Vai koalīcija saplēsīsies un ierēdņiem atkal paaugstinās algas? Vai Edgars Rinkēvičs kļuvis par tautas prezidentu? Vai Krievija pārvērtusies par orku valsti? Vai mūsu sabiedrība ir atvērta kolaborācijai? Par to un daudz ko citu – “Neatkarīgās” intervija ar politologu Filipu Rajevski.
Valdošā koalīcija ir tik saticīga un saskanīga kā buča ar miedziņu. Varbūt nākamā gada budžeta veidošana varētu to satricināt un pat novest līdz politiskam kautiņam? Jo valsts finansiālā situācija nav spoža…
Tagad galvenais koalīcijas jautājums ir: kā uzlabot šo situāciju? Celt nodokļus vai samazināt izdevumus? Igauņiem finansiālā bāze ir pamatīgāka, viņi var vairāk atļauties, arī nodokļus viņi var paaugstināt. Mēs esam nabagākā valsts Baltijā ar visvājāko valsts pārvaldi, mums ļoti slikti iet ar biznesu un ar investīciju piesaisti. Tas parāda valsts pārvaldes zemo kvalitāti, jo tā nav radījusi vidi, lai veidotu biznesu un maksātu nodokļus.
Protams, koalīcija var vienoties par nodokļu celšanu, taču domāju, ka politiskās partijas labi saprot, ka šāda rīcība varētu “atkosties”:
Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Ja tu cel nodokļus, tev vajag sabiedrībai kaut ko iedot pretim. Pagaidām ir tikai tukša runāšana, sak, nodokļu celšana vajadzīga aizsardzībai. Un šī runāšana nav sasniegusi dzirdīgas ausis.
Daudz dzirdīgākas šīs ausis būtu tad, ja kāds teiktu: mēs samazināsim valsts izdevumus. Sabiedrība redz, ka daudzi valsts izdevumi ir nelietderīgi. Tā, piemēram, valsts aparāts mums ir pārpūsts. Mēdz runāt, ka te ir divas pasaules: vienā dzīvo tie, kuri ir zem valsts lietussarga - ar stabilām, lielām algām, viņiem dzīve ir daudz zaļāka nekā pārējiem; otrā dzīvo tie, kuriem nauda jāpelna biznesā ar smagu darbu, nodarbojoties ar pievienotās vērtības radīšanu. Atšķirībā no tā, ka pirmie vairāk stumda papīrus, visbiežāk - bez rezultāta…
Arī lietuvieši parāva nodokļus uz augšu.
Viņiem tas aizgāja daudz vienkāršāk, jo sabiedrība redz valsts attīstību. Ekonomika rūc, izskatās, ka lietuvieši tūlīt būs bagātākie starp Baltijas valstīm, apdzenot arī Igauniju. Tāpēc mūsējiem cīnītājiem vienkārši celt nodokļus - tas nav pareizi. Tad jautājums: par ko koalīcija vienosies? Jāatceras, ka šai koalīcijai ir tikai 52 balsis, un, ja kāds pateiks - es nevēlos piedalīties šajā nodokļu celšanā, esmu atbildīgs savu vēlētāju priekšā -, tad budžetu var nepieņemt.
Un nedomāju, ka nodokļu celšanu atbalstīs stabilais koalīcijas partneris, sistēmiskais opozicionārs Ainārs Šlesers. Tā arī viņam būs sarkanā līnija, ņemot vērā viņa retoriku par biznesu, par attīstību.
Tāpēc kopumā domāju, ka koalīcijai nav tāda politiskā kapacitāte, lai rautu augšā nodokļus. Var mēģināt, bet tas draud izraisīt sprādzienu koalīcijas iekšienē. Jāsaprot, ka koalīciju nevar nogāzt kāds no ārpuses, tā var tikai sairt no iekšpuses.
Bet tādā gadījumā nauda jāmeklē citur: kur nogriezt un ko optimizēt.
Tieši tā. Partijām jāvienojas: kur meklēt resursus? Ministrijām kā bitītēm nāksies sanest naudiņu…
Jūs pieminējāt tos vienas pasaules apdzīvotājus, kuriem ir lielas algas un zaļa dzīve - tie ir ierēdņu pulki. Katrā ministrijā ir ap 100 līdz 200 ierēdņu. Ko viņi tur dara? Tagad dzird runājam, ka tiek domāts par ierēdņu algu paaugstināšanu. Kā tad būs ar finanšu nogriešanu un optimizēšanu?
Es negribētu teikt, ka visi ierēdņi ir pār vienu kārti metami. Problēma ir tāda, ka tu nevari labam darbiniekam samaksāt un no slikta tikt vaļā. Kādu varētu atlaist, lai uz tā rēķina citam alga pieaugtu.
Problēma ir arī tā, ka Latviju mēģina pārvaldīt kā milzu valsti ar 200 miljoniem iedzīvotāju. Piemēram, tāda līdzība. Kāpēc
Ukrainas armija karo veiksmīgāk nekā Krievijas? Tāpēc, ka ukraiņu komandieriem tiek dota lielāka rīcības brīvība “uz vietām”, jo no Kijivas nav iespējams redzēt visu pilnībā, kas notiek frontē.
Bet mēs te kā Maskavas krievi mēģinām visu vadīt “no galvaspilsētas”: rīcības brīvība ir zema, iniciatīvas nav. Tāda postpadomju impērijas palieka: visiem jāiet kā lūdzējiem pie augstākajām amatpersonām, jo šīs amatpersonas visu redz labāk.
Taču patiesībā cilvēkiem jādod lielāka autonomija, labajiem darbiniekiem - lielāks atalgojums. Ja tiek pieļautas kļūdas, tad arī tās ir jānovērtē. Taču ir tā otrā pasaule ar zaļāko zāli, kur darbinieki ne par ko neatbild… Tas ir ļoti ērti.
Bet kas traucē Latvijā veikt elementāras reformas, lai iestātos saprotama kārtība un mēs izrāptos no pēdējām vietām teju visos rādītājos?
Tieši tas, ko jau teicu: nav autonomijas, nav iniciatīvas, vadītājiem nav iespēju patstāvīgi pieņemt lēmumus, jo viņiem neuzticas. Un vēl - nav atbildības. Ne par darbību, ne par bezdarbību.
Piemēram, tāda situācija. Investors gatavojas nākt, un tomēr - neatnāk. Un es varu derēt, ka neviens tam investoram nav pat piezvanījis un pajautājis viņam - kāpēc? Kāpēc viņš pieņēmis lēmumu par labu, piemēram, Lietuvai? Ja tu nemāki runāt ar investoru, tev jāiet prom no tā darba. Mēdz būt arī pretēja situācija: uz katru labu darbinieku norīko piecus uzraugus, lai “pamācītu” viņu, kā runāt ar investoru vai ar klientu.
Bet situācija patlaban ir tāda, ka bankas nelabprāt dod kredītus attīstībai vai vispār tos nedod. Arī tas taču bremzē biznesu.
Ja runājam par biznesu… Tas Latvijā ir ļoti vājš, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Ir vai nu stipras firmas, kas spēj attīstīties uz sava rēķina, vai arī uzņēmumi, kurus faktiski neredz, jo tiem nav naudas. Tādu uzņēmumu, kuri izmanto banku instrumentus, ir maz, jo banku pieejamība ir zema.
Turklāt bankas bija aizņemtas ar tā dēvēto kapitālo remontu, ar krīzes pārvarēšanu 2009. gadā utt. Un bankas kļuva piesardzīgas: tam dot, tam labāk nedot, tad varbūt nedot nevienam.
Taču banku bizness ir aizdot naudu, citādi nopelnīt nav iespējams. Bet kāda gan zviedru bankām būtu interese, lai pie mums te kaut kas attīstītos? Zviedru bankas tiek vadītas no Stokholmas, un te nu mēs atgriežamies pie stāsta par ukraiņu un krievu armiju. Ja tu no Stokholmas skaties uz latviešu biznesu, te nav neviena, kam dot kredītus. Mēs viņiem esam nabagmāja ar mēslu čupu, nevis ar biznesu. Ja tu skaties no Rīgas puses, tad tu zini, kam vērts dot kredītu, kam - ne. Un ja vēl kāds skatās no Amerikas, tad mēs, Latvija, esam kā neliela pilsētiņa kāda štata nomalē. Ja skatāmies kā vietējie, gan jau varama atrast kādu censoni, kurš attīstīs, eksportēs un nopelnīs.
Vai nav tā, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir teju vienīgais, kurš to varētu sakarīgi un cilvēcīgi izskaidrot? Viņš vismaz sarunājas ar tautu - atšķirībā no valdošās elites.
Jā, viņš ir ieredzēts tautā. Viņš runā ar tautu. Satversmē paredzēto limitēto prezidenta varu viņš cenšas izmantot tā, lai kļūtu par moderatoru starp politiķiem un sabiedrību un lai izskaidrotu politiķiem, ko sabiedrība no viņiem vēlas. Politiķu komunikācija ar sabiedrību ir limitēta: cilvēki sūdzas, ka uz laukiem politiķi nebrauc, netiekas un nerunā.
Nu, kā?! Politiķiem taču piektdienas ir tikšanās dienas ar vēlētajiem!
Jā, jā, protams. Parādiet to vēlētāju sarakstu, kas pievienots katrai piektdienai. Vienudien redzēju, kā Viktors Valainis (ZZS) brauca jaunajā vilcienā, ievietojis tur arī velosipēdu - tuvāk tautai. Taču viņš ar velo pārvietojas jau sen: nav tā, ka viņš kļuva par ministru un sāka braukt ar riteni. Tas nav Kariņa variants: kļuva par premjeru un sāka pārvietoties ar velo un miesassargiem. Valaiņa piemērs parāda, ka tu vari būt labs politiķis tikai tad, ja esi kontaktā ar tautu. Nepārtrauktā kontaktā. Un mums jau nevajag tikai tautas prezidentu, mums vajag tautas politiķus.
Ko Rinkēvičs vēl nav izmantojis, tā ir MK sēžu sasaukšana ar savu noteikto darba kārtību. Tas ir krīzes laika instruments. Patlaban mums nav tik dziļa krīze. Jūs sākāt ar jautājumu par budžetu: ja valdībā saies grīstē budžeta jautājums, tad tā būs krīze.
Cilvēki un karš. Tā ir visdziļākā krīze, kāda vien var būt. Vai cilvēki nogurst no šīs situācijas?
Karš ir radījis paliekošu iekšējo trauksmi. Bet mēs visi pie tās, protams, pierodam. Viena no lietām, kas mani šokēja: ja gribi redzēt, kā nošauj cilvēku, tev vairs nav jāskatās “bojeviks”, tu atver internetu, un tur tev būs pilns klāsts ar video, kur redzēsi, kā cilvēki iet bojā pa īstam. Un nav pat svarīgi - tie ir ukraiņi vai krievi, tu redzi, kā cilvēkam uzkrīt lādiņš, tu redzi viņu pirmsnāves agoniju. Un tas tevi ietekmē graujoši: šie kadri rada depresiju, trauksmi, bailes… Mēs paši esam mainījušies, mēs kļūstam raupjāki. Bet tā nebija mūsu izvēle.
Mēs redzam šos video, mums ir žēl cilvēku. Bet vai tad Krievijā šos video neredz? Viņi kaut kā citādi uztver šīs bezjēdzīgās nāves?
Jā, domāju, ka krievi to visu uztver citādi. Krieviem pēdējos simt gados ir iedvests, ka viņi ir pārāki par citiem, ka viņi - kā tur bija Hitleram? - ir pārcilvēki. Sīkums par to, ka nomirst miljoni, toties mēs esam lielkrievi, no kuriem baidās visa pasaule. Tāda orku sabiedrība: mēs varam iznīcināt savējos, lai citos iedzītu bijāšanu.
Jā, viņi redz šos video, bet viņiem par to ir nospļauties. Totalitārās sabiedrībās - un Krievija jau ir totalitāra valsts ar totalitāru sabiedrību - notiek atomizācija: katrs ir par sevi. Totalitārā sabiedrībā netiek atļauts veidoties nekam: ne kopienām, ne sabiedriskām organizācijām, nekāda veida interešu grupām, jo tas viss apdraud valsts iekārtu. Ja nu kāds labs dzīvokļu kooperatīvās biedrības vadītājs kļūst par partijas vadītāju un balotējas uz valsts domi, tā konkurējot ar totālās varas turētājiem?!
Bet paskatieties, kas notika, kad Krievija uzsāka iebrukumu Ukrainā. Jā, bija arī kolaboranti un nodevēji, taču mēs redzējām tautas pretestību - cilvēki pat Molotova kokteiļus meta uz krievu tankiem. Nu Ukraina ienāk Krievijā, un tur nenotiek nekas! Ir, protams, militāra pretestība, taču nav civiliedzīvotāju pretestības. Visiem viss ir labi. Ukraiņi ienākuši? Nu, ja pabaros, tad jau viss būs labi.
Šāda postpadomju sabiedrība ir plaši atvērta kolaborācijai. Tā ir pakļauta centrālajai varai, un tad pieeja ir tāda: ja nebūs šī vara, būs cita. Pilnīgi vienalga, kurai varai pakļauties.
Arī Latvijā līdzīgi: tie, kuri ir prokrieviski, viņiem ir vienalga, kurai varai pakļauties. Šie cilvēki vienkārši ir atsvešinājušies no valsts, un viņiem ir vienalga, kurš te valdīs.
Mūsu sabiedrība nav homogēna, kaut kā - ar gariem zobiem un emocionālu piepūli - sadzīvojam bez pārāk biežiem savstarpējiem uzbrukumiem. Kas ir vislielākais drauds mūsu sabiedrībai?
Puslīdz sadzīvojam, cits citam pa galvu nedodam - vismaz ne pārāk bieži. Bet drauds, kas vienmēr bijis un vienmēr paliks: tie ir ārējās ietekmes aģenti. Tie, kuri vēlas, lai mēs šeit cits citu iznīcinām. Un te, uz vietas, savukārt atrodas tie, kuri ir saklausījušies pasaciņas par krievu pārcilvēkiem.
Mēs esam skaitliski maza tauta, mēs esam kā salmiņš, ko vējš pūš uz vienu vai uz otru pusi. Un tomēr tas salmiņš nelūst, tas tikai lokās. Un izskatās, ka šo lielāko draudu esam spējīgi pārvarēt.
Tāpēc mūsu lielākā interese ir tā, lai Krievija sabrūk, iznīcinot arī mītu par superkrieviem, kuriem jāpakļauj visa pasaule.
Ir cerības, ka sabruks?
Cerības ir vienmēr. Parādiet man impēriju, kas nav sabrukusi. Jā, izņemot vienu - Ķīnu. Bet Krievijas impērija - tā nelīdzinās divarpus tūkstošu gadu Ķīnas impērijai. Krievijas impērijai jāsabrūk.
