Izlozēti 15. Saeimas vēlēšanu sarakstu numuri. Kāpēc šie numuri mūsdienās vispār vajadzīgi, tas jau ir cits jautājums, bet, tā kā šāda tradīcija – kandidātu sarakstiem piešķirt numurus – pastāv, tad tos var arī īsumā apspriest.
Atšķirībā no sportistiem, kuri dziļi un patiesi tic visdažādākajām, bieži vien bezjēdzīgākajām zīmēm un rituāliem, politiķi visbiežāk īsti netic nekam un izlozētos numurus izmanto kaut kādai tikai sev vien saprotamai PR akcijai. Tomēr, tā kā politika un vēlēšanas pašas par sevi ietver pietiekami lielu iracionālo, psiholoģisko, savā ziņā pat mistisko komponenti, ir vērts tīri statistiski izvērtēt šo numuru ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem.
Nav runa par to, ka neveiksmīgs numurs varētu kādu populāru partiju nobīdīt tālu uz leju vai otrādi - veiksmīgs numurs kādu sīkpartiju pacelt virs 5% barjeras. Runa ir tikai par to, kā izlozētais numurs var ietekmēt gala rezultātus, ja vispār tam ir kaut kāda ietekme.
Iepriekšējās, 14. Saeimas vēlēšanās 2022. gadā pārliecinoši uzvarēja “Jaunā vienotība”, kura vēlēšanās startēja ar 1. numuru. Vai tas nozīmē, ka 1. numurs nes kādu īpašu veiksmi? Pirms tam 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā ar 1. numuru startēja Latvijas Krievu savienība, kura nepārvarēja 5% barjeru. Šoreiz 1. numurs ir ielozēts “Suverēnajai varai”, kas, spriežot pēc jaunākajiem reitingiem, varbūt var arī pretendēt uz labiem rezultātiem, bet tas šim spēkam tāpat neko nedos. “Sūvaru”, kā šo partiju dēvē politiskajā slengā, tāpat neviens koalīcijā neņems.
Cits it kā zīmīgs (nelaimīgs) numurs skaitās 13. numurs. 13. Saeimas vēlēšanās “Jaunā vienotība” startēja tieši ar šo 13. numuru, un tas partijai patiešām izrādījās neveiksmīgs - tikai 8 deputātu mandāti un pēdējā vieta starp partijām, kas pārvarēja 5% barjeru. Iepriekšējās, 2022. gada Saeimas vēlēšanās ar 13. numuru startēja tobrīd jau pusizjukusī “Konservatīvie”, kura ieguva prognozēto rezultātu (3,09%). Šogad 13. numurs ticis “Stabilitātei!”, kurai arī bez visa “nelaimīgā” numura būtu pavisam mazas izredzes sekmīgi nostartēt.
Iepriekšējās, 14. Saeimas vēlēšanās īsti “nelaimes putni” bija “Attīstībai/Par!”, kas tikai par mata tiesu nepārvarēja 5% barjeru (4,97%). Viņi startēja ar maz ko izsakošo 16. numuru. 2002. gada vēlēšanās līdz tam dominējošā partija “Latvijas ceļš” nepārvarēja 5% barjeru (4,9%) ar 15. numuru, savukārt uzvarēja “Jaunais laiks” ar 7. numuru. Par šiem numuriem, veiksmēm un neveiksmēm varētu rakstīt daudz un gari, bet vienkārša statistiskā analīze liecina, ka nepastāv pat kaut kādas nejaušas sakritības, kādas reālajā dzīvē šad tad mēdz gadīties.
Raugoties uz dažādu vēlēšanu rezultātiem, neizdodas atrast kaut minimālas vēlēšanu rezultātu un starta numuru korelācijas. Ar zināmu piespiešanos var uzskatīt 1. numuru par veiksmīgu “Vienotībai”, jo arī 2011. gada vēlēšanās tā startēja ar šo numuru un toreiz sasniedza samērā labus rezultātus.
Var teikt par vairāk. Neko nedod pat partijas saraksta numura sasaistīšana ar kādu citu sabiedrībā nozīmīgu skaitli. Piemēram, 2010. gada Saeimas vēlēšanās politiskā apvienība “Par labu Latviju” (PLL) savu 8. kārtas numuru centās sasaistīt ar tobrīd slavas zenītā esošās Latvijas hokeja leģendas Sanda Ozoliņa spēlētāja numuru. Taču šo numuru kombinācija nekādu pozitīvu pienesumu nedeva. PLL gan pārvarēja 5% barjeru, taču iegūtie 7,65% un 8 vietas Saeimā par veiksmi nav nosaucamas.
Daudz lielāka nozīme ir šo sarakstu sastāviem. Kādi cilvēki ir un kādi nav šajos sarakstos. Šajās vēlēšanās nekādu lielo pārsteigumu nav, tāpat kā ir salīdzinoši maz potenciāli jaunu, uzlecošu zvaigžņu. Var jau teikt, ka nekad nevar zināt, kas kurā brīdī spoži uzspīdēs, bet līdzšinējā prakse liecina: ja nav zvaigznes potenciāla pat iedīglī, tad patiesi spilgti šāds politiķis neuzmirdzēs nekad.
Pārsteigumi var būt gan tajā ziņā - kas piedalās, gan tajā - kas nepiedalās. Pirmajā kategorijā vispirms jānosauc bijušais valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš pēc ne pārāk sekmīgās pabūšanas valsts pirmās personas godā nolēmis atgriezties praktiskajā politikā.
Jāsaka, ka tā Latvijā nav neparasta prakse. Arī iepriekšējie prezidenti - Guntis Ulmanis - 2010. gada vēlēšanās startēja PLL sarakstā, un cits prezidents - Valdis Zatlers - pat nodibināja partiju, kuru nosauca savā vārdā - par Zatlera Reformu partiju (ZRP). Gan Ulmanis, gan Zatlers tika ievēlēti, bet viņu politiskais liktenis nebija pārāk veiksmīgs, lai gan ceļš līdz “sasistai silei” bija stipri atšķirīgs.
Ulmanis iesaistījās jau sākotnēji problemātiskā (sabiedrībā ne pārāk populārā) veidojumā PLL un, lai arī tika ievēlēts, Saeimā nonāca dziļā opozīcijā. Taču ar to vēl nepietika. 2011. gada vasarā pēc toreizējā prezidenta Zatlera ierosinājuma tika sarīkots referendums, 11. Saeima atlaista un Ulmaņa partejiskā karjera visai necili beidzās.
Toreiz uz šīs Saeimas atlaišanas viļņa Zatlers nodibināja savu partiju - ZRP, kura sekojošās ārkārtas vēlēšanās sasniedza ļoti labus rezultātus. Vēlāk gan partija samērā īsā laikā izjuka, tās “vērtīgākie” biedri pievienojās “Vienotībai”, un šodienas “Jaunā vienotība” ir lielā mērā ZRP pēctece.
No tiem politiķiem, kuri šajās vēlēšanās nepiedalās, vispirms jāmin Anda Čakša (JV) un Raivis Dzintars (NA). Dzintars par savu aiziešanu no lielās politikas paziņoja laikus, un tas politiskajās aprindās nebija nekāds pārsteigums (par to runāja jau sen), bet Čakšas gadījums ir nopietnāks.
Čakša ilgu laiku tika uzskatīta par vienu no partijas potenciālajiem līderiem. Viņa pat tika nosaukta kā viena no iespējamajiem premjeriem vēl pirms Siliņas valdības izveidošanas, taču neizturēja sievišķīgi sīvo konkurenci partijā, kad nepieciešama krietni elastīgāka pieeja. Proti, kad politiķiem cīņai nepieciešamo agresivitāti jāprot dozēt un lietot tikai pret “īstajiem” mērķiem.
Čakša tagad gan cenšas šo situāciju pavērst kā “atpūšanos” no lielās politikas, taču parasti šāda “atpūta” ir drīzāk piespiedu un notiek pēc smagiem politiskiem zaudējumiem iekšpartejiskos cīniņos, kad atklājas, ka esi nepareizi novērtējis savus spēkus un kļūdījies sabiedroto un pretinieku izvēlē.
Līdzīga situācija ir ar Didzi Šmitu, kurš 14. Saeimā tika ievēlēts no šobrīd popularitātes zenītā esošā AS. Viņš pēc zemkopības ministra amata zaudēšanas un partijas nonākšanas opozīcijā nespēja pacietīgi nogaidīt un pieņemt partijā “sīkas skrūvītes” lomu. Rezultātā viņš no partijas aizgāja un uzlika “visu” savu politisko nākotni uz jaunveidojumu “Bez partijām”, kas gan izrādījās tukšs numurs. Uz nākamo politisko ciklu Šmits savu politisko darbību nolēmis iepauzēt. Vai viņam (tas pats attiecas arī uz Čakšu) izdosies atgriezties politikā, rādīs laiks.
Šajā grupā var pieminēt arī citu “Bez partijām” sākotnējo aktīvistu Armandu Broku, kurš ieguvis zināmu popularitāti ar savu videoaplādi “Virziens” un jau ilgstoši cenšas atrast savu vietu uz Latvijas politiskās skatuves. Pagaidām nesekmīgi, bet politiskajai videi viņš ir vēl diezgan jauns, un viss vēl ir priekšā.
Cits Saeimas deputāts Igors Rajevs aizgāja no AS, kad šis politiskais spēks nonāca opozīcijā. Rajevs solīja arī turpmāk atbalstīt jauno pozīciju, centās “piesmērēties” JV, taču tā arī nekļuva par šīs partijas “spicei” iekārojamu kandidātu, kas “nes” papildu balsis.
Kopumā par tiem, kas piedalās vai nepiedalās, pārsteigumu nav daudz. Čakšas un Vējoņa gadījumi ir spilgtākie, bet uz kopējo politisko procesu tiem būs minimāla ietekme. Šīs vēlēšanas, vismaz pagaidām, šķiet, būs tādas, kurās maz jaunā. Tieši tas varētu būt lielākais šo vēlēšanu pārsteigums, ņemot vērā to, ka visus pēdējos gadus par pārmaiņām un “jaunajiem laikiem” ir tik daudz runāts.
Evikas Siliņas valdības krišana četrus mēnešus pirms vēlēšanām visas šīs pārmaiņas un jaunos laikus jau ir pārvērtusi par realitāti. Tāpēc vairs nav jāskatās ar sapņainām cerībām uz vēlēšanām, lai kaut ko mainītu. “Sapnis” jau ir piepildījies. Pats no sevis. Cits jautājums, kad notiks pamošanās. Pirms vai pēc vēlēšanām.
