Jaunais Ukrainas – Krievijas kara noregulējuma “28 punktu miera plāns” ir parādījies dienas kārtībā visai negaidīti un jau saņēmis pretrunīgus vērtējumus. Kā raksta “Financial Times”, ASV prezidents Donalds Tramps gribētu, lai Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paraksta šo “miera” plānu līdz Pateicības dienai, kuru ASV svinēs 27. novembrī. Pēc tam to varētu parakstīt arī Putins, un karš līdz Ziemassvētkiem būtu beidzies. Brīnišķīga pasaciņa. Ne mazāk aizkustinoša kā slavenā Ziemassvētku filma ar Trampa piedalīšanos “Viens pats mājās”.
Kāda ir varbūtība, ka šis scenārijs varētu piepildīties? Lai arī notikumi attīstās un situācija mainās strauji, viens ir skaidrs: tādā redakcijā, kādā šis 28 punktu plāns ir publicēts medijos, tas nav pieņemams. Tāds tas arī netiks pieņemts, jo tas nav nekas cits kā Ukrainas kapitulācijas plāns. To jau pēc būtības noraidījuši Eiropas līderi - Frīdrihs Mercs, Emanuels Makrons un Kīrs Stārmers - kopīgā paziņojumā.
Pašreizējā plāna redakcija paredz, ka agresors ne tikai nesaņem nekādu sodu, bet kļūst par šī kara galveno ieguvēju. Šāds plāns sagrauj Eiropas drošības sistēmu, tiesiskumu un demokrātiju, padarot starptautiskās tiesības par tukšu skaņu, paverot ceļu jauniem kariem, aneksijām, okupācijām un citām netaisnībām.
Līdz ar to jautājums ir cits: vai šis “miera” plāns ir tikai kārtējais informatīvā kara ierocis, par kuru pēc nedēļas aizmirsīs, vai arī tas var tikt ņemts par pamatu patiesam ceļam uz kādām nopietnām sarunām, kas pārskatāmā nākotnē varētu novest līdz karadarbības pārtraukšanai Ukrainā.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams ņemt vērā visu “skatuvi”, jo tieši konteksts, kādā notiek šie centieni turpināt vai, tieši otrādi, apturēt karadarbību Ukrainā, nosaka politisko personu rīcību, izteikumus, replikas, motivāciju. Gandrīz visu.
Ko mēs redzam? Pasaules spēcīgākajā valstī, gan ekonomiski, gan militāri, gan visos citos aspektos - ASV - par prezidentu ar gandrīz vai neierobežotu varu ir kļuvis Donalds Tramps. Teikt, ka viņš ir īpašs personāžs, nozīmē nepateikt neko. Viņš ir ne vairāk, ne mazāk kā līdzšinējās pasaules kārtības grāvējs. Respektīvi, izteikts revolucionārs. Tāds mūslaiku Ļeņins, Hitlers un Mao vienā personā.
Tramps vienus sajūsmina, citus dzen izmisumā, bet fakti ir nenoliedzami - vismaz pēdējo simt gadu laikā Baltajā namā nav saimniekojis tik neparasts personāžs. Pat tas pats Tramps pirmajā prezidentūras termiņā galīgi nav tas pats Tramps, kas ir tagad.
Uz notikumiem Eiropā un uz Krievijas - Ukrainas karu tas atspoguļojas tā, ka šajā 28 punktu “miera plānā”, kā jau teikts, pilnībā iztrūkst kaut mazākās atsauces uz starptautisko tiesību normām, uz Helsinku nolīgumu par robežu negrozāmību, uz jebkādiem taisnīguma, morāles principiem. Šis “miera plāns” atbilst 19. gadsimta priekšstatiem par starptautiskajām attiecībām. Konfliktējošās puses karo, līdz viena puse lūdz pamieru, un tad otra puse diktē noteikumus, ar kādiem tā gatava pārtraukt uguni.
Konkrētajā gadījumā neviena no karojošām pusēm otrai mieru nelūdz. Šo “mieru” cenšas pusēm uzspiest trešā puse. Pareizāk sakot, viens konkrēts cilvēks - Donalds Tramps. Nav pat svarīgi, kāpēc viņš to tik ļoti grib. Vai tāpēc, ka grib iegūt Nobela miera prēmiju, vai tāpēc, ka grib izpildīt priekšvēlēšanu solījumu, vai vienkārši grib sev piemērot miera nesēja togu.
Fakts ir tāds, ka Tramps patiešām vēlas panākt mieru. Vienalga kā un vienalga ar kādiem noteikumiem. Jānorāda (un tas nav mazsvarīgi), ka to pašu vēlas arī Trampa daudzie atbalstītāji visā pasaulē, jo šis karš gan traucē antielitārās, antiliberālās revolūcijas turpināšanu ASV un citur pasaulē, gan kliedē Trampa dievišķā spēka (viņš var visu) auru.
Tramps rīkojas pēc savas tradicionālās formulas: spēcīgs “uzbrauciens” te vienai pusei, te otrai ar mērķi piespiest puses sēsties pie sarunu galda. Līdz šim šis spiediens pārsvarā izdarīts tieši pret Zelenski, tāpēc Putins joprojām var uzskatīt, ka viņš kā privileģētā puse var turpināt nepiekāpības politiku un izvairīties no sarunām, atrunājoties, ka no tām jau izvairās Zelenskis.
Daudzus ceturtdienas pēcpusdienā samulsināja Zelenska visai negaidītā gatavība apspriest šo “miera” plānu, jo līdz tam Ukrainas politiskajā laukā pret šo plānu bija asi negatīvas atsauksmes. Zelenska izteikti pielaidīgā retorika ir viegli izskaidrojama.
Tas, ka Ukrainai (arī Eiropai un Latvijai) Trampa/Putina priekšlikumi nav pieņemami, šaubas nerada, bet, tā kā Zelenskis un citi Eiropas līderi ir ielāgojuši - ar tādiem kā Tramps - tikai pa labam, tad Zelenskis atbilstoši arī uzvedas. Visam piekrīt, māj ar galvu, saka: nuja, kā tad, tieši tā..., bet neko parakstīt netaisās. Piedaloties šajās rituālajās darbībās, Zelenskis demonstrē Baltā nama saimniekam, ka viņš jau ir par, bet “lielo dīlu” jauc ārā Putins. Šādas lomas tēlošana Zelenskim lielas grūtības nesagādā, jo Putina plānos piekāpšanās nav paredzēta. Tāpat kā kara izbeigšana.
Tātad Tramps patiesi un neviltoti grib mieru. Tiesa, vienalga ar kādiem noteikumiem. Zelenskis arī grib mieru, taču ne ar kapitulācijas noteikumiem. Teritoriālais dalījums pa esošo frontes līniju un ar daudzmaz jēdzīgām miera garantijām, ka uzbrukumi jebkurā brīdī neatsāksies. Bet ko grib galvenais kara demiurgs - Putins? Kamēr saglabājas viņa privileģētais (mīļotās sievas) statuss Trampa acīs, tikai no Putina ir atkarīgs kara/miera liktenis.
Ja arī politiķu, novērotāju un apskatnieku vidū ir kādas domstarpības, tad tās ir tieši par Putina motivāciju. Tramps, viceprezidents Dž. D. Venss, speciālais sūtnis Stīvs Vitkofs un citi pieliek savu galvu Putina rumpim un spriež: izdevīgāk taču ir tirgoties, kļūt gan pašiem pasakaini bagātiem, gan padarīt savu valsti par plaukstošu un labklājīgu. Tāpēc jānoslēdz izdevīgs darījums un pēc iespējas ātrāk jāizbeidz šī bezjēdzīgā asinsizliešana, kas taču neko nedod. Pēc šīs loģikas notiek visa Trampa administrācijas darbība.
Tie, kas Putinu pazīst labāk, zina Krievijas vēsturi un tās tautas mentalitāti, nojauš, ka Putina kara mērķis nav kaut kādas teritorijas Ukrainas stepēs. Putinu neinteresē kopīgie ar Vitkofu un Trampu Arktikas projekti, lai kādus miljardus vai triljonus tie nesolītu. Viņam jau tāpat pieder visa Krievija ar tās iedzīvotājiem piedevām.
Putinu absolūti neuztrauc Krievijas iedzīvotāju labklājība, gluži tāpat kā šaha spēlētāju neuztrauc koka figūras sajūtas, kad tā tiek upurēta un noņemta no galdiņa. Putinu uztrauc tikai pats karš. Kā viņš vaļsirdīgi izteicās 2024. gada 19. decembrī ikgadējā TV “Tiešajā līnijā”: “Kad Krievijā viss mierīgi, mums kļūst garlaicīgi un gribas kaut kādu asāku kustību (dvižuhu, krievu val.).” Putinam karš ir aizraujoša spēle (dvižuha), kura viņam dod spēku, enerģiju un dzīvesprieku. Spēle, kura jāuzvar.
Šīs spēles mērķi nupat intervijā vācu izdevumam “multipolar-magazin.de” formulēja Krievijas prezidenta administrācijas padomnieks, pazīstamais politologs Sergejs Karaganovs: “Krievijai no Rietumiem absolūti nekas nav vajadzīgs. Mūs neinteresē ne kvadrātmetrs tās teritorijas, ne arī kādi tās resursi. Mēs pieprasām un vēlamies tikai vienu: lai Rietumi ciestu krahu.”
Ar Rietumiem, protams, tiek saprastas arī ASV. Diemžēl Tramps līdz šim ir atteicies paskatīties uz pasauli Putina acīm vai drīzāk viņš nemaz neprot uz kaut ko paskatīties citu acīm. Tā kā viņš nekādiem “ekspertiem” neuzticas, tad tas nozīmē, ka pretrunas turpinās saasināties, kā tas vienmēr gadās, kad puses vienu otru nesaprot un pat necenšas saprast.
Tātad, uz sākumā uzdoto jautājumu jāatbild: viss liecina, ka šī “miera plāna” galvenais uzdevums ir radīt kaut kādu kustības imitāciju miera virzienā, lai tās aizsegā visi darītu to, ko patiesībā grib.
Tikmēr noziedzīgais karš turpināsies, bet visas puses, tai skaitā Trampa administrācija, varēs mazgāt rokas nevainībā, sakot: bet mēs jau mēģinājām. Darījām, cik jaudājām. Ar vārdiem.
