Ja no Valsts kontroles (VK) ziņojuma Saeimai, ko vakar no Saeimas tribīnes nolasīja Valsts kontrolieris Edgars Korčagins, man būtu jāizvelk galvenā doma, tad tā būtu: “Mūsu, valsts pārvaldē strādājošo, pienākums ir runāt skaidru valodu un rādīt patieso situāciju arī tad, ja tā nav spoža vai atklāj iepriekš pieņemtu lēmumu trūkumus. Labāk rūgta patiesība nekā cukurota mānīšanās.”
Ja citētais teikums ir tīri konceptuāls, tad nevar nepieminēt nākamo, kas jau ir vairāk praktisks: “Neatņemams iestādes, pašvaldības, nozares vai visas valsts attīstības priekšnoteikums ir laiku pa laikam paskatīties, bez kā turpmāk varam iztikt. Pagājušais gads parādīja, ka valsts pārvaldē ir institūcijas un procesi, bez kuriem varam iztikt. Mazāk institūciju, mazāk kapitālsabiedrību, mazāk izdevumu. Tas nav pašmērķis, bet instruments efektīvākai un noturīgākai valstij. Tā valsts pārvaldes darbu var padarīt ātrāku, lētāku un atbrīvot resursus akūti nepieciešamu darbu darīšanai.”
Varētu teikt, zelta vārdi. Vai kādam veras mute šo vārdus apšaubīt, kaut ko iebilst, runāt pretī? Vakar Saeimā tādi neatradās. Visi debatētāji teica Valsts Kontrolei paldies par labo, vērtīgo darbu, ko VK padarījusi, un novēlēja visu to labāko nākotnē. Vai, lasot šos vārdus, nejaušas kas dīvains? Vai nav tā, ka parādās tā pati Korčagina piesauktās “cukurotās mānīšanās” piegarša?
VK gada pārskatā norādīts, ka VK revīzijās sniegto ieteikumu ieviešanas rezultātā panāktās ietekmes atdeves rādītājs 2025. gadā esot bijis 1:2,27. Kopējie Valsts kontroles izdevumi 2025. gadā ir 7 869 509 eiro, iepretim aprēķinātajai ietekmei uz valsts pārvaldi (sabiedrību kopumā) - 17 833 816 eiro.
Šis sabiedrības 17 833 816 eiro ieguvums un tā gluži vai absurdā precizitāte (trūka vien centu aiz komata) ārkārtīgi trāpīgi iemieso to patiesībā izplūdušo, nekonkrēto, gadu desmitiem ilgstošo situāciju, kas saistās ar pašu VK darbu, tās funkcijām un prerogatīvām. No vienas puses, VK sniedz regulāru informāciju par daudzmiljonu izšķērdībām, par nelietderīgiem, pat puskrimināliem budžeta naudas izlietošanas gadījumiem, bet kāds ir šo revīziju rezultāts?
Kā kāds, uz šādu jautājumu tēlotā izbrīnā varētu atbildēt Korčagins un ar uzvarētāja smaidu sejā pateikt: lūk, 17 833 816 eiro ieguvums. Konkrēti un precīzi. Līdz pēdējam centam. Nekādi tur “nepilni 20 miljoni” eiro, bet tā, ka viss skaidrāks par skaidru - tik un tik miljoni, tik un tik tūkstoši un vēl 816 eiro. Neviens eiro nav aizmirsts. Viss precīzi uzskaitīts.
Ja kādam vēl palikušas šaubas, ka VK ir ja ne galvenais, tad viens no galvenajiem valsts pārvaldes uzlabotājiem, tad tribīnē kāpj deputāte Liene Gātere un galdā met trumpja dūzi: 92% no VK ieteikumiem esot ieviesti. “Šis ir ļoti labs rādītājs. Un mums ir jāturpina uzturēt šādu līmeni un jātiecas uz to, lai Valsts kontroles ieteikumi tiktu ieviesti par visiem 100 procentiem, jo katrs neieviests ieteikums nozīmē zaudētas iespējas ietaupīt miljonus un uzlabot valsts pārvaldību.”
Klausoties šīs slavas dziesmas, rodas zināma neizpratne. Kurš te atrodas paralēlā realitātē? Kur ir šie 92%? Kur kādi administratīvie secinājumi, personāla atstādināšanas, kadru pārbīdes, pārbaudes par to, vai nav pamata ierosināt kriminālprocesu? Kur ir likvidētās “institūcijas un procesi, bez kuriem varam iztikt”?
Jāpiekrīt, ka VK var bez mazākās vainas izjūtas noplātīt rokas - tā jau vairs nav viņu kompetence. Tā jau ir prokuratūras, valdības un valsts pārvaldes vadības kompetence, ko ar VK revīziju materiāliem tālāk darīt. Ja nekas nopietns neseko, tad tā vairs nav VK darīšana.
Klausoties un vērtējot Saeimas debates par VK ikgadējo ziņojumu, jāpiemin divas lietas. Pirmā. Latvija ir viena no tām retajām pasaules valstīm (ES vienīgā), kur augstākais likumdevējs (Saeima) kā valsts (sabiedrības) finanses patērējoša struktūra ir ārpus jebkādas revīzijas no malas. VK var veikt revīzijas par jebkuru valsts pārvaldes struktūru, izņemot Saeimu.
Nekāda politiska kustība par to, ka šo situāciju vajadzētu mainīt, Saeimas gaiteņos un darba kabinetos nenotiek. Laiku pa laikam kāds kaut ko kusli ieminās, taču ne no vienas (uzsveru, ne no vienas) partijas nav aktīva rīcība šo jautājumu virzīt nopietnai apspriešanai politiskajā laukumā.
Otrā. Lai arī VK, kā jebkura kontrolējošā iestāde, ir struktūra, kuras vārdu var viegli izmantot politiskiem mērķiem, politiķi pat vēlēšanu priekšvakarā nerāvās uz tribīni ar savām “atmaskojošajām” idejām un vēlētāju sirdi sildošām runām. Pieklājīgi pateicības vārdi par labo darbu un vispārīgi “standarta” mudinājumi stiprināt un nodrošināt VK neatkarību.
Izskaidrojums šai atturībai ir ārkārtīgi vienkāršs. Pašreizējais VK sociālpolitiskais statuss, kad par revīzijās atklātajiem nelietderīgajiem tēriņiem sabiedrība dažas dienas pašausminās un tad ātri aizmirst, politisko šķiru pilnībā apmierina. Nav nekādas politiskās gribas kaut ko būtiski mainīt un paaugstināt VK ietekmes līmeni. Visus apmierina, ka mums ir tāda VK, kuras aprēķinātā ietekme (tātad “uz papīra”) uz valsts pārvaldi ir 17,8 miljoni eiro, bet kuras revīzijas materiālu politiski administratīvā ietekme, nemaz nerunājot pat tiesisko ietekmi, līdz šim ir bijusi pagalam niecīga.
Ne no viena debatētāja neizskanēja konkrēti, praktiski priekšlikumi, kā paaugstināt VK revīziju “svaru”, lai atklātās izšķērdības, nelietderīgie tēriņi būtu publiskajā dienas kārtībā nevis dažas dienas, bet tik ilgi, līdz tiek pieņemti kādi organizatoriskie lēmumi.
Var jau teikt, ka tā lielā mērā ir arī mediju prerogatīva uzturēt interesi un spriedzi, bet Latvijas realitāte ir tāda, ka bez vismaz daļas politiskās šķiras atbalsta jebkurš jautājums drīz vien nogrimst ikdienas informatīvajā jūklī. Vakardienas Saeimas debates par šo jautājumu (tās ilga mazāk nekā stundu, un tajās piedalījās tikai deviņi deputāti) uzskatāmi parādīja: mūs (deputātus) VK tāda, kāda tā ir tagad, pilnībā apmierina. Formāli stingra un prasīga, faktiski bezzobaina.
