezpartejiski aktīvu profesionāļu biedrība tās ietvarā. Toreiz sajūtu līmenī bija bažas, ka viss var aiziet pēc Latvijai daudz dramatiskāka attīstības scenārija. Bija sajūta, ka katram, kas var ko pozitīvu pienest, lai sagatavotu Latviju grūtākiem laikiem, tas ir jādara. Tā bija mana iekšēja pārliecība. No šodienas viedokļa, vērtējot AS un bezpartejisku profesionāļu biedrības izveides nepieciešamību, gan iespējamo vietu politikā arī turpmāk, es gribētu teikt, ka AS nav bijis viena sasaukuma politiskais spēks. AS spējas piedalīties Latvijas politikas veidošanā ir gana lielas un pamatotas. Andris Kulbergs varētu tikt nominēts kā AS MP kandidāts. Viņam ir ļoti augstas darba spējas, liela spēja iedziļināties detaļās. Šie četri gadi viņu sagatavoja šīm izejas pozīcijām.
Tātad no aktīvās politikas jūs esat pagājis malā?
Jā, jo savu personīgo līdzdalību es jau apzināti biju definējis noteiktam laika posmam, kas radītu priekšnoteikumu biedrības biedru turpmākai pastāvīgai politiskajai un sabiedriskajai līdzdalībai procesos valstī. Un tas ir noticis. Pagājušās vasaras sākumā lielākā daļa biedrības dibinātāju pieņēma lēmumu turpināt biedrības darbu. Šim mērķim tika ievēlēta jauna valde, ko vada Andris Kulbergs, un uzsākts darbs pie organizācijas nākamā attīstības posma, nosakot jaunus uzdevumus un institucionālo ietvaru. Es novēlu biedrībai arī turpmāk saglabāt valstisku skatījumu, cieņpilnu politisko kultūru, tālredzību un atbildību pret Latvijas sabiedrību. Vērtību nozīme sabiedriskajā un politiskajā darbībā man ir bijusi un būs būtiska.
Pirms gada Liepājā uzņēmēju forumā jūs izteicāt domu, ka katrai paaudzei ir sava “perestroika”, kas paver visdažādākās iespējas, un šīs iespējas ir jāmāk izmantot. Tobrīd Baltajā namā ļoti aktīvi bija sācis darboties Donalds Tramps. Kā jūs tagad, kad ir pagājis jau vairāk nekā gads, Trampam esot ASV prezidenta amatā, komentētu šo savu izteikumu?
Es gandrīz vai atceros no galvas, ko es toreiz tīri intuitīvi teicu: var patikt vai nepatikt Tramps, bet, iespējams, mūs sagaida lielākas pārmaiņas nekā 1991. gadā. Toreiz es to teicu tīri intuitīvi. No šodienas viedokļa tā prātīgāk izvērtējot situāciju, jāsaka, ka mēs esam iegājuši ļoti turbulentā laikā. To pirms gada teikto izmaiņu mērogs pat pārsteidz mani, jo toreiz, to sakot, es pieļāvu, ka tā varētu arī nebūt. Tagad mēs redzam, ka pārmaiņu mērogs ir tik dramatisks, ka es gribētu teikt: mēs atrodamies jauna sabiedrības transformācijas procesa pašā sākumā. Gudri cilvēki saka, ka reizi aptuveni 80 gados notiek dažādu ciklisku pārmaiņu sakrišana tādā vienā lielā pārmaiņu virpulī. Nedaudz vairāk kā 80 gadi ir pagājuši pēc 2. pasaules kara. 80 gados mainās piecas galvenās lietas. Mainās ģeopolitiskie scenāriji. Dažas valstis palielina savu spēku un ietekmi, citas samazina. 80 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai, ģeopolitiskajiem spēlētājiem pārgrupējoties, izveidotos jauns spēku izkārtojums. Tad ir valstu politiku cikls, kur dažādu valstu pārvaldes politiku sacensībā vienas uzvar, iegūstot lielāku ietekmi, citas zaudē.
Tad ir parādu cikliskums, kas saistās ar dažādo valūtu mijiedarbības dinamiku un valstu aizņemšanās līmeņu izmaiņām. Ir ne tikai īstermiņa kredītcikli, bet arī ilgtermiņa kredītcikli. Mēs to ikdienā neredzam, bet tur ir zināms pamatojums. Pēc kara ir milzīgs uzplaukums, jo viss ir jāsaved kārtībā, un līdz ar to parādās arī zināmas saistības. Tas nozīmē, ka mēs esam arī kreditēšanas un valūtu cikla maiņas fāzē. Tad ir vēl inovatīvi tehnoloģiskais cikls, kurš 80 gados mainās būtiski pašos pamatos. Mainot ne tikai tehnoloģijas mums visapkārt, bet mainot mūsu uzvedības modeļus un paradumus. 80 gados var dokumentēt arī klimatisko ciklu izmaiņu ietekmi uz sabiedrību. Un tad jau tā šo izmaiņu savstarpējai mijiedarbībai vēl nāk klāt Trampa efekts.
Arī tā demokrātija, kādu mēs pazinām pirms 80 gadiem vai vēl agrāk, kad radās partiju sistēma, bija pavisam cita. Tagad politiskajām partijām ir pavisam citi uzdevumi, tām ir cita tipoloģija un citi priekšstati par to, kas demokrātijai ir jāveic. Demokrātija mums ir apaugusi ar birokrātiskiem mehānismiem, demokrātiju izveidoto pasaules organizāciju kopums ir arvien stagnējošāks, savu ritmu zaudējošāks un arvien vairāk apmaldījies šī laika problēmām neatbilstošos vai pat mākslīgos uzstādījumos. Un tad nāk Tramps kā rudens viesulis.
Ko dara rudens vētras? Tās neiznīcina dabu pilnībā. Tās norauj sausos zarus, parāda vājās vietas un sagatavo dabu nākamajam pavasarim, jauniem asniem, jaunām iniciatīvām un noraksta pārziemot nespējīgo. Tādā situācijā mēs esam. Var patikt vai nepatikt Tramps, bet viņa parādīšanās ir vēsturiski objektīva. Nebūtu Tramps, būtu cita veida līderis. Piemēram, kā Havjērs Milejs Argentīnā. Tramps jau nav tikai viena personība. Tā ir vesela kustība vai pietiekami lielas daļas sabiedrības noskaņojums, kura nāk kā svērteņa svārsts pret savulaik pārāk augsti aizvirzījušos liberāli kreiso kustību. Tagad nāk atsitiens uz otru pusi.
Lielais jautājums mums pašiem ir - ko no tā mēs varam mācīties? Kā mums kā mazai valstij un mazai nācijai šajā situācijā ir jāpārorientējas uz to jauno lietu kārtību, kas nāks un kuras sākumā mēs esam. Pēc viena cikliskuma dienas kārtības sabrukuma uzreiz neiestājas jauna lietu kārtība. Ir tāda kā haosa fāze, un no haosa rodas jauna lietu kārtība. Kādā veidā un ar kādu skatu uz pasauli mēs varam iziet šo haosa stadiju ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem, jo zaudējumi būs. Zaudējumi labklājībā, zaudējumi sociālajās garantijās, zaudējumi savas iedomātās līdzvērtības sajūtās.
Mēs sēžam pie ANO galda un sevi redzam kā līdzvērtīgi runājošus ar lielajām nācijām, kurām ir pavisam cits ekonomiskais un militārais potenciāls. Šīs iedomas kā rudens vētra noplēsīs visas dekorācijas. Mums būs jāsadzīvo ar dekorāciju noplēšanas laiku arī Latvijas politiskajā ainavā. Tas trakākais, ka mums būs jāsadzīvo ar relatīvi haotisku ekonomiskās politikas laiku. Ko māca vēsture? Ļoti daudzi, nesajūtot šo laika maiņu, turpina darboties pa vecam, līdz ar to padziļinot problēmas, kuras vieglāk būtu risināt, reaģējot ātrāk. Tie, kuri saka: būs jauni laiki, netiek ņemti vērā, jo viņiem nav pierādījumu, ka nākotne mainās. Tas, kas ir noticis pirms gada, skaitās kā pierādījums, bet tās sajūtas, kas būs pēc gada, nav pierādījums. Šo divu pieeju sadursmē sākotnējā fāzē parasti uzvar vecās politikas piekritēji. Tas nozīmē, ka mēs padziļināsim nākotnes problēmas, pēc vecās kārtības finansējot lietas, kuras mums rītdien nemaz nevajadzēs. Tas nozīmē, ka mēs nebūsim pietiekami gatavi jaunajai, pavasarveidīgai politikas un ekonomikas veidošanai sabiedrības interesēs. Tam, kas būs jau tuvākās nākotnes dienas kārtībā.
Jūs teicāt, ka nav pierādījumu tam, kas būs, bet vai drīzāk nav tā, ka pierādījumi ir visiem acīmredzami, bet daudzi nemaz šos pierādījumus, šo realitāti negrib redzēt? To ignorē. Izliekas, ka realitāte ir tā realitāte, kādu viņi to gribētu redzēt, nevis patiesā.
Tāpat kā fizikā, arī politikā ir procesu inerce. Vēl lielāka nekā fizikā. Ja fizikā process apstājas, kad berze to aptur, tad politikā procesi var turpināties vēl ilgu laiku pēc tam, kad tiem jau būtu jābūt pabeigtiem. Jā, mēs tos pierādījumus redzam izjūtu līmenī. Paskatīsimies uz Briseles ritmu septiņu gadu finansēšanas plānošanas ciklā. Mēs joprojām turpinām domāt, ka arī nākamajos plānošanas periodos mums būs Briseles atbalsta politika apmēram tāda pati kā līdz šim. Izejot no tās, mēs plānojam savu rīcību, bet tā ir nesaprātīga inerce.
Pašreizējā ģeopolitiskā situācijā, kad visur paplašinās konflikta zonas, saraujoties ekonomiskajām saitēm, ekonomika automātiski kļūs mazāka. Mēs tam neesam gatavi. Mēs joprojām domājam tajās ekseļa tabulās, kur mums pienāksies tāda nauda un tāda nauda. Turpinām plānot “Rail Baltica” un citas kohēzijas fondam pielīdzināmas lietas. Ir nepieciešama cita sistēmiskā pieeja. Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir parādījis, kā četros gados var izmanīties kara vešanas ne tikai taktiskie parametri, bet arī visi tehnoloģiskie kara uzbūves principi, pat filozofiskie principi. Mēs joprojām domājam, ka mums nekas nedraud, ka mēs arī turpmāk spēsim izcīnīt lauksaimniecības naudas, infrastruktūras naudas, iestāstīsim sev, ka spēsim izcīnīt “Rail Baltica” naudas un turpināsim dragāt tālāk.
Jūsu pieminētais “Rail Baltica” ir šobrīd aktuālākais un dziļi simbolisks projekts. No tāda skaista sapņa tas ir pārvērties par smagu problēmu. Kā šo problēmu vajadzētu risināt?
Ir tāds populārs teiciens: labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas. Šis ir brīdis, kad ne tikai Latvijai, bet arī pārējām Baltijas valstīm un ES ir jāizšķiras par šī projekta nākotni. Lai izšķirtos, par to ir jārunā. Mēs nevaram visu laiku vārīties savā katliņā, jo ir pienācis laiks teikt: karalis ir pliks. Viņam aizmugurē nav biznesa plāna ne kravu pārvadājumos, ne pasažieru pārvadājumos. Tas nespēj sevi atpelnīt, pat neliekot klāt visas tās izmaksas, kas saistās ar uzbūvētās infrastruktūras darbināšanu. Ja godīgi sakām, tad aiz ausīm ir pievilkta arī šī militārā komponente. Es gan neesmu militārs speciālists, bet izskatās, ka tas ir sapņu projekts, kuram nav laimīgas beigas.
Tas, ka projektam nav ekonomiskā pamatojuma, ir skaidrs katram, kas uz šo projektu skatās racionāli, bez rozā brillēm. Jūsu piesauktie argumenti ir pašsaprotami, jūsu premjerministra kandidāts Kulbergs tos regulāri atkārto, bet beigu beigās tik un tā nepasaka pašu galveno: projekts jāizbeidz.
Mēs esam tajā stadijā, kad neprotam izkāpt no kurpēm, kuras mums ir krietni par lielu. Mēs turpinām ar tām šļūkt uz priekšu un izskatāmies diezgan muļķīgi. Bet es gribētu aizstāvēt arī tos politiķus, kuri nevar pateikt, ka karalis ir pliks, jo izšķiršanās par “Rail Baltica” likteni nav tikai Latvijas tēma. Katrai valstij tur ir savs izdevīgums. Lietuvai tā ir gan ostu, gan Kauņas un Viļņas satiksmes savietojamības uzlabošana. Igaunijai arī tas mazais gabaliņš (Tallina-Pērnava) ir izdevīgs, bet Latvijai tur nav tikpat kā nekā. Ja runājam par Kulbergu, tad viņš kā opozīcijas deputāts nevar Briselē šo jautājumu uzlikt dienas kārtībā. Tas prasa lielāka lūzuma iestāšanos ES finanšu politikas modelī. Tas tuvojas. Tie ir 5% no IKP militārām vajadzībām savas pašaizsardzības spēju uzlabošanai cīņai pret potenciāliem iebrucējiem. Tas paņems ļoti lielu daļu no visām ES naudām. Palīdzība Ukrainai arī jāņem vērā. Ir grūti iedomāties, ka Brisele vidējā termiņā nepārskatīs visu plānoto projektu finansēšanu. Vai “Rail Baltica” būs starp prioritātēm šajā jaunajā pasaules lietu kārtībā? Baidos, ka nē.
Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle jau skaidri pateica: pat neceriet. Premjerministre Evika Siliņa arī nupat atzina, ka nevienai no Baltijas valstīm finansējuma nepietiek.
Tāpēc jau es teicu: mēs strauji tuvojamies situācijai, kad būs jāatzīst: labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.
Pagājušonedēļ man bija intervija ar Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītāju Uldi Rutkasti. Viņš izvirzīja hipotēzi, ka Latvija ar līdzšinējo ekonomisko modeli, kurš balstās uz lētu darbaspēku, lētiem dabas resursiem, agrāk uzkrātā kapitāla un citur radītu tehnoloģiju izmantošanu, ir sasniedzis dabiskos griestus. Šis resurss esot izsmelts. Tā turpinot, kvalitatīvi augstāka līmenī pakāpties nevar. Ja negribam palikt 70- 80% no ES vidējā līmeņa, bet gribam pāriet augstākā līmenī, tad jāatrod cits modelis. Kāds, jūsuprāt, varētu būt mūsu attīstības virziens, lai tas varētu notikt?
No akadēmiskā viedokļa Rutkaste jau neko nepareizu nepasaka. Bet tā ir drusciņ tāda ziloņkaula torņa pozīcija, jo Latvijas Banka ir piedalījusies visā Latvijas ekonomikas modelēšanas procesā no pirmās neatkarības dienas. Tagad pēc tik daudziem gadiem konstatēt, ka šis modelis, kurā esam - nestrādā, nozīmē nepateikt neko. Es arī negribu oponēt, jo nav jau tā, kas tas būtu galīgi nepareizi, bet Latvijas politikas, Latvijas Bankas un Latvijas Ārlietu ministrijas politiskajā uzstādījumā man vienmēr traucē, ka dominē lozungi, bet dziļākas detalizācijas šiem lozungiem nav. Vai Latvijas modelis ir sevi izsmēlis? Ja mēs paskatāmies uz Latvijas uzņēmumu struktūru, tad tur ir viss spektrs. No augstas sarežģītības pakāpes tehnoloģiski ļoti augsta līmeņa uzņēmumiem līdz vienkāršākiem lauksaimniecības un mežu izstrādes uzņēmumiem, kuriem ir jābūt, jo tā ir Latvijas zeme un Latvijas meži, un Latvijas cilvēki reģionos.
Ar to es gribu teikt, ka meistarība ir izveidot tādu ekonomisko modeli, kurš maksimāli efektīvi nodarbina valsts iedzīvotājus pēc viņu tā brīža spējām un rada priekšnoteikumus nepārtrauktai sarežģītības pakāpes izaugsmei. Mēs nekur netiksim ne ar vienu ekonomikas modeli, ja tā pamatelements nebūs lauksaimniecība un mežsaimniecība. Ja mēs skatāmies uz mūsu eksporta summām, tad pārtikas rūpniecība un kokapstrāde ir vienas no lielākām eksporta nozarēm. Ja runājam par nodarbinātību un tās reģionālo sadalījumu, tad mēs nevaram iztikt bez augsta līmeņa attīstības lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Vai Ārlietu ministrijas plānos jelkad ir bijuši ekonomikas paplašināšanas, aizstāvēšanas, eksportspējas stiprināšanas uzdevumi un reāls darbs to risināšanai? Šī funkcija ir atmesta uz Latvijas investīciju un attīstības aģentūru, lai gan tieši šie uzdevumi nosaka mūsu ārējās uzticamības, balss svaru. Valsts var būt maza, bet ja tā ir ekonomiski spēcīga, tad ar to runā un tajā ieklausās arī par ārpolitikas tēmām.
Tātad precizēsim. Vai jūs uzskatāt, ka Ārlietu ministrija par maz nodarbojas ar mūsu ekonomisko interešu aizstāvēšanu ārvalstīs?
Par to es esmu Ārlietu ministriju kritizējis gan Edgara Rinkēviča laikā, gan tagad, kad to vada Baiba Braže. Grūtos laikos visām ministrijām, bet Ārlietu ministrijai it īpaši jānodarbojas ar Latvijas pastāvēšanai tik nozīmīgo jautājumu. Ja mums nebūs pietiekamas eksportspējas, tad arī mūsu kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas iespējas samazināsies. Ja iekšējie tēriņi pieaug neproporcionāli ekonomikas spējām nest šos tēriņus, tad ir jāmaina uzdevumi. Tas ir tāpat kā uzņēmējdarbībā. Ja mums kādi tirgi veras ciet, mēs ejam jaunos tirgos iekšā. Investējam izlūkoperācijās, tirgus izpētē, sūtām cilvēkus ar starptautisku spēju komunicēt, lai iegūtu šos jaunos tirgus. Tikai šādā veidā to var panākt. Ja tā ir formāla piedalīšanās konferencēs, formālas tikšanās, tad nav arī rezultātu. Zviedrijas ārlietu ministrijā, kad man ar viņiem bija darīšana, bija pāri par 20 cilvēkiem, kuri lobēja Zviedrijas kapitāla ienākšanu Latvijā. Mana pieredze liecina, ka mūsu Ārlietu ministrijas ekonomisko atašeju aktivitātes mums svarīgās valstīs nav pietiekamas.
Ņemot vērā rudenī paredzētās Saeimas vēlēšanas, ko jaunu un citādu jūs gribētu sagaidīt no nākamās valdības, kura izveidosies pēc 3. oktobra vēlēšanām?
Vispirms parunāsim par izejas situāciju. Kas ir noticis? Demokrātiskās pasaules daļa pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami samazinājusies. Demokrātija tajā modelī, kādu mēs to zinājām kopš neatkarības atjaunošanas laikiem, ir transformācijas procesā, un šis modelis kļūst arvien mazāk pieprasīts. Līdz ar to mums būtu jāizvērtē, vai varam atļauties palielināt politisko inerci šajā virzienā. Mēs esam piedzīvojuši bipolārās pasaules pāriešanu vienpolārā pasaulē. Ar to es domāju PSRS bloka sabrukumu un ASV vadītā bloka kļūšanu par vienpolāru. Paralēli šai vienpolārajai pasaulei, kurā dominē ASV, Ķīnas pozīcijas ir ievērojami pastiprinājušās. Veidojas iedomāto spēju nobīde attiecībā pret reālajām spējām. Skatoties uz to, kas notiek pasaulē, mēs nedrīkstam aizvērt acis un neredzēt to, kas ir pie horizonta. Kādi tur sabiezē negaisa mākoņi.
Ja lielajā ainavā notiek milzīgas ģeopolitiskas pārmaiņas, tad mums jāsaprot, kas ir mūsu sabiedrotie, kas ir mūsu vērtību “ģimenes”, kas ir tās lietas, kuras mums obligāti jādara kopā. Kad nāk virsū lielās rudens vētras, tad tie meži, kuri turas kopā, noturas ar mazāk izgāztiem kokiem nekā tie koki, kas stāv kailcirtēs vai vieni paši. Svarīgas ir šīs vērtību ģimenes. Pat ja nevaram piekrist vienam vai otram taktiskam punktam mūsu vērtību partneru vidū, tas nenozīmē, ka mums būtu jāpagriež šim partnerim mugura. Ja mums daudziem liekas, ka Tramps ir kaut kas galīgi neiespējams, tad pazaudēt ASV kā mūsu ģeopolitisko partneri būtu ļoti liela nelaime visām mazām valstīm, kas atrodas šīs vienpolāri izveidotās pasaules perifērijā.
Uzmanīgi jāvēro, kas notiks ASV vidustermiņa vēlēšanās, kuras notiks apmēram tajā pašā laikā, kad mūsu vēlēšanas. Tas noskaņojums tad jau būs redzams. Tāpēc no visas politiskās retorikas, kas nāks pāri Latvijas sabiedrībai, jo politiskie spēki pēdējos mēnešos pirms vēlēšanām būs īpaši aktīvi, īpaši izdomas bagāti, īpaši sološi, īpaši provokatīvi, nedrīkst pazaudēt šo sajūtu: kas ir mūsu vērtību ģimenes tepat kaimiņos, mūsu reģionā - Baltija, Polija, Skandināvija, Lielbritānija. Nepazaudēt to sajūtu, ka ASV mums ir ļoti svarīgs partneris. Ne tikai brīdī, kad mums jāpārvar kaut kādi militāru komponenšu vai tehnoloģiju deficīti, bet arī nākotnē ASV būs ļoti svarīgs partneris. ASV prezidenti mainās. Tur notiekošais pārspiediens MAGA izpildījumā rada pretspiedienu pretējā virzienā. Mums nevajadzētu mēģināt tur kaut kā jaukties un sabojāt stratēģiskās attiecības ar stratēģiskajiem partneriem kopumā. Man šķiet, ka tas ir svarīgākais.
Ja pārejam pie mūsu iekšpolitiskajiem jautājumiem, tad ko solīs visi politiskie spēki? Labklājību Latvijai. Citādi demokrātiskā sistēmā nav iespējams uzvarēt vēlēšanās. Vēlēšanas ir emocionāls process, un tajās uzvar tie, kas sola visvairāk. Tramps ar savu uzvaru vēlēšanās ir pierādījis, ka var solīt arī pilnīgi neiespējamas lietas. Tas tāpat nostrādā. Tas nozīmē, ka pēc šādas skolas mēs iegūsim ļoti populistisku politiku un, iespējams, populistisku rezultātu. Būtu lietderīgi saglabāt vienai daļai šo reālistisko, racionālo redzējumu. Visiem jau nav jābūt parlamentā. Mēs esam iedomājušies, ka parlamentārā politika ir tā ass, ap kuru viss valstī griežas. Ekonomikas transformācija uzņēmējdarbības vidē notiek neatkarīgi no politiķu saukļiem. Normāli uzņēmumi pārstrukturējas un uzlabo savu konkurētspēju. Es zinu daudzus uzņēmumus, kuriem eksporta tirgos šobrīd iet ļoti labi, kuri spēj parādīt, ka Latvija var, bet no politiskā viedokļa mums jārēķinās, ka saukļi būs lozungveidīgi, partiju piedāvātajiem ekonomiskajiem modeļiem segums būs niecīgs.
Mūs gaida sarežģīti laiki, kuros kopumā gan Latvijas, gan Baltijas, gan visas Eiropas sabiedrība zaudēs daļu no savas labklājības, ko tā ir būvējusi pēdējos 80 gadus. Izdevumu daļa nebūs par labu sociālajai sfērai, medicīnai un tamlīdzīgām lietām, jo kamēr nebūs nomierinājusies ģeopolitiskā ainava, tikmēr militārās investīcijas prasīs gana lielu sabiedrības mobilizāciju. Tāpat arī atbalsts Ukrainai un mūsu pašu militāro spēju pastiprināšana.
Tas nebūs ekonomiski viegls laiks. Šis arī nav viegls laiks investīciju piesaistei šim reģionam, kamēr nav iestājies miers. Visi solījumi par “airBaltic” IPO drīzāk ir jāaizmirst, nekā uz tiem jāliek milzīgas cerības. Vēlētājam, kas domās drusciņ nopietnākās kategorijās, ir jāsaprot, ka ar tādu koalīciju, ar kādu mēs līdz šai dienai esam nonākuši, mēs ļoti strauji tuvinām Latvijai grūtus laikus. Gan ekonomiski, gan sociāli, gan ģeopolitiski. Savukārt atdot nākotni pilnīgi populistiskās rokās arī nav risinājums, jo pilnīgs populisms nozīmēs pilnīgu norobežošanos no mūsu reģionālajiem partneriem. Kas ir tas jaunais centrs? Man gribētos ticēt, ka tas ir jaunais konservatīvais centrs. Pie tā mums vajadzētu nonākt, lai spētu izairēt šajos sarežģītajos laikos, kuri ir mums priekšā.
