Latvijā kopš nullto gadu otrās puses ir izkristalizējusies izteikta valdošā politiskā šķira, kuru iemieso “Vienotība” tās plašākajā izpratnē. Vecrīgas kafejnīcu “valdību stādītāji” var zīmēt visdažādākās kombinācijas, bet realitātē nevienu valdību bez “Vienotības” izveidot nevar. Kā tai izdevies uzbūvēt tik dzelžainu, savu komfortablo vietu uz politiskās skatuves nodrošinošu konstrukciju?
Var līdz bezgalībai strīdēties, kas svarīgāks: ekonomika vai ideoloģija? Kārlis Markss apgalvo, ka ekonomika. Tā esot bāze, bet ideoloģija tikai virsbūve. Bībele saka otrādi: iesākumā bija vārds. Tātad primāra ir tieši ideja, ideoloģija.
Latvijai ir sava politiski vēsturiskā pieredze, kura uz šo mūžīgo jautājumu sniedz nepārprotamu atbildi: kas kontrolē ļaužu prātus, tam pieder politiskā vara.
Pēc neatkarības atjaunošanas saimnieciski orientētie politiķi ideoloģijas lomu nenovērtēja, uzskatot, ka tā, tāpat kā PSRS laikos, ir tikai tāds aizsegs “praktiskajai politikai”. Tika uzskatīts: kam nauda, tas arī kontrolē valsts politisko varu. Kādu brīdi tā arī bija.
Taču daba necieš tukšumu. Ap gadsimtu miju uz politiskās letes parādījās jauns ideoloģiskais piedāvājums. To piedāvāja kreisi liberālās struktūras, kurām jau tad visas šīs ideoloģiskās lietas šķita ārkārtīgi svarīgas un interesantas. Tā kā šīs struktūras veidojās ap “Sorosa fonds - Latvija”, tad šos sociālos aktīvistus un viņu atbalstītājus politiskajā vidē sāka dēvēt par sorosiešiem.
Viņu pretinieki (politiskajā slengā dēvēti par “oligarhiem”) nekādu jaunu, pievilcīgu ideoloģiju nepiedāvāja. Līdz ar to likumsakarīgi zaudēja tiem, kas uzsvaru lika tieši uz ideoloģiju. Var jau teikt, ka arī naudas līdzekļi “sorosiešiem” bija lielāki, bet tās būtu tikai atrunas.
“Oligarhus” šie ideoloģiskie jautājumi vienkārši neinteresēja. Viņiem šī aizraušanās “ar pareizākas pasaules veidošanu” likās, šodienas valodā runājot, hipsterīga māžošanās. Viņiem šķita, ka visu var nopirkt un cilvēku vienīgais motivētājs ir nauda. “Sojas lates dzērāji” viņiem nešķita nopietns apdraudējums. Draudi bija citi biznesa konkurenti ar līdzvērtīgām vai vēl lielākām finanšu iespējām un ietekmi. Tikai vēlāk, kad sorosieši jau pilnā mērā kontrolēja sabiedrisko domu, saimnieciski orientētie attapās, bet bija jau par vēlu.
Sākās jau pieminētie “Vienotības” laiki, kuri joprojām turpinās. “Vienotības” varas konstrukcija balstās uz diviem pamata pīlāriem: sabiedriskajiem medijiem un SIF. Abi šie balsti veido mūsu valsts pamatu. Es nepārspīlēju. Šis izteikums prasa paskaidrojumu un pamatojumu.
Var dažādi attiekties pret Bībeli, bet grūti noliegt to, ka tā satur cilvēces daudzās paaudzēs apstiprinājušās gudrības. Tajā skaitā jau pieminēto: iesākumā bija vārds. Citiem vārdiem, kas kontrolē ideoloģiju, tas valda pār sabiedrību. Līdz ar to ne jau uzņēmēju organizācijas vai vēl jo vairāk butaforiskās arodbiedrības un pat ne bankas veido mūsu valsts pamatu, jo ne jau tās nosaka ideoloģisko klimatu valstī. To nosaka tieši sabiedriskie mediji un SIF.
Kāpēc tieši sabiedriskie mediji, nevis viss mediju kopums? Vispirms jāsaprot, kāda ir mediju funkcija mūsdienās. Publiskajā telpā plaši izplatīta doma, ka mediju galvenā funkcija ir informēšana. Plus papildu funkcijas: izglītot un izklaidēt. Patiesībā šīs trīs funkcijas ir svarīgas, bet ne galvenās. Galvenā mediju funkcija ir būt par ceļa rādītāju, orientācijas karti ideoloģiski informatīvajā okeānā.
Tāpat izskan runas, ka digitālajā laikmetā mediji esot zaudējuši savu kādreizējo jēgu, jo jebkura privātpersona var publicēties sociālajos tīklos, un bieži vien šo privātpersonu ierakstu lasījumu/skatījumu skaits var būtiski pārsniegt lasījumu/skatījumu skaitu “īstajos” medijos. Tā tas šķietami ir, tāpēc būtisku nozīmi iegūst avota relevance un informācijas kumulatīvais efekts. Ja kādā ierakstā ietvertā informācija tālāk nerezonē medijos, tad tā arī turpat sociālajos tīklos paliek un ātri nogrimst nemitīgajā jaunu ierakstu plūsmā tikpat kā bez jebkādām sekām. Alda Gobzema neskaitāmie ieraksti par Krišjāņa Kariņa mājas pirkumu Baznīcas ielā ir uzskatāms piemērs šādai bezrezonansei.
Šādos informatīvās devalvācijas apstākļos īpašu nozīmi iegūst medijs, kurš pārstāv it kā oficiālo pozīciju. Ja ir neskaitāmas kartes un katra zīmē savu pasaules redzējumu, tad svarīgi izvēlēties īsto, pareizo. Agrākos laikos šo funkciju pildīja lielās avīzes, radio un televīzija. Ja reiz pa televizoru teica, tad tā arī ir.
Vispārējos vilcienos viss tā arī ir palicis līdz šim. Sociālie tīkli, neatkarīgi no to popularitātes, šajā ziņā neko daudz nav mainījuši. Informācijas ir tik daudz, ka cilvēki gluži automātiski to kalibrē pēc svarīguma. Ja ziņa parādās “TV Panorāmā”, tad tā ir vērā ņemama. Ja kaut kas “TV Panorāmā” neparādās, tad to var arī neņemt vērā.
Rezultātā nosacītās “TV Panorāmas” loma informācijas pārbagātības laikmetā kļūst vēl nozīmīgāka nekā pirms viedtelefonu ēras. Tieši tāpēc Latvijas valdošā politiskā šķira, kuru politiski iemieso “Vienotība” un tās satelītpartijas, sabiedrisko mediju vadības personāla jautājumiem pievērš īpašu uzmanību. Visos sabiedrisko mediju vadītāju amatos ir iecelti “savi cilvēki”. Ne tikai savi, bet absolūti uzticami. Lojalitāte valdošajai politiskajai šķirai ir galvenais izvēles kritērijs.
Latvijas Radio vada kvēla “sorosiete”, Sarmītes Ēlertes uzticamākā audzēkne Anita Brauna. Neslēpsimies aiz nevajadzīga politkorektuma. Kā liecina prakse, no dziļas provinces nākuši “Rīgas iekarotāji” ir vismērķtiecīgākie un izpildīgākie karjeristi. Ar zobiem un nagiem izplēsīs visu, lai tikai nostiprinātos un noturētos “centra meiteņu klubiņā”. Brauna ir izteiktākā šī cilvēku tipa pārstāve.
Latvijas Televīziju (LTV) nomināli vada Sigita Roķe, kura gan ir pavisam cita psihotipa pārstāve. Viņu var raksturot vienā vārdā: “sievišķīgi vāja”. Lietoju šo it kā seksisko apzīmējumu tikai tāpēc, ka šis “stereotips” konkrētajā gadījumā visprecīzāk raksturo tieši šo amatpersonu. Man nav ne mazāko šaubu, ka tiklīdz mainītos “ģenerālā līnija”, tā Roķe nekavējoties iestātos, teiksim, par krievu valodas izņemšanu no sabiedriskajiem medijiem. Ņemot vērā Roķes vadītājas “spēku”, var pieņemt, ka LTV reāli vada citi cilvēki, kuri labi zina, kas dod naudu un no kā atkarīga viņu atrašanās savos amatos.
Otrs fundamentālais pīlārs - SIF ir it kā mazāk redzams virspusē, taču tāpēc ne mazāk nozīmīgs eksistējošajā varas konstrukcijā. SIF pēc būtības kontrolē visu nevalstisko organizāciju tīklojumu Latvijā. Tas, ka šīs organizācijas saucas “nevalstiskās”, nebūt nenozīmē, ka tās tādas ir. Nomināli tās, protams, ir no valsts nodalītas, taču to pastāvēšana gandrīz pilnībā atkarīga no valsts vai ES finansējuma. Šis finansējums var nākt gan tieši no SIF, gan arī caur dažādām citām valsts struktūrām, kuras apmaksā šo NVO sniegtos pakalpojumus.
Lūk, piemērs. Šajās dienās aktualizējusies ideja dekriminalizēt narkotiku lietošanu. Ar farmācijas lobiju saistītā PR speciāliste un bijusī veselības ministra Daniela Pavļuta padomniece Marta Krivade “Facebook” publicējusi ierakstu, kurā cita starpā teikts: “Dekriminalizācijai jāiet kopā ar pakalpojumu radīšanu. Pilnīgi noteikti tās nav jaunas gultas vietas slimnīcās. Ir vajadzīgi sabiedrībā balstīti pakalpojumi.” Kā norāda pazīstamais pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs: “Izskatās, atslēgas vārds ir “jauni pakalpojumi”. Valsts pārvaldes slengā tas nozīmē potenciālu apgūt jaunus miljonus.”
SIF ilgus gadus vadīja Zaiga Pūce. Šajā laikā tika nostiprināts un paplašināts tas tīklojums, kuru savulaik vēl veidoja “Sorosa fonds - Latvija” un kuru informatīvi atbalstīja Ēlertes vadītā “Diena”. Šobrīd šis tīklojums vairs nav nekāds tīkls. Tas ir kā stingrs brezenta audums, kurš pārklāts pār visu Latviju.
Šomēnes ir izsludināts konkurss uz SIF vadītāja vietu uz nākamajiem pieciem gadiem. Konkursa pieteikšanās beigu termiņš - 31. jūlijs.
Atcerēsimies galveno kritēriju uz vadošajiem amatiem šāda veida struktūrās: absolūta, 100% lojalitāte. Līdz ar to nav ne mazāko šaubu, ka šajā konkursā uzvarēs līdz matu galiņiem valdošajai politiskajai šķirai un tās ideoloģijai uzticams cilvēks. Tāds, kurš nodrošinās “pareizas” finansējuma plūsmas “jaunu pakalpojumu” radīšanai visām neskaitāmajām NVO “piesūcekņu” organizācijām, kuras savukārt būs uzticīgas saviem politiskajiem finanšu donoriem. Tāda, lūk, simbioze. Mēs jums, jūs mums.
Vai tas nozīmē, ka tagad uz mūžīgiem laikiem Latvijā toni noteiks Pūces, Krivades un Braunas? Par laimi, nē, jo nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs. Vēl jo vairāk politiski ideoloģiskie uzstādījumi. Taču jebkuram politiskajam spēkam, kurš gribētu būtiski mainīt politisko izkārtojumu valstī, ir skaidri jāsaprot: gribi kaut ko mainīt pa “īstam”? Tad politiskajā programmā pirmajā vietā jāliek uzdevums pārņemt kontroli pār šiem diviem pīlāriem.
Nebaidoties no diskreditācijas kampaņām, strikti, skaidri un nelokāmi būs jāpasaka: mūsu primārais uzdevums, nonākot varā, būs nojaukt šo “Vienotības” varas nezūdamības konstrukciju, nomainot sabiedrisko mediju un SIF vadības modeli. Neskatoties un, galvenais, nebaidoties no šausmīgas spiegšanas pa visu pasauli. Jo kamēr tur valda “Vienotībai” un tās satelītpartijām uzticami cilvēki, jebkuri mēģinājumi piedāvāt citu politisko dienaskārtību atdursies pret ignorances un aktīvas pretdarbības sienu, ar sekojošu nosūtīšanu uz politisko karantīnu.
Vai uz Latvijas politiskās skatuves parādīsies šāds drosminieks? Skatīsimies un gaidīsim.
