Par ko īsti ir tiesīgs lemt Eiropas Parlaments (EP); kāda būs EP reakcija uz Ukrainas ofensīvu Krievijas teritorijā; kāda ir eiroparlamentāriešu attieksme pret Ungārijas premjeru Orbānu; pie kā ”prasījās” Krištopans un kur Staķis varētu būt “noderīgs” – par to un par daudz ko citu “Neatkarīgās” intervija ar EP viceprezidentu Robertu Zīli (NA).
Kādi ir jaunie izaicinājumi Eiropas Savienībai (ES) saistībā ar pēdējiem pavērsieniem Ukrainas karā, proti, sakarā ar Ukrainas armijas iebrukumu Krievijas teritorijā Kurskas apgabalā?
Pagaidām ir maz ko komentēt no Eiropas Savienības puses, jo no jūlija pēdējās nedēļas līdz augusta beigām visi parlamenta deputāti un darbinieki ir atvaļinājumā.
Eiropas Komisijā ir atstāti politiskā līmeņa dežuranti, un Briselē ir pāris komisāru. Tā kā Urzula fon der Leiena nesen tika atkārtoti ievēlēta par Komisijas prezidenti, viņa droši vien ir sākusi veidot savu kabinetu un sazinās ar valdību pārstāvjiem par to, bet Eiropas Parlamentā darbs nenotiek vispār. Līdz ar to Eiropas institūcijas uz šo Ukrainas jautājumu nereaģē nekā.
Tā vai citādi, bet Eiropas Savienībai un tās struktūrām nāksies lemt, kā tad tagad tālāk būt.
Neesmu kara eksperts, bet, manuprāt, Ukrainas iebrukums Kurskas apgabalā ir ļoti būtisks pavērsiens, tāpēc šajā brīdī Ukrainai vairāk nekā jebkad agrāk nepieciešams Eiropas valstu atbalsts. Uzsveru, ka atbalstu Ukrainai var sniegt dalībvalstis, nevis Eiropas institūcijas.
Eiropas Aizsardzības fondā militārās jomas atbalstam ir nieka pusotrs miljards eiro, tas nav nekas. Eiropas ārlietu institūcijām ir aktīvi jāstrādā pie militārās industrijas finansēšanas modeļa atrašanas, jo patlaban tāda vienkārši nav. Militārā nozare Eiropā vienmēr ir skaitījusies tāda, kurā investīcijas netiek atbalstītas, un tas beidzot ir jāmaina.
Nākamais ES septiņu gadu budžets sākas ar 2028. gadu, un pērn beidzās esošā budžeta pārskata periods. Protams, ir labi, ka izdevās piešķirt Ukrainai 50 miljardus eiro, bet tas iet ārpus daudzgadu budžeta. Diemžēl, pārskatot esošo daudzgadu budžetu, tajā netika paredzēts nopietns atbalsts Eiropas militārajai industrijai. Nauda, kas bija paredzēta militārās mobilitātes uzlabošanai, ir izsmelta līdz 2028. gadam. Tur bija kādi nepilni divi miljardi eiro, un tos ļoti ātri iztenderēja pa visām valstīm. Tur bija viss, kas skar militāro mobilitāti, piemēram, tiltu, ceļu, būvniecība, arī “Rail Baltica”.
Bagātās valstis nobloķēja finansējuma palielinājumus šai pozīcijai, līdz ar to naudas no kopējā katla vairāk nav. Tāpēc Eiropas militārās drošības jautājumu risināšana pamatā ir dalībvalstu rokās.
Lasītājam tas ir jāsaprot tā, ka Eiropas Savienība neko nepalīdzēs?
Eiropas Parlamentam ārlietās vispār nav nekādas teikšanas, tas var pieņemt tikai rezolūcijas. Mēs nevaram balsot ne par sankcijām, ne par ko citu, sankcijas pieņem Eiropas Padome, respektīvi, dalībvalstis, un Eiropas Komisijai tiek uzdots sagatavot likumprojektus.
Eiropas Parlaments pamatā ar rezolūcijām izdara spiedienu uz ārlietu ministriem un valdību vadītājiem, lai, piemēram, lai sāktu sarunas ar Ukrainu par uzņemšanu ES. To mēs darām, bet parlaments nevar pieņemt likumus vai kaut ko izlemt ārlietās. Mēs varam pieņemt likumus transporta, vides jomās, kā arī ekonomiski monetārās lietās, bet arī tur mums ir koplēmuma procedūra. Proti, Komisija nāk ar priekšlikumu, tālāk mēs, parlaments, to labojam, vedam sarunas ar dalībvalstu valdībām, pabeidzam tekstu un apstiprinām to ar balsojumu.
Savukārt ārlietas pārstāv Žuzeps Borels Fonteljess - Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks, komisārs no Spānijas un Padomes augstais pārstāvis ārlietās. Viņam ir jāatrod saskaņots viedoklis ar visu Eiropas dalībvalstu ārlietu ministriem.
Viņš strādā ar valdībām, nāk uz Eiropas Parlamentu, notiek debates, kas ir diezgan asas gandrīz katrā sesijā, bet viņam galu galā nav jāņem vērā parlamenta viedoklis. Tikai tad, ja viņš redz, ka ir daudzas rezolūcijas, kas ir pretējas viņa viedoklim, viņš iet runāt ar ārlietu ministriem, lai atrastu kompromisu.
Paldies dievam, ka Eiropas Parlamentam nav likumdošanas tiesību, jo tad mēs salemtu visādas blēņas, ņemot vērā iepriekšējo gadu sastāvu, kas bija ļoti kreisi “zaļš”, un tas būtu ļoti bīstami.
No vienas puses - pirmo reizi ES vēsturē kandidātvalsts veic ofensīvu Krievijas teritorijā, no otras puses, mums ir ES prezidējošā valsts (Ungārija) ar premjeru, kurš neslēpj savas simpātijas un draudzību Maskavai. Kā to visu savienot?
Parlamentā bija diezgan daudz diskusiju par to. Bija pat atraduši juridisku procedūru, kā varētu sešu mēnešu prezidentūru neiedot ungāriem. Bet beigās situācija tika risināta tā, ka uz Orbāna vadītajām sanāksmēm nebrauc reālie lēmumu pieņēmēji, premjerministri, bet gan tikai ministriju ierēdņi. Līdz ar to šīs sanāksmes ir vairāk “ķeksīša pēc”.
Bet viņi pieņem lēmumus?
Nē, neformālajās sanāksmēs nepieņem. Savukārt Eiropadomes sanāksmes, kur piedalās valstu vadītāji, prezidenti vai premjeri, vada Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, nevis Orbāns. Orbāns ir Eiropas Savienības
Padomes sešu mēnešu rotējošais prezidents. Parasti šis amats tiek izmantots, lai akcentētu kādu programmu, kas prezidējošai valstij ir aktuāla. Orbāns Eiropā pēc būtības nevada neko, bet izmanto savu statusu Krievijas interesēs: aizbrauca pie Putina, aizbrauca uz Ķīnu.
Cik interesanta situācija! Viktors Orbāns par ES nodokļu maksātāju naudu vizinās pa pasauli, realizējot Putina intereses.
Par kādu naudu tas notiek - šis jautājums ir jāuzdod ES Padomes sekretariātam. Daudziem bija pārsteigums, ka viņš vispār aizbrauca, tāpēc es nedomāju, ka Padome maksāja. Tas pats Borels bija izbrīnīts.
Kāda ir Eiropas Parlamenta deputātu ir attieksme pret Orbānu?
Man grūti spriest par parlamenta attieksmi, jo jaunajā sasaukumā puse deputātu ir jauni, kuri iepriekš nav bijuši. Bet kopumā varētu teikt, ka šis parlaments ir labējāks nekā iepriekšējais. Ir izveidota jauna labējo grupa “Patrioti Eiropai”, kurā ietilpst arī Orbāna partija. Tā ir trešā lielākā grupa ar 84 deputātiem, arī Vilis Krištopans ir šajā grupā.
Bet viņi nedabūja nevienu svarīgu amatu. Tika piemērots tā sauktais sanitārais kordons - apzināta kādas politiskās grupas izolācija no svarīgu amatu ieņemšanas, lai nepieļautu tās ietekmi lēmumu pieņemšanā. Man gan personīgi tas nešķiet demokrātiski, bet tas nozīmē, ka arī šis parlaments būs kritisks pret Orbānu.
Kā tiek ievēlēts Eiropas Parlamenta prezidents un viceprezidenti?
Par parlamenta prezidentu tāpat kā par viceprezidentiem notiek slēgtā balsošana. Protams, par prezidentu notiek vienošanās starp lielākajām grupām - Eiropas Tautas partiju un sociāldemokrātiem.
EP prezidentes pienākumus turpmākos divarpus gadus turpinās pildīt Roberta Metsola, un mūs tas pilnīgi apmierina. Man ir laba sadarbība ar viņu, Metsola amatā ir jau divarpus gadus, viņai nav jāieskrienas, un viņa ir viena no racionālākajām prezidentēm, kāda līdz šim bijusi. Viņa ir pret Krieviju, atbalsta Ukrainu. Metsolas vīrs ir soms, un viņai nav nekādu ilūziju par to, kāda ir Krievija.
Cik viceprezidentu vietas pienākas katrai politiskajai grupai, tur ir sava matemātiska formula. Mēs, Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupa, varējām dabūt divas viceprezidentu vietas. Ievēlēja mani un itāļu kolēģi Antonellu Sbernu. Esmu pateicīgs kolēģiem par manu līdzšinējā darba novērtējumu. Orbāna frakcija arī virzīja divus kandidātus viceprezidenta amatam, bet nedabūja nevienu.
Un kā ar komitējām - kā tur tika sadalīti amati?
Ir 22 komitejas, un tad ir apakškomitejas. Tajās 22 komitejās ir tā, ka Eiropas Tautas partija pēc matemātiskās formulas ņem pirmo un otro izvēli, tad nāk sociāldemokrāti, tad mēs. Mēs, ECR, paņēmām Budžeta komiteju, un orbānisti paņēma Kultūras komiteju, un laikam Transporta komiteja viņiem arī pienācās. Tā ir sadale pa politiskajām grupām, bet pēc tam katrai komitejai ir jāapstiprina sava vadība. Tur ir atkal norunas, un orbānistus visur izbalsoja. Līdz ar to kopumā viņi ir politiski izolēti kā frakcija.
Eiropas Parlamentā atšķirībā no Saeimas visi balsojumi par personālijām ir slēgtie balsojumi. Manā skatījumā, tas ir pareizi, jo tikai slēgtie balsojumi ir godīgi balsojumi.
“Neatkarīgā” ir vienīgā avīze, kas iestājās par aizklāto balsojumu saglabāšanu tādu amatu apstiprināšanā kā SAB direktors un ģenerālprokurors. Kandidātu iecelšana šādos amatos atklātā balsojumā ir staļinisma absurda paraugs.
Tad iedomājieties manu stāstu balsojumā par viceprezidenta amatu. Pirmajā kārtā balsojums notiek saskaņā ar politisko grupu vienošanos. Taču es ieguvu par 150 balsīm vairāk, nekā to būtu pieļāvusi politisko grupu disciplīna. Ja balsojums būtu atklāts, deputāti baidītos balsot par citu politisko grupu kandidātiem, un es saņemtu mazāk balsu. Arī otrajā kārtā man bija liels atbalsts - 490 balsis. Tas bija novērtējums manam darbam.
Vai Krištopans pie jums neprasījās?
Viņš rakstīja vēstuli ECR ģenerālsekretāram, bet ECR statūti nosaka, ka par jaunu biedru uzņemšanu jautā tās valsts nacionālajai delegācijai, vai tā piekrīt.
Es paskaidroju, kāpēc Vilis Krištopans neiederas ECR. Jo Šlesera partija ir prokrieviska, proķīniska, un tas ir pretrunā ar mūsu vērtībām. Šādi uzskati iederas Orbāna grupā, līdz ar to Vilis Krištopans šobrīd ir savā īstajā vietā.
Bet tas pat ir labi, ka mēs esam izretinājušies. Staķis, domāju, varbūt pretēji kādam citam “zaļam” kandidātam, arī dažos gadījumos būs noderīgs, kur ar “zaļo” grupu varēs runāt par jautājumiem, kas attiecas uz karu, jo viņš ir aizsardzībai un militārajai jomai diezgan pievērsies.
Staķis taču ir zemessargs.
Un ir labi, ka viņš ir tajā grupā, nevis, piemēram, kā ceturtais pie mums vai Tautas partijā. Tas ir labāk, ka esam izkliedējušies. Ušakovs, nezinu, vai Krievijas jautājumā, bet domāju, ka finanšu lietās viņš atbalstīs Latvijas intereses. Un Krištopans tāpat. Dažos gadījumos varbūt varēs kādus svaru kausus pavērst mums par labu.
Vai varam teikt, ka ar šo sasaukumu, kas ienācis Eiropas Parlamentā un izvietojas dažādos amatos un struktūrās, mēs, Latvijas pārstāvji, esam ietekmīgāki?
Es domāju, ka tagad ir labāk. Un, protams, labi, ka parlamentā vairs nav Ždanokas, kas bija apkaunojums mūsu valstij. Un sadalījums ir labs pa grupām, visur ir pārstāvniecība. Prieks arī par ECR kolēģiem Rihardu Kolu un Reini Pozņaku, kuriem izdevās izcīnīt labas pozīcijas komitejās, kuras viņi vēlējās. Proti, Rihardam bija svarīgi strādāt AFET jeb Ārlietu komitejā, savukārt Reinim - Drošības un Aizsardzības apakškomitejā.
Vai Valdis Dombrovskis paliek pašās “augšās”?
Valdis Dombrovskis būs komisārs. Eiropas Komisija ir ES izpildvara.
Jūs esat viens no 14 Eiropas Parlamenta viceprezidentiem. Vai viceprezidentiem ir hierarhija?
Nav. Ir tikai pirmais viceprezidents, un tā saucas tas, kuru pirmajā kārtā iebalso ar lielāko balsu skaitu. Tā ir vāciete Sabīne Verheijena no Eiropas Tautas partijas.
Kādi ir jūsu kā viceprezidenta pienākumi?
Tie ir dažādi iekšējie organizatoriskie darbi parlamentā, viens no svarīgākajiem ir plenārsēžu vadīšana. Esmu lepns, ka varu vadīt sēdes latviešu valodā, kas pirms manas nokļūšanas šajā amatā nekad nav darīts. Tāpat pārstāvu parlamenta vadību dažādās starptautiskās sanāksmēs. Roberta Metsola man ir uzticējusi pārstāvēt parlamentu dažādos sadarbības formātos, kas notiek Eiropas ziemeļu, austrumu pusē jeb tuvāk mūsu reģionam. Piemēram, viens no ievērojamākajiem ir Krimas samits, kas notika Prāgā, kur piedalījās 60 valstu parlamentu spīkeri. Tāpat arī Baltijas asamblejas sanāksmēs pārstāvu Eiropas Parlamentu.
***
Turpinājumā par to, vai Eiropas parlamentārieši ir gatavi iespējamām sarunām par kara noslēgumu Ukrainā; kāds Latvijai var būt modelis, kā piesaistīt naudu militārajai industrijai; kā atgriezt Latvijas komercbankas pie banku darbības - kredītu izsniegšanas; par kopēju Eiropas nostāju sarunās par “farmācijas paketi”; kā palielināt piekļuvi medikamentiem un pazemināt to cenas; vai ES struktūrām vajadzētu vairāk palīdzēt dalībvalstīm tikt galā ar farmācijas tirgū būtisku ietekmi baudošajām uzņēmumu grupām; vai nacionālas valsts institūcija, Latvijas gadījumā - Konkurences padome, ir spējīga panākt vajadzīgo līmeni; kā veidosies ES un Ķīnas attiecības auto tirdzniecības jautājumos.
