Lai arī bijušā premjerministra un ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa politiskā karjera formāli noslēdzās vakar ar Saeimas deputāta mandāta nolikšanu, viņš bija ja ne politisks līķis, tad smags invalīds jau kopš Eiroparlamenta vēlēšanām šā gada 8. jūnijā.
Ja gribam būt pavisam precīzi, tad savu politisko karjeru viņš noraka pats, pilnīgi neadekvāti reaģējot uz tā saukto Kariņa lidojumu skandālu. Šeit gan jānorāda, ka Kariņš reaģēja neadekvāti tikai no sabiedrības skatupunkta. No sava iekšējā pasaules redzējuma, kad vainīgi vienmēr ir kādi citi, bet viņš pats visu darījis pareizi, reakcija bija pilnīgi adekvāta.
Tieši šis skandāls uzskatāmi atklāja Kariņa dziļāko būtību, uz ko jau agrāk bija norādījuši cilvēki, kas ar viņu kopā strādājuši. Proti, viņa gatavību pie jebkurām nepatikšanām “pagrūst zem tanka” ikvienu, tajā skaitā tuvākos līdzcilvēkus, lai tikai pats varētu palikt tīrs.
Lai apklusinātu lidojumu skandālu, Kariņš bija gatavs upurēt vienalga kuru - Jāni Patmalnieku, Jāni Citskovski, Daci Kļaviņu. Beigās par grēkāzi pataisīja Citskovski, taču tas pašu Kariņu neglāba. Tieši šīs klajās nespējas kaut minimāli uzņemties vainu dēļ. Pat ne uzņemties. Kaut atzīt, ka kaut ko darījis nepareizi. Tā vietā uzkrītoša vēlme uzvelt vainu kādam citam. Vienalga kam.
Palikt vienīgam baltā uzvalkā apkārtējā dubļu okeānā šoreiz neizdevās. Skatoties atpakaļ, jāatzīst, ka vairāk nekā divdesmit gadus Kariņam ar šo metodi izdevās visai sekmīgi “izbraukt”. Tā ir bijusi viņa devīze visu politiskās karjeras laiku un ilgus gadus nepievīla.
ASV Delavēras pavalstī dzimušais biznesmenis, ledus tirgotājs Kariņš savu politisko karjeru Latvijā sāka 2002. gadā jaundibinātajā Eināra Repšes partijā “Jaunais laiks”. Šīs partijas kredo bija tieši tas pats, kurš ļāva Kariņam vairāk nekā 20 gadus sekmīgi darboties politikā: Visi apkārt blēži, zagļi, mēs te vienīgie labi. Sauklis - mēs vienīgie godīgie šai blēžu barā - lieliski nostrādāja. “Jaunais laiks” uzvarēja 2002. gada Saeimas vēlēšanās.
Repšes vadītā “gaismas spēku” pretkorupcijas valdība ātri parādīja savu patieso dabu, pieņemot lēmumu par sava atalgojuma trīskāršošanu. Tie bija tādi Latvijas politiskās dzīves bērnības naivuma laiki, kad šādus gājienus tauta politiķiem nepiedeva. Repšes valdība drīz vien krita, un tika izveidota Induļa Emša mazākuma valdība, kurai bez Saeimas vairākuma arī nebija lemts ilgs mūžs. Pēc tās nāca Aigara Kalvīša trīs valdību periods, kurš Latvijas politiskajā kanonā iegājis ar birku “treknie gadi” vai “gāzi grīdā politika”.
Tieši Kalvīša pirmajā valdībā Kariņš iemēģināja roku ministra amatā. 2004. gada 2. decembrī viņš kļuva ekonomikas ministrs. Šajā amatā atkal iezīmējās jau pieminētais mūžīgā nevainīguma princips, kad, kā ministrijas pārstāvi izvirzot Ventspils ostas valdē Ojāru Grinbergu, viņš bija aizmirsis norādīt šī cilvēka personas kodu (Latvijā tobrīd bija vairāki desmiti Ojāru Grinbergu). Tā vietā, lai šo kļūdu piecās minūtēs labotu, Kariņš bija gatavs tiesāties trijās instancēs. Atzīt savu kļūdu bija pāri Kariņa spēkiem, tāpēc tika tērēti nodokļu maksātāju tūkstoši.
Atkal jāatzīst, ka šis starpgadījums Kariņam (atšķirībā no valsts budžeta) neko nemaksāja. Ne finansiālā, ne politiskā izteiksmē. Politiski tas pat viņam palīdzēja, jo tiesāšanās notika ar savu vēlētāju ieskatā “visu nelaimju sakni” Aivaru Lembergu. Kariņš pat ieguva “gaismas spēku” bruņinieka oreolu, kas bezbailīgi cīnās ar “tumsas spēku” vadoni.
Šajā pašā laikā iezīmējās vēl viena Kariņam raksturīga iezīme, kura izpelnījusies mazāku ievērību. Kad viņš kā Privatizācijas aģentūras (PA) nominālais valsts daļu pārvaldnieks (ekonomikas ministrs = akcionāru pilnsapulce) pirmo reizi ieradās uz PA valdes sēdi, tad visiem klātesošajiem par pārsteigumu pabīdīja malā iepriekš apstiprināto un saskaņoto PA valdes sēdes darba kārtību un aicināja parunāt “pēc būtības”.
Var jau to uztvert arī kā tādu jaunu, neformālu pieeju lietu kārtošanā. Kādam tā pat var likties simpātiska, nestandarta pieeja, taču šāda frivolitāte iestādē, kurā ārkārtīgi svarīga ir tieši juridiskā, var pat teikt - birokrātisko procedūru precizitāte (jo īpašumtiesību jautājumos svarīgs var izrādīties pat komats kādā dokumentā), neliecina par nopietnību un vēlmi iedziļināties katra jautājuma būtībā. Tā liecina par virspusību un paviršību. Tā liecina par vēlmi parunāt darīšanas vietā.
No šī pēdējā - labāk runāt nekā darīt - aspekta raugoties, Kariņa tālākā politiskā karjera noveda viņu pie “sapņu darba” Eiroparlamentā. Turienes deputātam pilnvaru nav daudz, atbildības tikpat kā nekādas. Toties runāt var daudz, ar ļoti svarīgu sejas izteiksmi. Tieši Briselē Kariņš izkopa svarīga, nopietna, līdzsvarota politiķa tēlu. Tieši tādu, kāds patīk vēlētājiem.
Par premjeru Kariņš kļuva paša partijai grūtā brīdī. Jāatzīst, ka tas bija viņa politiskajā karjerā augstākais brīdis, jo viņš izrādīja politisku drosmi un uzņēmās šo amatu. Neņemos spriest, cik tur bija patiesa cilvēciska drosme, cik vienkārši godkāre “būt augšā”, bet, bezkaislīgi skatoties, šis viņa solis jāvērtē kā atzīstams. Viņš faktiski izvilka “Vienotību”, kas tagad pārzīmolojusies par “Jauno vienotību”, no bedres.
Šī izvilkšana no bedres, bez šaubām, ir pozitīva lieta “Vienotībai”, bet nav teikts, ka Latvijai. Gribētos ticēt, ka “Vienotība” vēl netiek identificēta ar Latviju un sabiedrībā pamazām neiesakņojas doma: ir “Vienotība”, ir Latvija; nav “Vienotības”, nav Latvijas, taču šādas domāšanas recidīvi dažkārt parādās.
Latvijas vadošā politiskā spēka “Vienotības” krīze 2016.-2018. gadā iezīmēja ne tikai šīs partijas norietu, bet veselas politiskās ēras šķietamās beigas. Kādreizējā partijas seja Valdis Dombrovskis bija sekmīgi katapultējies uz Briseles augstajiem koridoriem, Solvitai Āboltiņai tas pats izdevās uz Romu, un viņu vieta kļuva vakanta. Taču nebija kas šīs vakances aizpildītu.
Partijai nebija nedz seju, nedz ideju. Tā vienkārši kļuva veca. Dombrovska “veiksmes stāsta” enerģija bija nodedzināta. Tikai slinkais nesalīdzināja “Vienotības” nākotni ar “Latvijas ceļa” un Tautas partijas likteni. “Skuju taka” tika piesaukta gandrīz ik reizi, kad tika izvērtēta partijas nākotne.
Šī skuju takas piesaukšana nebija saistīta tikai ar “Vienotības” idejisko iztukšotību. Sabiedrībā bija radies acīmredzams pieprasījums pēc pārmaiņām. Tāpat kā 2002. gadā, kad uz skatuves uznāca Repše, tāpat kā 2009. gadā, kad sākas “Vienotības” triumfa gadi ar Dombrovski priekšgalā. Tauta bija izslāpusi pēc jauna saulveža, taču baltā zirgā neviens neatjāja. Tā vietā atbrauca cirka tabors ar Kaimiņu, Gobzemu un brāļiem Banāniem.
Nākamajā rītā pēc 2018. gada vēlēšanām Latvijas sabiedrība kolektīvās zemapziņas līmenī nošausminājās par to, ko pati savēlējusi, un nobijās: kas tagad būs? “Vienotība” par spīti tam, ka bija Saeimas frakcija ar mazāko mandātu skaitu (sākumā tikai septiņi), izmantoja savu lielāko politisko pieredzi un visus smalki apspēlēja, atsaucot no Briseles Kariņu. Ja gribam būt objektīvi, tad jāuzteic gan “Vienotība”, gan Kariņš, jo to pašu būtu varējusi izdarīt arī Nacionālā apvienība (NA), izvirzot par īstu premjera kandidātu savu Briseles zvaigzni Robertu Zīli. NA to nedarīja, paliekot otrā plāna politisko spēku statusā. Kā vienmēr.
Taču šim 2018. gada 6. oktobra balsojumam bija arī citas nopietnas politiskās sekas, kuru dēļ politiskās ēras beigas iepriekš nosaucu par šķietamām. Šis balsojums apraka daudzu cerības uz kaut kādām pozitīvām izmaiņām Latvijas politiskajā vidē. Kariņa premjerēšanas ilggadība izskaidrojama tieši ar to, ka sabiedriskajā domā sāka dominēt viedoklis, ka tā, kā ir, ir labākais iespējamais variants. Ja nebūs Kariņš, būs Gobzems vai kāds cits tajā brīdī par biedējošu bubuli uzpūstais “šlesers”.
Ja man šodien būtu jāraksturo Kariņa politiskais mantojums, tad es teiktu: Kariņš iekapsulēja Latvijas politekonomisko stagnāciju vēl uz vairākiem gadiem. Jau 2016. gadā bija skaidrs, ka “Vienotības” politiskais impulss ir izsīcis. Parādījusies nepieciešamība pēc svaigām asinīm Latvijas politiskajā šķirā. Taču, tā kā svaigo asiņu vietā uz skatuves uznāca klauni, tad viss palika pa vecam. Sastāvējušais pīļu dīķis turpināja aizaugt.
Politiskajā vidē nostiprinājās bailes kaut ko darīt. Tā vietā prevalē iemeslu meklēšana, kāpēc kaut ko nedarīt. Kā nodokļu reformas jautājumiem veltītajā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” precīzi norādīja Latvijas
Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite: “Būtu labi, ja viņi [valdība] pamainītu vismaz kaut ko, jo man ir tāda iekšēja sajūta, ka vislabprātāk viņi nemainītu neko.”
Izvērtējot Kariņa politisko darbību, nevar nepieminēt viņa paša iniciēto valdības krīzi 2023. gada vasarā. Var jau teikt, ka tas bija prezidenta vēlēšanu vienošanās rezultāts, bet visa Kariņa uzvedība šīs krīzes laikā liecina, ka viņš apzināti gāja uz labākas pozīcijas meklēšanu pirms Eiroparlamenta vēlēšanām. Kariņš, ilgu laiku būdams ārpus nopietnas kritikas, sāka stipri pārvērtēt sevi. Viņš jau redzēja sevi uz augstāka politiskā pakāpiena nekā Dombrovskis. Publiski paustie sapņi par NATO ģenerālsekretāra amatu liecina par šo neadekvāto pašvērtējumu.
Tas, ka “kaut kāds” lidojumu skandāls var uzspridzināt šo gandrīz vai stratosfērā lidojošo dirižabli, Kariņam bija pilnīgi negaidīts pārsteigums. Tāpēc viņš acīmredzot nepakonsultējās ar pieredzējušiem sabiedrisko attiecību speciālistiem (vai arī viņu ieteikumus vienkārši neņēma vērā pēc politiķu vidū izplatītā principa - es pats zinu labāk) un skandālu nomenedžēja pēc sliktākā iespējamā scenārija.
Šeit, protams, nevar nepieminēt arī partijas biedru “palīdzību”, jo Kariņa neslēptā konkurence ar Dombrovski ne visiem gāja pie sirds. Tas, ka skandāla “pūšanā” aktīvi piedalījās daudziem “Vienotības” vecbiedriem pietuvinātais LTV raidījums “De facto”, par to netieši liecina. Kaut vai nemēģinot skandālu slāpēt.
Kariņa Saeimas deputāta mandāta nolikšanas straujums un tiesiski neskaidrais statuss (Satversmes 5. pants: Saeimas deputāts nedrīkst pamest darbu Saeimā ātrāk kā viņa vietā zvērestu devis un sācis pildīt Saeimas deputāta pienākumus cits no attiecīgā saraksta ievēlētais) liecina par to, ka tā nav bijusi ilgstoši plānota rīcība, bet gan spontāns lēmums. Kāds?
Visticamāk, viņš saņēmis piedāvājumu, no kura nav iespējams atteikties. Šis piedāvājums var būt gan Kariņam patīkams, gan arī tāds, kurš jāpieņem, lai nebūtu vēl sliktāk. Kurš no šiem variantiem būs īstais, redzēsim jau drīz. Pēc tā, kur viņš drīzumā uzpeldēs.
