Saruna ar Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku NATO Māri Riekstiņu par drošības situāciju Latvijā un pasaule. Riekstiņš atšķirībā no dažādiem žurnālistiem vai politiskajiem apskatniekiem ir oficiāla persona, kuru amats ieliek zināmos rāmjos. No vienas puses, viņš nevar pavisam brīvi paust savu “īpašo” redzējumu, bet, no otras puses, šai pozīcijai ir jau daudz nopietnāks, valstisks svars. To izsaka nevis cilvēks, kurš pārstāv tikai pats sevi, bet gan amatpersona, kuram ir ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka statuss.
Piektdien sākās ikgadējā Minhenes konference. Šogad tās galvenā tēma: Eiropas drošības autonomija. Vai gaidāt kādu interesantu pavērsienu, kādu uzrunu, līdzīgi kā pērn ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa runu, kas daudziem bija šokējoša?
Vēsturiski Minhenes konference ir bijusi vieta, kur tiek apspriesti jautājumi par drošību un attiecībām transatlantiskajā telpā. Protams, ir arī citas tēmas, bet jebkurā gadījumā šī konference ir vieta, kur varēs izmērīt temperatūru šīm attiecībām un politiķiem paust savu pozīciju šajos jautājumos. Vai šajā reizē būs kādas spilgtas runas, krāšņi paziņojumi? Nu, redzēsim.
Ja reiz pieminējāt, ka viens no Minhenes konferences uzdevumiem ir starptautisko attiecību un drošības temperatūras mērīšana, tad kāda, jūsuprāt, ir šī temperatūra?
Mums būtu jānodala divas lietas. Viena ir praktiskā darbība. Es šeit varu runāt par organizāciju, kurā es pārstāvu Latvijas intereses - NATO. Otra ir tas emocionālais fons, kurš parādās publiskajā telpā. Ja mēs to nošķiram un koncentrējamies uz praktiskajiem darbiem, tad NATO alianse strādā ciklos. Nevis no 1. janvāra līdz 1. janvārim, bet no samita līdz samitam. Pēdējais samits pagājušā gada vasarā Hāgā savos lēmumos un arī publiskajā retorikā bija tiešām vēsturisks. Vispirms vēsturisks lēmumā par militāro tēriņu, militāro izdevumu un militāro investīciju krasu pieaugumu alianses dalībvalstīs. Līdz 5% no iekšzemes kopprodukta. Daudzi varbūt jau ir noguruši no tiem procentiem, kas tiek piesaukti, bet tas pieaugums, par ko visi vienojās, salīdzinot ar to, ko šobrīd alianses dalībvalstis tērē savas valsts aizsardzībā, ir ļoti būtisks. Tas ir viens.
Otrs - Hāgas samits vienbalsīgi pārapstiprināja, ka NATO redzējumā ir divi galvenie draudi: starptautiskais terorisms un agresīvā Krievija. Ir svarīgi saprast, ka tas nav tikai tāds politisks lozungs. Tas nozīmē, ka NATO struktūrām tiek dots pamats tālākam darbam. Vispirms militāristiem, štābos, militārajiem plānotājiem turpināt pilnveidot aizsardzības plānus. Lai strādātu pie bruņojuma, infrastruktūras, sakaru līdzekļu uzlabošanas un investīcijām šajās jomās, pie kopīgām mācībām un citām praktiskām lietām. Lai atbildētu uz augstākajā politiskajā līmenī definēto, ka tie ir draudi un mums ir ko šiem draudiem likt pretī. Tā bija otrā svarīgā lieta. Trešā svarīgā lieta bija tā, ka tika apstiprināts: mēs turpinām atbalstīt Ukrainu.
Tad vēl viens punkts, kas dod aizsardzības industrijai sapratni, ka militārie pasūtījumi nepazudīs tuvākajā nākotnē, jo arī šie draudi pārskatāmā nākotnē nekur nepazudīs.
Tie ir pagājušā samita lēmumi. Tagad birokrātiskā mašīna pie to realizācijas strādā. Man jāsaka, ka šis darbs, cik es esmu bijis klāt, ir ļoti nopietns, tur nav tādu tukšu, publisku emociju. Tur visu valstu pārstāvji, eksperti, militārpersonas, manis jau piesauktie militārie plānotāji koncentrējās uz šiem saviem uzdevumiem.
Tā ka es varu apliecināt, ka praktiskā līmenī šī kopā darbošanās ir ļoti nopietna. Vēl viena lieta, ko vēlētos uzsvērt, ka Hāgas samits vienbalsīgi pārapstiprināja atbalstu kolektīvās aizsardzības principam. Proti, tam, ko bieži piesauc kā piekto paragrāfu.
Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka es neatklāju kaut kādu noslēpumu, ka ar brīdi, kad Baltajā namā atgriezās Donalds Tramps savā otrajā termiņā kā ASV prezidents, publiskajā telpā parādījās visādas neskaidrības. Ko tas nozīmē? Bija daudzas publikācijas vai spekulācijas par to, ka Amerika aizies no Eiropas, amerikāņi vairs nepiedalīsies kopīgās mācībās Eiropā. Bija publikācijas par to, ka amerikāņi, lūk, atteikšoties no viņiem tradicionāli piekrītošās augstākā NATO komandiera Eiropā pozīcijas. Tas, ko sauc par SACEUR. Jā, šajā ziņā bija daudzas neskaidrības. Diplomāti, pētnieki, žurnālisti un akadēmisko aprindu pārstāvji gaidīja: vai tā būs vai nebūs?
Izrādījās, ka tādām bažām nav pamata, jo amerikāņi saglabāja savu pozīciju apjomu, amerikāņi turpināja piedalīties militārās mācībās Eiropā. Amerikāņi nav aizgājuši no Eiropas, joprojām šeit uzturas ASV karaspēka kontingents, kas ir nedaudz mazāks par simt tūkstošiem militārpersonu. ASV pilnībā piedalās NATO aizsardzības plānošanas procesos un tamlīdzīgi. Tāpēc ir svarīgi, ka, Trampam personīgi piedaloties šajā samitā, šī pozīcija tika pārapstiprināta.
Jūs publiskajā telpā ne pirmo reizi pozicionējat šo pārliecību, ka viss turpinās apmēram tāpat kā līdz šim un bažām nav pamata. Vai jums ir kāds uzskatāms, pārliecinošs arguments, lai pārliecinātu skeptiķus, jo, godīgi runājot, arī es ļoti gribētu noticēt tam, ko jūs sakāt, bet dažos brīžos rodas tāds iespaids, ka visa līdzšinējā pasaules drošības arhitektūra jūk un brūk. Atcerēsimies Garija Kasparova runu Halifaksas drošības konferencē, kur viņš paziņoja, ka NATO vairs de facto neeksistē. No tās palikuši vien četri burti.
Katrā konkrētā gadījumā ir jāskatās, kas ko ir teicis. Kasparovs Halifaksā varbūt gribēja pamodināt auditoriju, kas, iespējams, tajā brīdī bija drusku iemigusi. Ja runājam nopietni, tad viņš pilnīgi nevietā salīdzināja NATO austrumu flanga multinacionālo spēku tiesības ar to, ko sauc par “rules of engagment” (iesaistīšanās noteikumi), ar to, kas 1995. gadā notika Balkānos, Serebreņicā, kur bija ANO zilās beretes, kuru mandātā nebija paredzēta spēka lietošana. Tieši tāpēc, ka viņiem nebija šādas autorizācijas lietot spēku, viņi toreiz vienkārši noskatījās, kā notika masu slaktiņš. Salīdzināt ANO kontingentu 1995. gadā bijušajā Dienvidslāvijā ar NATO spēkiem Baltijā, Polijā, Rumānijā vai Bulgārijā? Tas neiztur nekādu kritiku.
Atgriežoties pie jautājuma: kā es varu pārliecināt? Vēlreiz uzskaitot to, kāda ir amerikāņu praktiskā līdzdalība šīs organizācijas darbā. Piesaucot gan amerikāņu dalību mācībās, gan amerikāņu dalību militārajos štābos, gan amerikāņu klātbūtni svarīgākajās militāro komandieru pozīcijās šeit, Eiropā. Tas ir apliecinājums, ka amerikāņiem interese par to, kas notiek Eiropā, saglabājas.
Arī bieži piesauktie politikas plānošanas dokumenti - Nacionālā drošības stratēģija un Nacionālā aizsardzības stratēģija - skaidri parāda, ka Eiropas drošība ir definēta starp Amerikas vitālajām drošības interesēm. Tas, ka Eiropa šajā uzskaitījumā ir trešajā vietā aiz Rietumu puslodes, aiz Indijas un Klusā okeāna reģiona, nav nekas īpašs. Tā nav kaut kāda sacensība. Eiropas kontinenta drošība ir starp deklarētām Amerikas Savienoto Valstu drošības interesēm. Tas ir ļoti nopietns politisks dokuments. Uz tā es bāzēju savu, jūs varat to saukt par optimismu vai piesardzīgu optimismu, bet es vēlreiz varu teikt to, ka no tā, kā es redzu šeit sastrādāšanos ar amerikāņiem praktiskajā ziņā, lietas iet uz priekšu.
Protams, es neizstāstītu visu stāstu, ja neminētu to, ka tā publiskā diskusija, kas notika pirms Davosas samita par Grenlandi, neapšaubāmi radīja zināmu nervozitāti. Tomēr tas, ka gan Davosas laikā, gan arī pirms tās parādījās starptautiskie centieni šo problēmu atrisināt, ļāva šo retorikas temperatūru pazemināt. Arī pēc NATO ģenerālsekretāra tikšanās ar prezidentu Trampu Davosā jautājums tika atgriezts, manuprāt, tādā praktiskā gultnē.
Skatījums uz Eiropas drošību no Latvijas, Baltijas valstu puses vienmēr ir bijis atšķirīgs no tā skatījuma, kurš bijis valdošais Rietumeiropā. Vai ir notikušas būtiskas šī redzējuma izmaiņas, šī redzējuma tuvināšanās, jo pat pēc 2022. gada 24. februāra daudzviet Rietumos saglabājās tāds nedaudz idealizēts priekšstats par Krieviju, par Putinu, par iespējamo sadarbību?
Neapšaubāmi izpratne par Krievijas vai Kremļa politiku, no mūsu viedokļa raugoties, ir uzlabojusies. Kaut vai tādā ziņā, ka man pat ir grūti iedomāties kādu no NATO dalībvalstīm, kas nesaprastu, ka šī Kremļa politika ir agresīva, rada draudus. Tāpēc es arī piesaucu Hāgas samitu, kurā ir definēts, ka Krievija ir drauds. Ja kādā valstī nebūtu tāds viedoklis, tad attiecīgs formulējums Hāgas samita gala dokumentā neparādītos.
Tā ka es teiktu: Putins ir spējis pārliecināt pat visus tos, visas tās valstis, kas kādreiz skatījās ar tādām rožainām brillēm uz Rietumu sadarbību ar Krieviju. Viņš ir spējis negatīvā nozīmē pierādīt, ka sadarbība ar Kremli šobrīd praktiski nav iespējama, jo viņš ir pārkāpis visas iespējamās gan divpusējās, gan daudzpusējās saistības. Tad, kad bija Krimas aneksija, es toreiz arī biju šeit pie NATO galda, un toreiz, līdzīgi kā pēc Gruzijas īsā kara, Eiropā bija daudz politiķu, kas joprojām uzskatīja: nu, tā ir tikai tāda epizode. Lūk, PSRS impērija sabruka, un tās ir tādas objektīvas parādības, kas pavada impērijas sagrūšanu. Tāpēc ātrāk atgriezīsimies normalitātē un notiekošo uztversim kā pārejošas grūtības.
Bet tas, kas notika 2022. gada februārī, daudziem atvēra acis. Šī plaša mēroga karadarbības uzsākšana notika pēc visiem diplomātiskajiem centieniem to novērst. Pēc tam, kad uz Maskavu brauca Eiropas valstu līderi, un vēl līdz pēdējai dienai Kremlis publiskā telpā noliedza jebkādus savus agresīvos plānus. Atceramies, ka [Krievijas ārlietu ministrs Sergejs] Lavrovs un [Putina preses sekretārs Dmitrijs] Peskovs nepārtraukti runāja: par ko jūs uztraucaties? Mūsu karaspēks pie robežas? Tā ir mūsu teritorija. Kur vēlamies, tur arī viņus izvietojam. Vai jūs patiešām iedomājaties, ka mēs tagad iebruksim Ukrainā? Peskovs uzsvēra: Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi. To viņš teica divas dienas pirms šī uzbrukuma. Respektīvi, uzticēšanās līmenis šobrīd ir nulle. Es domāju, ka šāds viedoklis ir faktiski visās Eiropas galvaspilsētās. Tas ir tas, ko Putins ir panācis. Šeit vairs nav neviens jāpārliecina, kas ir Krievijas politika un kāpēc tā ir tāda.
Par uzticību nav šaubu, bet Ukrainas kontekstā daudzi Rietumu politiķi tik un tā īsti nesaprot Putina galvenos mērķus šajā karā. Viņi domā, ka Putinam šajā karā ir kādas racionālas intereses un mērķi: teritorija, resursi, materiālie labumi. Līdz ar to ar Putinu it kā varētu vienoties par kādu “darījumu”. Vai viņi saprot, ka Putina intereses un mērķi ir daudzkārt lielāki, savā ziņā iracionāli un neiekļaujas parastajā “kāds man vai manai valstij no tā būs labums” formulā?
Jā, tur jau parādās kaut kādas nianses. Es negribu tagad tā vienkāršoti teikt: jo politiķis vai diplomāts nāk no ģeogrāfiski tālākas valsts, jo viņam mazāka sapratne par to, kas notiek Krievijā. Tas tā tīri mehāniski nestrādā, bet, protams, ja runa sākas par iemesliem, kāpēc viss tas notiek, par racionalitāti šajā pieejā, tad tur tie viedokļi dalās. Tas varbūt ir arī mūsu pienākums vai misija censties skaidrot, ka šeit jau runa nav par kaut kādām teritorijām vai resursiem. Šeit runa patiesībā ir par impērijas atjaunošanu, ko uzmanīgi politikas vērotāji vai uzmanīgi diplomāti būtu varējuši nolasīt jau pirms krietna laika. Sākot jau ar Minhenes runu 2007. gadā. Mēs sarunu sākām ar šo Minhenes konferenci, bet 2007. gadā Putins tieši tur deklarēja, ka tā pasaules kārtība, kāda tā bija izveidojusies, nav Krievijai pieņemama un Krievija vēlas to mainīt. Daudzi to uztvēra vieglprātīgi: nuja, konferences runa, varbūt nedaudz provocējoša, lai radītu diskusiju. Bet pēc tam bija Gruzijas karš, pēc tam bija Krima, pēc tam Sīrija, pēc tam plaša mēroga karadarbība Ukrainā. Tas vienkārši apliecina, ka Putins seko savai politikai. Tam, ko viņš ir pieteicis. Viņa raksts 2021. gada vasarā par vienu tautu - krieviem, ukraiņiem - tā ir viņa politiskā pārliecība. Viņš patiesi uzskata, vai otrādi, kā kādreiz jau teicis Zbigņevs Bžezinskis: Krievija bez Ukrainas nebūs impērija. Atceraties?
Jā, protams, Bžezinski jau tagad citē visām malās.
Tāpēc, ka ļoti precīzi noformulēja jau pirms daudziem, daudziem gadiem. Daudziem tajā brīdī tas droši vien šķita: nu labi, tāda interesanta doma, bet cik tā ir saistīta ar realitāti? Tagad mēs redzam, ka cieši saistīta.
Rudenī notika dronu masveida ielidojums Polijā. Bija dažādas provokācijas, tika traucēta lidostu darbība Vācijā, Dānijā un citur. Kā šīs provokatīvās darbības atspoguļojās NATO vadības struktūrās? Vai kaut kas būtiski mainījās?
Nu jā, par šo jautājumu mēs varētu...
Paskaidrošu, kāpēc to jautāju. Daudziem tobrīd radās iespaids, ka NATO ir pilnīgi bezspēcīga. Krievijas droni ielidoja, bet NATO tikai noplātīja rokas. Nu ko tad var gaidīt no viņiem.
Patiesībā par šo tēmu gandrīz vai atsevišķa saruna būtu nepieciešama, bet es pamēģināšu tādā koncentrētā veidā. Tātad, pirmkārt, nepilnības pretraķešu un pretgaisa aizsardzībā ir viena no būtiskām aizsardzības spēju problēmām. Tā nav tikai Latvijas vai NATO valstu problēma. Mēs redzam, ka arī konkrētajā karā starp Ukrainu un Krieviju ar visu to, ka abas puses cenšas masīvi investēt savās pretgaisa aizsardzības spējās, vienalga ir raķetes, droni, kas izlido cauri šīm pretgaisa aizsardzības sistēmām un sasniedz mērķi. Ko es ar to gribu teikt? Vienmēr ir vieglāk izšaut raķeti nekā to raķeti pārtvert. Tā ir realitāte. Tātad jāapzinās: aizsardzības spējas ir kaut kas tāds, kas prasa nepārtrauktu investīciju palielināšanu, tehnoloģiju modernizēšanu un tamlīdzīgas lietas.
Otra lieta, un to ir svarīgi saprast Latvijas iedzīvotājiem, ka ir milzīga atšķirība starp Ukrainas debesīm, kur notiek karš, kur jebkādi lidojumi ir aizliegti, un pārējās Eiropas debesīm. Tas nozīmē, ka tiklīdz Ukrainas debesīs ielido kaut kas, kas nav mans, tad es to triecu nost, daudz nepētot. Virs Eiropas valstīm joprojām ir miera debesis, kur tu nevari, netiekot skaidrībā līdz galam, lietot kinētisku spēku šaudoties. Tev jāpārliecinās, kas ir tas objekts, kas lido tavā gaisa telpā. Ir jāsaprot, kas tas ir. Vai tas ir bruņots, vai nav bruņots? Vai tas rada potenciālo apdraudējumu iedzīvotājiem vai kādam infrastruktūras objektam, un tikai tad tiek pieņems lēmums notriekt vai nenotriekt šo lidojošo objektu. Tā ir būtiska atšķirība.
Esam piedzīvojuši pēdējos mēnešos, ka šie incidenti ir stimulējuši, manuprāt, ļoti aktīvu pretdronu militārās industrijas attīstību. Burtiski pirms dažām dienām bija ziņas, ka viens no Latvijas uzņēmumiem jau piegādā pretdronu tehnoloģijas Beļģijas, Igaunijas, arī Latvijas bruņotajiem spēkiem. Visiem zināma ābeces patiesība, ka karš diemžēl ir arī tehnoloģisko attīstību stimulējošs faktors. Mēs redzam, ka aizvien vairāk valstu iegulda gan naudu, gan arī atrod tehniskos risinājumus, lai pret šiem lidojošajiem objektiem varētu cīnīties.
Trešā lieta. Valstis maina savu likumdošanu. Lai šādus dronus, ja tie rada apdraudējumu, varētu notriekt un civiltiesiskās atbildības jautājumi (zaudējumi fizisko, juridisko personu īpašumiem vai pat dzīvībai) būtu šādos gadījumos atrisināti.
Visbeidzot, pēc pēdējām epizodēm, kad trīs Krievijas iznīcinātāji ielidoja Igaunijas gaisa telpā, NATO apstiprināja misiju, ko sauc par “Austrumu sardzi”. Šī misija koncentrēja NATO augstākā militārā komandiera Eiropā tiešā pakļautībā gaisa spēkus, sabiedroto lidmašīnas, pretgaisa aizsardzības iekārtas, kas ir dislocētas uz zemes, lai viņš varētu operatīvi rīkoties, ja situācija to prasītu.
Man jāsaka, ka kopš brīža, kad šī misija uzsāka savu darbu, mums nav bijis neviena incidenta ar NATO gaisa telpas pārkāpumiem. Tā ka tā ziņa ir aizgājusi arī līdz tiem, kuri tos dronus apzināti vai neapzināti ir ielidinājuši.
Kādas ir iespējas stiprināt NATO austrumu flangu? Paplašināt NATO starptautiskās brigādes Latvijā un Baltijā?
Pirmkārt, es domāju, ka Latvija ir paraugs pārējiem, jo pie mums bija pirmais NATO multinacionālais kontingents kanādiešu vadībā, kas tika sertificēts brigādes līmenī. Šī kontingenta izmērs lielā mērā tiek pakārtots konkrētajai draudu situācijai, jo nav jēgas turēt kazarmās tūkstošiem un tūkstošiem karavīru situācijā, kad viņu praktiskais izmantojums nav nekāds. Šobrīd tā brigāde, kas pie mums ir, ir optimāla.
Vai tas nozīmē, ka pēkšņi, palielinoties draudu līmenim, teiksim, ja pie robežas koncentrējas karaspēks, ir iespēja strauji palielināt šo kontingentu?
Es gribu tikai teikt to, ka SACEUR (NATO spēku komandieris Eiropā) jau tagad ir deleģētas pilnvaras situācijai, ja NATO izlūkdienesti ziņo, kā jūs sakāt, par kaut kādu spēku koncentrēšanos pierobežā vai kaut kādām potenciālām krīzes situācijām. Viņam jau šobrīd ir pilnvaras veikt virkni pasākumu, lai sūtītu potenciālam pretiniekam signālu, ka labāk nesāc neko. Mums ir plāni, un mums ir spēki. Respektīvi, realizēt atturēšanas politiku.
Kā jūs prognozējat notikumu attīstību 2026. gadā militāri politiskajā plāksnē Ukrainas - Krievijas frontē?
Tur nav viegli prognozēt, bet es personīgi uzskatu, ka šobrīd Kremlis joprojām uzskata, ka viņi var turpināt. Viņi nav ieinteresēti visaptverošā mierā, ja vien tas miers nav Ukrainas kapitulācija. Vienīgais veids, kā viņus piespiest, ja tas vispār ir iespējams, Putinu koriģēt savu politiku, ir turpināt militāro atbalstu ukraiņiem, lai viņi var cīnīties.
Vai ir pārliecība, ka šis atbalsts turpināsies?
Eiropas Savienības lēmums par 90 miljardiem eiro ir nopietns signāls. Tāpat kā tas, ka dalībvalstis vāc naudu, lai iepirktu bruņojumu, specifiskas militārās sistēmas ASV, kādu nav Eiropā, lai varētu nodot ukraiņiem. Tas, ko NATO dalībvalstis dod ukraiņiem, ir daudz. Bez tā ukraiņiem būtu ļoti sarežģīti cīnīties. Otrs ir turpināt un stiprināt sankcijas, lai Krievijas finanšu sistēmā sāk izjust šo spiedienu kā tik lielu, ka finansēt šo augstas intensitātes karadarbību kļūtu neiespējami. Tikai tas var piespiest Krieviju mainīt viņu politiku. Vai to izdosies panākt šogad? Grūti prognozēt. Visi jau labprāt vēlētos, lai sarunu procesā izdotos atrast kaut kādu diplomātisku rezultātu. Kā Tramps saka: karavīri mirst, tas ir jāpārtrauc. Būtu jau labi, ja karš beigtos, bet mēs redzam, ka Krievija joprojām neizrāda ne mazāko interesi uguns pārtraukšanā, un tas arī lielā mērā atbild uz jautājumu: ja Krievija būtu gatava kaut kādam miera līgumam, pamieram vai sauciet, kā gribat, tad viņiem būtu jābūt gataviem uz uguns pārtraukšanu. Kad sākas nopietnas sarunas? Tad, kad tiek pārtraukta uguns. Tu nevari sarunāties un vienlaicīgi mest raķetes, bumbas uz civiliem objektiem un saldēt otras valsts iedzīvotājus. Tas vienkārši neiet kopā.
