Kariņa lidojumu skandāla turpinājums draud paraut dzelmē jau visu "Vienotību"

© Foto kolāža/MN

Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls nebeidz rimties. Tas turpina atsegt arvien jaunas, arvien neglītākas birokrātiskās varas mašinērijas šķautnes un tagad jau draud mest tumšu ēnu arī uz Evikas Siliņas valdību.

Kas notika? Īss iepriekšējo sēriju atstāsts. Kad pagājušā gada novembrī parādījās ziņa, ka bijušais premjers Krišjānis Kariņš lidojumiem uz ārvalstīm bieži izmantojis privātās lidmašīnas, šķita, ka šī ziņa pazudīs kopējā ziņu plūsmā, tāpat kā pazūd daudzas citas, ar vēl lielāku skandāla potenciālu. Visas atbildīgās amatpersonas ierasti atrunājās, ka tā jau esot normāla prakse, lidojumi veikti, kad neesot bijis iespējas iegādāties reisa biļetes, bet jālido steidzami un tamlīdzīgi.

Taču, vai nu tā sakrita zvaigznes, vai kādam “Vienotībā” ļoti gribējās šo skandālu izvērst plašumā, bet šī ziņa par Kariņa lidojumiem nenogrima citu ziņu jūrā un sāka savu neatkarīgo dzīvi. Par to ieinteresējās Valsts kontrole un, kas ļoti svarīgi, viss Latvijas žurnālistu korpuss. Šā gada 6. februārī Valsts kanceleja (valsts ierēdniecības vadības centrs) saņēma no Valsts kontroles revīzijas starpziņojuma projektu, kurā bija norādīts, ka “Kariņš un tā birojs, pieņemot lēmumu ārvalstu vizītēm izmantot speciālo lidojumu arī gadījumos, kad samērojamā laikā bija pieejama regulāro komercreisu alternatīva, ir veikuši nelikumīgu rīcību ar valsts budžeta līdzekļiem”.

Ko nozīmēt par grēkāzi?

Ja reiz ir “veikta nelikumīga rīcība ar valsts budžeta līdzekļiem”, tad jābūt arī vainīgajam. Kā tas vienmēr līdzīgos gadījumos notiek, sākās drudžaina grēkāža meklēšana. Variantu nebija daudz. Vai nu pats “galvenais vaininieks” Krišjānis Kariņš uzņemtos visu vainu uz sevi: sak, piedodiet, paslīdēja kāja. Gribējās ērtākos apstākļos palidot, nevis kopā ar tiem, kas uz lidostu brauc ar 22. autobusu.

Vai arī premjera birojs, vai Valsts kanceleja. Pēdējos divos gadījumos runa varēja būt tikai par vadītājiem, jo zemāka ranga ierēdnis, kuru, kā šādos gadījumos ierasts, nebūtu žēl upurēt, šajā situācijā nelīdzētu. Balons tāpat atsistos pret zemi, ja pār apmali pārmestu kādu sīkāku ierēdni.

Cerēt, ka Kariņš būs tas goda vīrs, kurš uzņemsies atbildību, nevienam, kurš šo personāžu pazina darbā, nenāca ne prātā. Atlika divi. Vai nu premjera biroja vadītājs, ilggadējs aizkulišu lietu kārtošanas meistars, ārkārtīgi ietekmīgais Jānis Patmalnieks, vai Valsts kancelejas vadītājs, ilggadējās varas aparāta intrigās rūdītais, tāpat ārkārtīgi ietekmīgais Jānis Citskovskis.

Šoreiz visu izšķīra politiskā ietekme un tuvums pašam “galvenajam vaininiekam”. Patmalnieks bija kauls no “Vienotības” kaula, Citskovskis bija izteikts “birokrāts”. Lai arī ne reizi vien esmu teicis, ka “Vienotība” ir nomenklatūras partija, kuru ikdienā no ierēdniecības pat grūti atšķirt, tieši šādos gadījumos parādās politiskās piederības īstais svars.

Par grēkāzi tika nozīmēts Citskovskis. Esošajā situācijā nemaz nebija citu variantu. Lūk, ka risinājās tālākie notikumi LETA izklāstā:

“Valsts kancelejai līdz 20. februārim tika lūgts sniegt viedokli par sagatavoto starpziņojuma projektu. Valsts kanceleja sagatavoja savu viedokli par to un nosūtīja premjeres birojam saskaņošanai. Biroja vadītājs Jānis Patmalnieks, padomnieki Ilze Skrodele un Dace Kļaviņa sniedza e-pastos vēlamos labojumus Valsts kancelejas sagatavotajā vēstulē.

Kļaviņa e-pastā norādīja, ka kancelejas vēstule jāprecizē un jāpapildina ar atsevišķu nodaļu, kurā norādāms, ka Ministru prezidents un Ministru prezidenta birojs nepieņēma lēmumu izmantot speciālos lidojumus, bet tā ir Valsts kancelejas vadītāja kompetence un atbildība.

Citskovskis tagad atceras, ka Kļaviņa viņam izsniedza drukātā veidā vēlamos vēstules precizējumus un pēcpusdienā pie viņa uz sarunu pieteicās Kļaviņa un Skrodele nolūkā pārrunāt Valsts kancelejas sagatavoto vēstules projektu Valsts kontrolei. Sarunas sākumā Kļaviņa izteica skaidru un nepārprotamu piedāvājumu Citskovskim personīgi Kariņa un Ministru prezidenta biroja vietā uzņemties visu atbildību par čarterreisu organizēšanu, bet Ministru prezidenta un Ministru prezidenta biroja lomu un atbildību svītrot no Valsts kontroles starpziņojuma, attiecīgi nosūtot šādu precizētu viedokli Valsts kontrolei.

Šādā gadījumā Kļaviņa solīja jau pēc Valsts kontroles starpziņojuma apstiprināšanas “sakārtot” Citskovska atbildības jautājumu tā, lai nesekotu reāls sods, apgalvo Citskovskis. Viņš esot atteicies no piedāvājuma, norādot, ka viņam šādas lietas nav pieņemamas. Turpmākās sarunas laikā, kas ilgusi vairāk nekā stundu, Kļaviņa un Skrodele atkārtoti uzstājīgi centās piespiest viņu piekrist uzņemties atbildību par čarterlidojumu organizēšanu.”

Glābjot Kariņu, spieduši uzņemties viņa vainu

Viss izklausās tik ticami, pārliecinoši un loģiski, ka nerodas ne mazākās šaubas, ka tieši tā arī bija. Premjera biroja darbinieki ir burtiski spieduši Valsts kancelejas vadītāju uzņemties vainu par to, ko izdarījuši citi. Ir notikusi acīmredzama spiediena izdarīšana uz augstu valsts amatpersonu nolūkā glābt citu, vēl augstāku amatpersonu. Neesmu jurists, tāpēc nepateikšu, kā šāda rīcība izskatās no juridiskā aspekta, bet no politiskā un tīri cilvēciskā tā izskatās ļoti neglīti.

Citskovskis iespītējās un no piedāvājuma uzņemties vainu atteicās. Acumirklī viņš pēkšņi zaudēja to kvalifikāciju, kas viņam ļāva septiņus gadus vadīt Valsts kanceleju. Viņš kļuva “sliktais”. 10. aprīļa rītā ar Siliņas rīkojumu Citskovskis tika atstādināts no amata pienākumu izpildes, bet aizvakar, 9. jūlijā, pazemināts tādā amatā, no kura viņš pats atteicās.

Tas nozīmē, ka Citskovskis no Valsts kancelejas ir dabūts prom. Viņš gan pārsūdzēs šo valdības lēmumu, taču pat viņam pozitīva tiesas iznākuma rezultātā diez vai viņš varēs atgriezties darbā tajās struktūrās, kurās toni nosaka Patmalnieki, Kļaviņas, Skrodeles un citas aiz “Vienotības” platās muguras stāvošas personas.

Citskovskim ir iespēja “Vienotībai” atriebties

Ja šī lieta “Vienotībai” izies cauri, tad tas būs ārkārtīgi bīstams signāls visai Latvijas demokrātijai. Tas nozīmēs, ka mums ir viena partija, kura, ja grib, tad jebkuru tai nepakļāvīgo amatpersonu viegli dabū nost no ceļa. Protams, vēl ir tiesa, un pastāv cerības (jāatzīst, ne pārāk lielas), ka mūsu tiesu sistēma vēl nav galīgi noerodējusi un dažreiz vēl ir spējīga tiesu spriest pēc likuma, nevis norādes no “Vienotības” (premjera) biroja.

“Citskovska lietai”, kura izaugusi no “Kariņa lietas”, ir potenciāls izraisīt pagaidām vēl nezināma stipruma zemestrīci Latvijas politiskajā pīļu dīķī. Kariņa lieta atsedza tikai paša Kariņa nesamērīgo aroganci, atrautību no reālās dzīves un viņa nepiemērotību šodienas politiskajām prasībām. Citskovska lieta draud to pašu atsegt par visu “Vienotību”. Ja rūpīgāk ieskatāmies, tad nevar nepamanīt, ka tādi kā Kariņš tur taču ir gandrīz visi.

Citskovska lieta solās būt interesanta. Tiesa, pastāv pamatotas bažas, ka tā tiks mērķtiecīgi noklusināta, jo situācijā, kad sabiedriskais medijs savas Satversmei neatbilstīgās pozīcijas dēļ ir novājināts un tādējādi kļuvis no varas vēl atkarīgāks, pastāv liela varbūtība, ka sabiedriskais medijs šīs lietas aktualitāti vairs neuzturēs. Tas nozīmēs, ka netīro varas spēlīšu meistariem parādīsies cerības paslaucīt visus šos nesmukumus zem tepiķa un turpināt rullēt, it kā nekas nebūtu noticis.

Daudz kas būs atkarīgs arī no paša Citskovska. Kādu rīcības plānu viņš izvēlēsies nākotnei. Nav šaubu, ka ar viņu mēģinās “sarunāt”, izdarot piedāvājumu, no kura nevar atteikties. Tikai paša Citskovska ziņā būs izlemt: pieņemt šo piedāvājumu vai turpināt “karot”.

Var tikai piekrist Jurģim Liepniekam, kurš tviterī raksta: “Es ceru, ka Citskovskis kļūs tagad par kādas partijas līderi vai izveidos jaunu un izdrāzīs visus tos, kas viņam tagad piedāvā saimniecības vadītāja vietu.” Citskovskim tiešām ir iespēja “izdrāzt” visu “Vienotību”. Kā mēdz teikt, viņi ir to pelnījuši. Jautājums: vai viņš to darīs?

Komentāri

Latvijā kopš nullto gadu otrās puses ir izkristalizējusies izteikta valdošā politiskā šķira, kuru iemieso “Vienotība” tās plašākajā izpratnē. Vecrīgas kafejnīcu “valdību stādītāji” var zīmēt visdažādākās kombinācijas, bet realitātē nevienu valdību bez “Vienotības” izveidot nevar. Kā tai izdevies uzbūvēt tik dzelžainu, savu komfortablo vietu uz politiskās skatuves nodrošinošu konstrukciju?

Svarīgākais