Jau tas vien, ka premjerministre Evika Siliņa piekrita iet uz tiešraides interviju LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, jāvērtē kā drosmīgs solis, jo viņas priekšgājējs Krišjānis Kariņš uz to tā arī nesadūšojās. Viņš tam izrādījās par gļēvu.
Tagad ar atpakaļejošu datumu var teikt, ka Kariņš, ignorējot Jāņa Dombura aicinājumus nākt uz viņa raidījumu, rīkojies varbūt arī gļēvi, toties gudri. Ja viņš būtu gājis pie Dombura, tad Latvijas sabiedrībai būtu atklājies visā savā “krāšņumā” jau daudz agrāk. Ejot uz intervijām tikai ar sev vēlamiem intervētājiem, viņam izdevās nepiedodami ilgi maldināt tautu.
Siliņa izrādījās daudz pielaidīgāka nekā Kariņš. Viņa gan bija vairākkārt Domburam atteikusi, taču stingri pateikt - neiešu, pat neaiciniet - tas būtu no viņas par daudz prasīts. To tikai Tramps varētu atļauties, bet Latvijas politikā tādu “nekauņu” nav. Bija Kaimiņš, bija Gobzems, bet viņiem bez šīs neizmērojamās nekaunības nekā cita arī nebija.
Siliņa, ejot uz Dombura raidījumu, nenoliedzami riskēja. Viņa jau sākotnēji bija sliktākā pozīcijā. Kāpēc? Tāpēc, ka Domburam starp viņa skatītājiem ir augsts uzticības reitings. Tie, kuriem Domburs nepatīk, vai tie, kuri viņam neuzticas, viņu nemaz neskatās. Līdz ar to vairums skatītāju jau pirms “cīņas” ir viņa pusē. Arī tad, kad viņš pats savos papīros putrojas, kā tas bija trešdienas vakarā, stāstot par gaidāmajām darbaspēka nodokļu izmaiņām. Ko gribēja pateikt Domburs, tā arī nekļuva skaidrs, taču viņa uzbrūkošais tonis lika domāt, ka neko nesaprot Siliņa.
Ja kāds grib teikt, ka Domburs visu pareizi pateica, tu pats nekā nesaprati, tad ielieku šeit precīzu šīs epizodes teksta atšifrējumu:
Domburs: 2025. gads. Nu ne pārāk daudz ko, bet kaut ko pamainām, bet ne pārāk. 2026. gads. Iedzīvotāju darbaspēka nodoklis. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), kas attiecas uz visiem. Līdz šim 20% maksāja līdz 20 tūkstošiem gada ieņēmumos, tagad maksās līdz 9000. Jā, visiem ir fiksētais neapliekamais minimums, otrā pusē, jā, bet IIN fiziski 20% tikai tiem, kas saņem minimālo algu, kas uzkāpj no 700 uz 750. Tālāk visiem, klausieties, dārgie vēlētāji. No 9000 līdz 48 000 ieņēmumiem, visiem 26% nodoklis. Nevis 23, bet 26. Tālāk 28% tiem, kam ir virs 48 līdz 105 tūkstoši un tad no 105 tūkstoši, kas Latvijā, kā zināms, nav pārāk daudziem, 36. Tātad tur vēl viens palielinājums. Kā nav palielinājums?
Siliņa: Neapliekamam minimumam palielinoties, tātad arī samazinās šie nodokļu atspaids uz šiem cilvēkiem. Mazajām algām, jā, tiek samazināti nodokļi, neapliekamais minimums tiek samazināts un viņiem paredzēta tātad tiek nodokļu samazināšanas likme. Jā, lielajām algām lielāka likme.
Domburs: Vienīgā izmaiņa, kas ir šajos nodokļos, šeit, kas ir paredzēta, ir ceturtā likme, virs kāda apjoma maksā to 31%, kur likme uzlec no 23 uz 31. Līdz šim ir 78 un tad 105. Ja jūs būsiet Ministru prezidente un ja pieņems šādu, jūs maksāsiet šādu 31% par ļoti nelielu daļu. Ministri visi maksās 23, nevis 31. Nu, tur tā rupji rēķinot. Deputāti, frakciju vadītāji, vēl kaut kas. Šitais ir jums visiem par labu punkts. Jo...?
Siliņa: Tā nevarētu būt.
Domburs: Nu kā? Loģiski, nu. Tagad virkne cilvēku, jūs tai skaitā, gadā saņemat virs 78. To daļu, ko saņemat virs 78 tūkstoši eiro gadā, tur ir 31%. Šeit ir ierakstīts (rāda tabulu). Nu?
Siliņa: Tātad tiek palielināta likme.
Domburs: Jā, bet līdz 105 maksājam to pašu 23. Tātad jums ir nodokļu pazemināšana. Jums un daudz pelnošajiem vadītājiem. Valsts uzņēmumu vadītājiem, tur iestāžu vadītājiem. Viņiem samazinās nākamgad.
Siliņa: Tā nevarētu būt...
Domburs: Bet kas tad tas cits ir?
Siliņa: Nu tad paskatieties tur tālāk tajā lapā, par cik palielinās nodokļu samaksa uz rokas tiem cilvēkiem, kas saņem šīs algas.
Domburs: Tur ir ļoti interesanti jārēķina, kas kam samazinās, kas kam palielinās. Vai šīs četras likmes 20, 26, 28, 36, vai jūs varat cilvēkiem tā izskaidrot?
Šo pagaro teksta atšifrējumu šeit ievietoju tikai tāpēc, lai ilustrētu, ka šāda veida intervijās uzbrukumi un to atvairīšana nenotiek pēc jautājumu jēgas un būtības, bet gan tīri psiholoģiski. Kurš kuru? Vienreiz šo sarunu noklausoties vai tekstu pārlasot, nekādi nekļūst skaidrs: par ko strīds? Ko Domburs grib “izspiest” no Siliņas, kura no Dombura pārmetumiem pati nesaprata, par ko viņai uzbrūk.
Vairākkārt noklausoties šo intervijas fragmentu, man radās zināma nojausma, ko gribēja teikt Domburs. Viņš, visticamāk, skaidrojot jautājumu, aizmirsa piebilst, ka tas attiecas tikai uz 2025. gadu, kurš šajā nodokļu reformu plānā ir tāds pārejas gads, kad “lielās” izmaiņas vēl nav paredzēts ieviest, bet tiešraidē to uztvert nebija iespējams.
Es šeit nevēlos arī ko pārmest Domburam, jo intervējot kaut ko nepateikt, ne vienmēr precīzi norādīt: kas ir tūkstoši, kas procenti un tieši par kuru gadu ir runa, ir pilnīgi cilvēcīgi. Neviens nav robots, un tādas mehāniskas intervijas arī nebūtu interesantas. Tieši šis cilvēcīgais faktors tādās verbālās divkaujās arī ir visinteresantākais.
Manuprāt, cik vien objektīvi varu vērtēt, Siliņa šajā intervijā turējās godam. Teikšu pat vairāk. Siliņa turējās daudz labāk un pārliecinošāk, nekā biju gaidījis pirms pārraides.
Savā ziņā zīmīga bija arī Siliņas attieksme pret koalīcijas partneriem. Divās vietās kā pozitīvus piemērus naudas meklēšanai ministriju iekšienē viņa minēja nevis savas partijas - “Vienotības” - pārraudzībā esošās ministrijas, bet gan Ekonomikas un Zemkopības ministriju. Tas ir, ZZS pārziņā esošos resorus. Zemkopības ministrijas piesaukšana pozitīvā gaismā ir vēl jo būtiskāka, ņemot vērā tās nonākšanu kritikas krustugunīs saistībā ar “rupjmaizes popularizēšanas” projektu.
Tāpat Siliņa ne ar pušplēstu vārdu nelika saprast, ka nav apmierināta ar satiksmes ministra Kaspara Briškena darbību “Rail Baltica” jautājumā. Viņa Brišenu gandrīz vai paslavēja. Arī tas, iespējams, nebija nejauši, ņemot vērā viņas klajo vēsumu nesenajā valdības sēdē, kad Briškens kārtējo reizi nodemonstrēja savu bezsakara “daiļrunību”, uz ko Siliņa lika ministram runāt konkrētāk: kādu konkrētu lēmumu valdība neesot pieņēmusi, ko Satiksmes ministrija būtu iesniegusi.
Šī epizode, kura plaši izplatījās sociālajos tīklos, ne vienam vien lika domāt: ar Briškenu ir cauri. Viņa slavenā tukšmuldēšana beidzot arī premjerministrei “piegriezusies”. Taču studijā pie Dombura Siliņa šīm runām, vismaz uz laiku, pielika punktu.
Signāls bija nepārprotams. Nekāda koalīcijas partneru maiņa nav paredzama. Vienīgais resors, kurš Dombura intervijā no Siliņas puses izpelnījās tādus kā vieglus pārmetumus, bija Finanšu ministrija, kuru vada Siliņas partijas biedrs Arvils Ašeradens. Jāatzīst, ka pārmetumi bija tik maigi (bez pēdiņām), ka pat grūti teikt, cik lielā mērā tie apstiprinājuši jau sen klīstošās runas par Siliņas un Ašeradena savstarpējām antipātijām un gruzdošu iekšēju sāncensību starp “zatleristiem” un vecajiem “vienotībniekiem”.
Katrā ziņā šī Siliņas intervija apliecināja, ka premjere ne tikai netaisās mest plinti krūmos, bet arī nedomā ļauties plūsmai un peldēt kā “puķīte pa dambi”. Kā tas nesen vēl likās, par ko arī pats rakstīju.
Protams, viena šāda intervija neko nenozīmē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudziem (spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos) tā izsauca gluži pretēju reakciju. Šeit jāatgriežas pie sākumā teiktā: šādās intervijās reti kad tiek noskaidrota “patiesība” pēdējā instancē. Vairums skatītāju jau iepriekš zina, kuram “taisnība”, kurš labais un kurš sliktais. Tāpēc, kas vieniem izskatījās tā, citiem pavisam otrādi.
Teikšu pilnīgi godīgi. Man jau bija izkristalizējies viedoklis, ka Siliņa kā premjere ir bijusi neveiksmīga izvēle. Varbūt nav slikts cilvēks, bet nevelk. Amats izrādījies par smagu. Nepaceļams. Pēc šīs intervijas noskatīšanās esmu gatavs savu personisko (lieliski apzinos, ka absolūti nenozīmīgo) gala verdiktu par Siliņas potenciālu uz laiku atlikt. Ja viņa saņemtos un ņemtu valdības vadības grožus stingrāk savās rokās, tad varbūt kaut kas arī izdotos. Cerēsim uz to labāko.
