Jautājums par nepieciešamību ierobežot vai pat pilnībā apturēt Latvijas uzņēmumu tirdzniecību ar Krievijas uzņēmumiem ir darba kārtībā jau kopš 2014. gada Krimas aneksijas. Īpaši šis jautājums aktualizējies pēc 2022. gada 24. februāra. Šī tēma politiskajās lēmumu pieņēmēju aprindās tiek viļāta kā karsts kartupelis, savukārt politiskajās lēmumu nepieņēmēju (kliedzēju) aprindās tā tiek izmantota kā skaļš pārmetums, ar ko viegli “sist” netīkamo valdību.
Tagad šī tēma atkal tiek izmantota, lai parādītu Andra Kulberga valdības nenoteiktību un gatavību pie pirmās vajadzības “pārmest kažoku”. Tiek atgādināts, ka tad, kad Kulbergs un citi šodienas koalīcijas dalībnieki bija opozīcijā, tad viņiem bija viena pozīcija, bet tagad, kad viņi ir pie varas, tad jau cita. Tā to var interpretēt, bet kā ir realitātē?
Jebkuram uzdevumam ir jābūt skaidri formulētam mērķim. Ko gribam panākt? Kāpēc? Ja nav skaidri formulēts mērķis, tad uzdevums iegūst “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko” raksturu. Reālajā dzīvē tas nozīmē “peldēšanu pa straumi”, “maldīšanos trijās priedēs” jeb pavisam īsi - dzīvi bez jēgas (bezmērķīgu kulšanos pa dzīvi). Ar šādu dzīves stratēģiju pavisam viegli nonākt līdz galapunktam - “esam galīgā pakaļā”.
Ja pēc tādas pašas bezjēgas “loģikas” darbojas valsts, tad gaidāmais rezultāts - ļoti līdzīgs. Ko tas nozīmē konkrētajā gadījumā? Līdz šim nekad, nekur nav bijis skaidri, loģiski (matemātiski viennozīmīgi) definēts šo tirdzniecības ierobežojumu mērķis. Ko mēs ar šiem ierobežojumiem gribam panākt?
Ne velti uzsvaru lieku uz matemātiku, jo matemātiskā loģika nepieļauj interpretācijas un “dažādus redzējumus”. Tā ir skaidra un nepārprotama kā divreiz divi ir četri. Tātad kādi ir tirdzniecības pārtraukšanas ar Krieviju mērķi?
Tā kā tie nekad nav bijuši precīzi definēti, tad jāapmierinās ar pieņēmumiem. Parasti priekšplānā tiek izvirzīts mērķis - sodīt. Krievijai ir jāsaņem sods par tās agresiju. Tieši ar tādu motivāciju tika pieteiktas pirmās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju uzreiz pēc iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. Ideja bija skaidra un vienkārša: noteiksim (kopā ar visu pārējo pasauli) Krievijai tādas sankcijas, ka tās ekonomika sabruks un Krievija būs spiesta apstāties, izbeigt agresiju (nebūs ar ko finansēt karu) vai, sliktākajā gadījumā, “samaksāt nesamērīgi dārgu cenu”.
Šobrīd pilna mēroga karš Ukrainā turpinās jau piekto gadu. ES ir noteikusi 20 viegli pārkāpjamas un to izpildi tikpat kā nekontrolējošas ekonomisko sankciju paketes. Ierastajā ritmā gatavojas 21. pakete. Pārējā pasaule nekur tālāk par kosmētiskām sankcijām neiet.
Par Krievijas ekonomikas sabrukumu nopietnā līmenī tikpat kā vairs nerunā, un arvien skaidrāk kļūst redzams, ka šo sankciju mērķis visus šos gadus ir bijis cits: izrādīt attieksmi. Tāds drusku asāks nekā ierasti nosodījums. Kārtējā izslavēto “dziļo bažu” paušana, tikai pakāpi augstākā līmenī. Tas, ka šis attieksmes demonstrējums nodara agresoram zināmu kaitējumu, ir pozitīva blakusparādība, bet ne galvenā. Galvenais uzdevums ir attieksmes demonstrācija.
Ja runājam par Latvijas vienpusēju ekonomisko sankciju noteikšanu (tirdzniecības ierobežošanu), tad mērķis kļūst vēl miglaināks. Skaidrs, ka Latvijas iespējas vienai pašai bez citu valstu līdzdalības sāpīgi iekost Krievijai ir visai niecīgas. Maigi sakot. No tā, ka caur Latvijas transporta koridoru neies kādas kravu plūsmas, diez vai Krievijas ekonomika kaut cik jūtami cietīs. Diemžēl Latvija nevienā sektorā tirdzniecībā ar Krieviju nav monopolstāvoklī. Tas nozīmē, ka Latviju bez problēmām Krievijai aizstās citi.
Taču tas nenozīmē, ka vajadzētu turpināt ekonomisko sadarbību ar Krieviju, it kā nekas nebūtu noticis. Tas nozīmē tikai to, ka jābeidz runāt par iedomātiem mērķiem (Krievijas sodīšanu, ieriebšanu agresoram) un jāsāk runāt par citiem, patiesajiem mērķiem, ja tādi ir.
Jāapzinās, ka sodīt un ieriebt Krievijai varam tikai kopā ar ES un mūsu vienpusējās aktivitātes nav domātas šim nolūkam. Tad kam domāta šī vienpusējā tirdzniecības ierobežošana?
Līdz šim tas drīzāk ir bijis sadzīviski emocionāls sevis nomierināšanas pasākums. Mēs kaut ko darām Ukrainas labā (neatbalstām neko, ko var tulkot kā kara finansēšanu) un cenšamies boikotēt Krieviju.
Tā kā dažādām Latvijas sabiedrības grupām šī nepieciešamība pēc šāda nomierinoša “pasākuma” ir stipri atšķirīga, tad tā pašsaprotami pārbīdījās politiskajā plāksnē, kur dažādi politiskie spēki šos tirdzniecības ierobežojumus izmanto kā sev izdevīgus politiskās cīņas instrumentus, nevis kā sasniedzamos mērķus.
Ja mums būtu formulēts kāds cits mērķis, piemēram, pārorientēt savu ekonomiku citos virzienos, tad debates par šo soļu ekonomisko efektu un to lietderību iegūtu jau citu raksturu. Tad šīm diskusijām tiktu noņemts politiski emocionālais plīvurs un paliktu vien praktiski racionālais.
Kā piemēru šādām diskusijām varētu izmantot Liepājas gadījumu, kur vēl tālajā 2013. gadā nesaimnieciskas vadīšanas dēļ bankrotēja turienes lielākais rūpniecības uzņēmums “Liepājas metalurgs”. Darbu zaudējušie pārpludināja bezdarbnieku rindas. Tagad, pēc vairāk nekā desmit gadiem, varam konstatēt, ka šī “giganta” pazušana no pilsētas uzņēmējdarbības vides ne tikai nenoveda Liepāju pie ilgstoša panīkuma, bet gan deva tai pilnīgi jaunu attīstības uzrāvienu.
Arī Ventspils piemērs, kur jau 2002. gadā tika pieņemts lēmums par stratēģisko pārorientāciju no Krievijas transporta kravu tranzīta uz prioritāru rūpniecības attīstību brīvostas teritorijā, liecina par savlaicīgas šāda kursa korekcijas lietderību.
Ko ar to gribu teikt? “Kaunināšana” par tirdzniecību ar Krieviju ir iekšpolitiskās cīņas elements, un tas jāskata atsevišķi no ekonomiskās vai ārpolitiskās dimensijas. Šīs tirdzniecības ierobežošanas/neierobežošanas ārpolitiskā dimensija ir pavisam niecīga, bet tās ekonomiskā dimensija liek izvirzīt skaidrus stratēģiskos ilgtermiņa mērķus.
Pagaidām šādi konkrēti mērķi nav noteikti. Joprojām notiek rituālās dejas ap slikto Putinu, slikto Krieviju un nepieciešamību izrakt grāvi uz robežas ar Krieviju un tajā salaist krokodilus. Iespējams, ka tā būs jādara, bet pagaidām racionāla jautājuma risinājuma vietā notiek šamaniska bungu rībināšana.
Kulberga jaunā valdība uzsver ekonomisko jautājumu prioritāti. Galvenā ideja - mazāk tērēt, vairāk pelnīt. Atbilstoši šai idejai visi jautājumi jāskata finansiālā griezumā - ko tas dos, cik tas maksās. Tad nu arī šī tirdzniecības ierobežošana ar Krieviju būtu skaidri jāpārvērš naudiskā izteiksmē. Visticamāk, sākumā kaut ko zaudēsim, bet vēlāk varbūt iegūsim. Šo “visticamāk” un “varbūt” vietā gribētos redzēt konkrētus skaitļus. Naudas izteiksmē. Un tad jau, operējot ar konkrētiem lielumiem, varam runāt tālāk.
