Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības Memoranda padome (MP) šobrīd jūtas iedzīta strupceļā un vēl domā, kā rīkoties saistībā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekļa amata kandidātu izvirzīšanu, publiski atzinis padomes vadītāja vietnieks Georgs Rubenis.
Šāda ziņa parādījās pēcsvētku rītā, pēc tam, kad Saeima pagājušajā nedēļā noraidīja jau otro MP virzīto kandidātu uz SEPLP locekļa amatu. Šoreiz neatbalstot Jāni Siksni. Atgādināsim, ka 19. jūnijā Saeima noraidīja arī pirmo MP izvirzīto kandidātu - Ivaru Belti.
Likums paredz, ka SEPLP trīs locekļus izvirza Valsts prezidents, Saeima un Ministru kabinets caur šo MP kā sabiedrību pārstāvošu organizāciju. Katru izvirzīto kandidātu Saeima atsevišķi apstiprina ar balsu vairākumu. Likumā viss ir skaidri pateikts, un šo likumu visi procesā iesaistītie lieliski zina.
MP izvirzītie kandidāti divas reizes nav guvuši Saeimas atbalstu. Kur tur strupceļš? Prezidenta un Saeimas virzītie kandidāti ir apstiprināti ar pārliecinošu balsu vairākumu. Tātad nav nekādas īpašas Saeimas “sabotāžas”. MP vienkārši ir jāizvirza tādi kandidāti, kuri nerada Saeimas deputātos šaubas. Vai šādu personu Latvijas mediju vidē trūkst?
Kas lika MP divas reizes uz Saeimas apstiprināšanu virzīt, kā mēdz teikt, pretrunīgi vērtējamas personas? Gan Belte, gan Siksnis ir bijuši augstos amatos. Ne viens, ne otrs nav šajos amatos izcēlies ar vispārēju sabiedrības atbalstu. Gan pret vienu, gan pret otru ir bijušas pretenzijas. Pārsvarā no Nacionālās apvienības (NA) puses. Taču, ja pretenzijas būtu bijušas tikai NA, tad diez vai ar to pietiktu, lai šos kandidātus Saeima noraidītu. Acīmredzot arī citu partiju pārstāvjiem šie kandidāti nelikās pārliecinoši.
Atkārtoju: divi pārējie SEPLP locekļi Sanita Jēgermane-Upleja un Una Klapkalne tika Saeimā apstiprināti bez aizķeršanās. Viņas atbalstīja arī opozīcija. Tātad šeit nebija ierastais opozīcijas balsojums pret, tikai tāpēc lai ieriebtu pozīcijai. Tas, ka jau agrāk ieceltā SEPLP locekle Una Klapkalne pat nosūtīja deputātiem vēstuli, kurā draudēja atkāpties no amata, ja Siksnis tiks iecelts, arī par daudz ko liecina.
Tas, ka Sikšņa kandidatūra izsauks noteiktu reakciju, nebija nekāds noslēpums. Tad kas lika MP spert šo soli, lieliski apzinoties iespējamo rezultātu? Apzināti nevēlos izvērtēt Sikšņa profesionālo varēšanu un viņam piemītošās kompetences. Pieļauju, ka MP rīkotais konkurss noticis tīri un nevainojami. Nav apšaubāms, ka pēc formālajiem atlases kritērijiem Siksnis ieguvis vislielāko ballu skaitu. Taču likums šāda konkursa rīkošanu nemaz neprasa, jo SEPLP locekļa amats nav tikai profesionāls, tas ir arī politisks, bet politikā darbojas jau pavisam citi kritēriji.
Es Siksni nepazīstu, un man ar viņu nekad ceļi nav krustojušies, tāpēc pilnībā abstrahējos no viņa profesionālajām iespējām. Runa šajā gadījumā vairāk ir tieši par MP, kura sūdzas, ka esot iedzīta strupceļā un tagad nezinot, kā rīkoties tālāk. No malas tas gan drīzāk izskatās, ka MP paši sevi iedzina kokā, divas reizes pēc kārtas amatā virzot personas ar dažādi uztveramu sabiedrisko reputāciju, tā vietā, lai izvēlētos personu, kurai nebūtu grūtību iegūt Saeimas vairākuma atbalstu.
Saeimā, apspriežot Sikšņa kandidatūru, deputāts Gatis Liepiņš (JV) minēja kādu visai bieži piesauktu, bet, manuprāt, aiz matiem pievilktu argumentu: “Ja mēs tā vienkārši bezkaislīgi noraidīsim šo kandidatūru neatkarīgi no tā, vai tā apmierina vai neapmierina, tad vienkārši nebūs kas nākotnē piesakās konkursos, un tas diskreditēs šo konkursu būtību.”
Ja mēs noraidīsim, tad nebūšot kas piesakās; ja nepacelsim [jau tā lielās] algas, tad nebūs kas nāks strādāt [vadošajos amatos]. Šādi un līdzīgi argumenti skan ik reizes, kad citu spēcīgāku argumentu nav un jāķeras pie zināma veida šantāžas: ja mēs te kaut ko nedarīsim, tad nākamreiz neviens nepieteiksies.
Tiesa, līdz šim vēl nav dzirdēts, ka uz naudīgajiem amatiem pietrūktu gribētāju. Taču tas netraucē atkal un atkal stāstīt - ja kandidātam būs jāiziet cauri šim “nepanesamajam” kritikas sietam, tad neviens nepieteiksies.
Nākamnedēļ ir paredzēta kārtējā MP sēde, kurā spriedīšot, kā rīkoties tālāk. Ir divas iespējas. Vai nu rēķināties ar sabiedrības likumīgo priekšstāvju (Saeimas deputātu) interesēm, vai arī turpināt konfrontācijas politiku, uzskatot, ka šo sabiedrības pārstāvniecību nav ko ņemt vērā, jo “mēs zinām labāk”, kas patiesībā mūsu tautai ir vajadzīgs un kādiem cilvēkiem jābūt SEPLP.
MP būs jāizlemj, pa kuru ceļu iet. Vai sākt rēķināties ar jauno realitāti, kurā tie, kas vēl vakar uzskatīja sevi par “patiesības” sludinātājiem pēdējā instancē, vairs nevar pārējai sabiedrībai diktēt, kā tiem jādomā un jāuzvedas, vai arī šo realitāti ignorēt un turpināt agrāko “diktāta” politiku. Citiem vārdiem, vai turpināt dzīt sevi vēl augstāk kokā.
