Tēlnieks Egons Peršēvics: Skaistums dara pasauli labāku

TĒLNIEKS Egons Peršēvics izstādē “Skaistas lietas un citi nesmukumi” apkopojis darbus, kas ar vieglu ironiju aizskar mūsdienās aktuālas un bieži arī politizētas tēmas, tostarp dzimumu līdztiesība, ekoloģija, kultūras vērtību pārvērtēšana © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

“Latvijā cenzūra ir aizliegta, bet es, protams, esmu saņēmis mājienus par to, kā man labāk runāt, vai kurus darbus kurā vietā izstādīt vai – neizstādīt. Vairāki no šiem darbiem būs arī šajā izstādē,” saka tēlnieks Egons Peršēvics.

Jūrmalas muzejā durvis vērusi tēlnieka Egona Peršēvica lielformāta darbu personālizstāde „Skaistas lietas un citi nesmukumi”, kas vienlaikus ir arī doktora studiju kopsavilkums un kulminējošais pasākums, jo lielākā daļa no darbiem tapuši praktiskās doktorantūras laikā.

“Man skaistums ir svarīgs - ticu, ka tas padara pasauli labāku,” tā uz mākslu skatās tēlnieks Egons Peršēvics, kurš savus stāstus mākslā vienmēr ir centies izstāstīt skaisti.

Savus lielformāta plastiskos darbus mākslinieks pārsvarā veido, izmantodams kompozītmateriālus un akrila krāsu, reālistisku figurālu veidojumu apvienojot ar glezniecību. Gandrīz visi izstādes darbi tikuši veidoti kā publiskās vides skulptūras, jo tas ir veids, kā tieši komunicēt ar plašu auditoriju.

Tēlnieka Egona Peršēvica personālizstāde Jūrmalas muzejā bez maksas būs skatāma līdz 28. maijam, un tajā pirmizrādi piedzīvos arī jaundarbs - “Ausekļa dzimšana”.

GANDRĪZ VISI izstādes darbi tikuši veidoti kā publiskās vides skulptūras, jo tas ir veids, kā tieši komunicēt ar plašu auditoriju. Tāpēc māksliniekam vēl jo svarīgāk ir tas, lai iekodētie arhetipi būtu nolasāmi / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Eksperimenti un zinātniskie traktāti

Mākslu Egons Peršēvics uztver kā zinātnes jomu, kas nodarbojas ar kultūras vērtību pārvērtēšanu, un paša radītās skulptūras ir viņa eksperimenti un zinātniskie traktāti. Mākslinieks padziļināti ir pievērsies tieši lielformāta figurālajai tēlniecībai un caur to pēta politiski aktuālas tēmas un kultūras vērtības. Pēdējos gadus tēlnieka daiļradē dominē publiskās telpas objekti, kas ar vieglu ironiju aktualizē tādus politiski dziļi lādētus jautājumus kā ekoloģija, dzimumu vienlīdzība, dažādas formas diskriminācija un brīvības ideja. Mākslinieks ar saviem darbiem pievēršas neērtajām tēmām, par kurām vieglāk parasti ir nerunāt.

Jau kopš 2006. gada Egons Peršēvics gan kā mākslinieks, gan kā kurators aktīvi piedalās dažādos mākslas projektos un izstādēs, arī starptautiskā mērogā. 2022. gadā par projektu „Karostas ūdenstorņa atvērtās mākslinieku darbnīcas” saņēmis Latvijas Sabiedrisko mediju gada balvu „Kilograms kultūras”.

Viņš ir pedagogs ar vairāk nekā 10 gadu stāžu, kas šobrīd pasniedz gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā.

Populārākie mākslinieka darbi ir „Spoku zirgs” pie Daugavpils Marka Rotko mākslas centra, lotosa pozā sēdošā Milda (“Brīvība”), savulaik jūrā pie Liepājas Ziemeļu mola skatāmā “Teika par Karostas nāriņu”, kā arī skulptūra ar nosaukumu ”Jūras mātes nolaupīšana” un vēl vairāki citi.

Politiski nozīmīgas tēmas

Egons Peršēvics tēlniecību studējis gan Latvijā, gan Porto universitātē Portugālē (Universidade do Porto). Maģistra grādu mākslās ieguvis 2013. gadā, beidzot Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu, turpat 2010. gadā absolvētas bakalaura studijas. Latvijas Universitātes biznesa vadības programmā ir iegūts bakalaura grāds, studējis arī Rīgas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Egons Peršēvics ir viens no pirmajiem doktorantiem Latvijā, kurš studē profesionālās mākslas doktora programmā.

“Politiski nozīmīgas tēmas savos darbos Egons risina, veiksmīgi izmantojot sadursmi starp arhetipiskiem, rietumu kultūras uztverē bāzētiem tēliem un mūsdienīgu mākslinieka izaicinājumu sabiedrības priekšstatiem un kultūras normām. Viņš padziļināti pēta figurālās tēlniecības iespēju lauku gan kultūrvēsturiskā kontekstā, gan mūsdienu cilvēka piedzīvojumu, pārdzīvojumu un pieredžu kontekstā. Un nozīmīga loma vienmēr tiek piešķirta skulptūras tēla un rakstura semantiskajai nozīmei, skulptūras plastiskajai formai, tās materialitātei un krāsai,” tā Egona Peršēvica mākslu vērtē tēlnieks Aigars Bikše, kurš ir arī viņa doktora darba vadītājs.

SAVUS lielformāta plastiskos darbus mākslinieks Egons Peršēvics pārsvarā veido, izmantodams kompozītmateriālus un akrila krāsu, reālistisku figurālu veidojumu apvienojot ar glezniecību / Maksims Osobenkovs

No skaistuma grūtāk novērsties

“Jā, es esmu viens no viens no pirmajiem doktorantiem Latvijā, kurš studē profesionālās mākslas doktora programmā. Praktiskais doktors ir praktisks, un māksliniekam tas nozīmē, ka viņš veic pētījumu caur savu praktisko darbību. Ja teorētiskais fiziķis raksta uz papīra, bet praktiskais veic eksperimentus, balstoties uz pierakstiem, tad es esmu eksperimentālais mākslinieks,” stāsta Egons Peršēvics. Viņš doktorantūras studiju laikā pēta, kā māksla strādā kā valoda - viņš nodod informāciju caur saviem darbiem un skatītājs to “nolasa”, un tā raisās saruna, diskusija.

Lūgts atšifrēt izstādes nosaukumu, tēlnieks saka: “Tas, kā es strādāju un ko novērtēju mākslā, ir skaistums. Es vienmēr esmu centies savus stāstus mākslā izstāstīt skaisti. Mākslas darbs - tā ir valodas forma, tas ir veids, kā cilvēki savā starpā var komunicēt. Un caur skaistumu ir vieglāk komunicēt, tas daudz vairāk ierosina runāt, jo no skaistuma ir grūtāk novērsties. Gan ar skaistiem cilvēkiem ir patīkamāk runāties, gan caur pievilcīgu formu var vieglāk ierosināt ne pārāk tīkamas tēmas. Un tas ir tas, ko es daru,” saka mākslinieks. Pēdējos gados viņš arvien vairāk savos darbos izmanto cilvēka ķermeni, jo, pirmkārt, viņam tas šķiet skaists un, otrkārt, ķermeņa valoda ir senākā un universālākā no valodām, tādēļ bieži izmantota komunikācijā.

Džeims Bonds raud

Egona Peršēvica darbu izstāde sākas jau pie Jūrmalas muzeja ieejas, kur virs parādes durvīm cēli stāv viņa “Manifests”. “Tas ir par cenzūru, kādai mēs, mākslinieki, arī pakļaujamies. Viens no mākslas uzdevumiem ir pētīt sabiedrības un kultūras normas, un mēs caur mākslu eksperimentējam, pārbaudām, kas mums kultūrā ir pieņemams un kas nav,” stāsta tēlnieks.

Kā uzskatāmu piemēru viņš min filmas par leģendāro britu slepenā dienesta aģentu Džeimsu Bondu, kas veidotas ļoti garā laika nogrieznī (sākot ar 1962. gada filmu “Doktors No”/”Dr. No”; pavisam uzņemtas 25 filmas, no kurām visjaunākā ir 2020. gadā iznākusī “Nav laiks mirt”/”No Time To Die”). Caur šīm filmām var izsekot sabiedrības kultūras vērtības - cik vīrišķīgs ir Bonds pirmajās filmās un kāds viņš ir mūsdienās. “Ja sākotnēji viņš bija diezgan vardarbīgs pret sievietēm un nevarēja atļauties izrādīt savu vājumu, tad ko mēs redzam viņa pēdējā filmā? Džeims Bonds raud! Tas ir kaut kas neiedomājams! Te mēs varam redzēt, kā it kā nemainīgā kultūrā ir mainījušies akcenti un uzsvari. Jā, tā ir popkultūra, kas reflektē, bet māksla jau ir proaktīva, tā kaitina sabiedrību, baksta ar pirkstu: tas ir labi vai slikti? Jūs to pieņemat vai atgrūžat? Tādā veidā mēs arī paši sev veidojam to, kas mums ir pieņemami un kas nav. Un māksliniekam ir bezkaislīgi jāizvēlas, ko tādā veidā pārbaudīt. Mēs nevaram nodarboties ar cenzūru, jo tad mēs aizejam popkultūrā, tāpēc cenzūra mākslā ir tas lielais ļaunums. Un viens no cenzūras veidiem ir pašcenzūra - mēs, mākslinieki, paši izlemjam, ko rādīt skatītājam un ko nerādīt. Un paši “mīļā miera labad” kaut ko esam gatavi noklusēt. Un par to ir mans “Manifests”,” uzsver Egons Peršēvics.

Mākslinieks atklāj, ka “Manifests” tapa kā reakcija uz „Melnās dzīvības ir svarīgas” (Black Lives Matter) kustības izraisītajiem procesiem, kad pēkšņi sabiedrībai kļuva nepieņemama virkne skulptūru un citu mākslas darbu, un sākās liela mēroga spontāns cenzūras vilnis. Tādēļ viņam likās interesanti atrast visbanālāko tēmu, kuru sabiedrība cenšas cenzēt.

“Mūsdienu globālajā popkultūrā centrālais ļaunums ir balts heteroseksuāls vīrietis. Pie mums, Latvijā, gandrīz katrs otrais ir balts heteroseksuāls vīrietis - nav banālākas tēmas par šo. Tāds tad ir mans darbs „Manifests” - katrs ir pelnījis savu aizstāvi, un, kā savulaik Cicerons aizstāvēja republikas ideju Romā, tā es aizstāvu plurālisma un meritokrātijas ideju kultūrā. Tikai analizējot tēmas, pat tās neērtās, mēs varam ieskatīties problēmas iemeslos un mēģināt sākt tās risināt. Lai māksla varētu pildīt savu vērtību pārvērtēšanas funkciju, jebkāda cenzūra, it sevišķi pašcenzūra, ir jāatslēdz,” uzskata mākslinieks.

Ar transeksuālu raksturu

Izstādē Jūrmalas muzejā pirmizrādi piedzīvos jaundarbs “Ausekļa dzimšana”, kura kompozīcija ir balstīta renesanses laikmeta gleznotāja Sandro Botičelli gleznā „Venēras dzimšana”. Egona Peršēvica interpretācijā tā gan nav ieguvusi tik idealizētus apveidus, un arī milzu gliemežvāka vietā ir tikai skārda vanna.

“AUSEKĻA DZIMŠANA” ir stāsts par indivīdu, kas mūsu kultūrtelpā tradicionāli nav klātesošs, bet mūsu kultūras apziņā kā klātesošs aspekts tiek aktīvi ienests caur medijiem. Autortehnika (akrila krāsa, stiklašķiedra, poliestera sveķi, skārds un ūdens), 0,65 x 0,85 x 1,80 m, 2023 / Ritvars Sproģis

“Tas ir viens no paņēmieniem, kā es veidoju savu mākslu - es nevis neticu oriģinalitātei, bet mana pieredze rāda, ka jebkuras oriģinalitātes pamatā ir atsauču nelietošana vai mūsu nezināšana par atsaucēm uz kultūras simboliem - mākslas darbiem, kas dziļi iesakņojušies sabiedrības kultūras apziņā. Tāpēc es diezgan tieši tos citēju. Piemēram, mana skulptūra “Brīvība”, kas ir stāsts par brīvību un tās meklējumiem, es ļoti tieši citēju Kārļa Zāles veidoto Brīvības pieminekli, manam “Manifestam” ir atsauce uz Cicerona personību un viņam veltīto skulptūru pie tiesu nama Romā, bet “Jūrasmātes nolaupīšanā” es atsaucos uz skulptūru, kuru mākslas vēsturē pazīstam kā Milosas Venēru. Savukārt „Ausekļa dzimšana” ir stāsts par indivīdu, kas mūsu kultūrtelpā tradicionāli nav klātesošs, bet mūsu kultūras apziņā kā klātesošs aspekts tiek aktīvi ienests caur medijiem. Antīkajā mitoloģijā Venēra ir viena no jaunās paaudzes dieviem, kas grieķu kultūrā arī ir ieviesies no ārpuses. Bailes no svešā ir dabiski piemītošas ikvienam, ar to tad arī izskaidrojama ksenofobija, kas ir pamatā noraidošai attieksmei pret grupām, kas neietilpst mūsējā. Tas ir viens no mūsu instinktiem, evolucionāri nostiprinātām zināšanām, kas liek mums justies apdraudētiem. Antīkā kultūra ir mūsu Eiropas kultūrtelpas pamats, un vieni no skaļākajiem iebildumiem no eiroskeptiķu puses ir tieši pret tiem kultūras aspektiem, kas ir neizbēgami tik dažādu Eiropas sabiedrību kopā pastāvēšanā. Visspilgtāk to var novērot cilvēku bailēs no LGBT pārstāvjiem un imigrantiem,” stāsta tēlnieks. Pēc viņa domām, ir diezgan smieklīgi, jo par Ausekli jeb rīta zvaigzni senlatvieši sauca Venēru - to pašu debess objektu, ar kuru senie grieķi asociēja kaisles dievieti. Tādēļ arī nosaukumā ir Auseklis, lai gan figūrā skaidri redzamas sieviešu anatomijas detaļas. “Ar vārdu Auseklis es skaidri norādu uz tēla transseksuālo raksturu. Tas ir citplanētietis, turklāt angļu vārdam alien papildus nozīmes ir svešinieks, ārzemnieks vai imigrants, pret kuriem pat atvērtajā Eiropā ir ļoti negatīva attieksme. Kad mēs svešinieku un svešādo iepazīstam, mēs pārstājam no tā baidīties un varam sākt pieņemt. Tas arī ir mana darba galvenais vēstījums - pat citplanētietis, Venēra no Venēras, ar netradicionālu seksuālo identitāti var kļūt tuvs un savējais, ja to iepazīstam un saprotam,” uzskata Egons Peršēvics.

Stāvēs stūrī un pretosies

“SLAVA UKRAINAI!”. “Skulptūru izveidoju 2018. gadā kā daļu no projekta par realitātēm, kurās funkcionējam, un to konfrontāciju. 2022. gadā kā protesta akciju nežēlīgajam Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā mainīju skulptūras gleznojumu Ukrainas karoga toņos. Kareivja rokās ir gaisma, kas nepārtraukti ieslēdzas, lai arī cik ļoti to mēģinātu nodzēst. Tie ir mani „5 centi” pretstāves.” / Publicitātes foto

Norādes un atsauces tēlnieka darbos ir ļoti tiešas, tēmas, par kurām viņš grib runāt, ir uzsvērtas un “ieboldētas”. Tas ir paņēmiens, kā viņš strādā.

“Šodien ļoti aktuāla tēma, protams, ir karš Ukrainā. Ukrainas tautas vēlme, griba un spēja pretoties ienaidniekam. Kad pagājušā gada 24. februārī Krievija atkārtoti iebruka Ukrainā, man piezvanīja Aigars Bikše un teica, ka mums, māksliniekiem, ir kaut kas jādara, ir jāstāv tam pretī. Sanācām kopā tēlnieki un gleznotāji, sapratām, ka jātaisa izstāde, bet diemžēl tā arī neatradām vietu, kur izstādīties. Bet uz šī viļņa, gatavojoties izstādei, es paņēmu savu jau 2018. gadā radīto skulptūru - virtuālo kareivi, kas bija kā daļa no projekta par realitātēm, kurās funkcionējam, un to konfrontāciju. Kā protesta akciju nežēlīgajam Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā es pamainīju skulptūras gleznojumu Ukrainas karoga toņos. Kareivja rokās ir gaisma, kas nepārtraukti izslēdzas un atkal no jauna ieslēdzas, lai arī cik ļoti to mēģinātu nodzēst…” tā par savu skulptūru “Slava Ukrainai!” stāsta Egons Peršēvics.

Mākslinieks neslēpj, ka šis ir viens no darbiem, par ko pats aizdomājies, vai to izlikt izstādē. “Un tad atcerējos, ka es taču esmu pret pašcenzūru, tāpēc - likšu gan! Tas stāvēs stūrī un pretosies. Tie ir mani „5 centi” pretstāves.”

Nedrīkst apzināti apklusināt viedokli

Turpinot tēmu par cenzūru, Egons Peršēvics saka: “Tieša cenzūra Latvijā ir aizliegta, bet es, protams, esmu saņēmis mājienus par to, kā man labāk runāt, vai kurus darbus kurā vietā izstādīt vai neizstādīt... Jā, ir bijuši gadījumi ar maniem darbiem, ka kādu iemeslu dēļ tos nebija iespējams izstādīt, un iemeslus jau vienmēr var atrast… Bet es vēlreiz saku, ka nekad neesmu cenzēts.”

Interesanti, vai kādus “mājienus” par saviem darbiem mākslinieks saņēmis arī no skatītājiem? “Ar skatītāju tā ir saruna. Ja skatītājam kaut kas, ko viņš redz, nav pieņemams, tas ir normāli. Mums drīkst nepatikt mūsu sarunas biedra viedoklis, mēs drīkstam viņam nepiekrist, tas ir demokrātijas pamats. Mēs nedrīkstam apzināti apklusināt viedokli, kurš mums nepatīk, un cītīgi pret to cīnīties. Tā tad būtu cenzūra.”

IRONISKI ANALĪTISKA MĀKSLA. “Manu daiļradi mēdz raksturot kā analītisku un ironisku. Protams, esmu dzirdējis arī citus, ne tik glaimojošus manas darbības aprakstus, taču es vienmēr esmu centies savus stāstus mākslā izstāstīt skaisti,” saka Egons Peršēvics / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Īpaša šī izstāde ir arī ar to, ka tikai trīs no tēlnieka darbiem ir paredzēti izstādīšanai telpā. Visi pārējie radīti ārtelpai un, ienesot tos telpā, kas to ierobežo, tie izskatās pilnīgi citādāk. “Es domāju, ka skatītājiem, kuri ir redzējuši manus darbus ārtelpā, šī izstāde būs pavisam cita pieredze.”

Taujāts, kur “dzīvo” viņa skulptūras laikā, kad nav izstādītas kādā izstādē, Egons Peršēvics atteic: “Tāda laika ir ļoti maz. Man ir palaimējies, ka manus darbus labprāt izstāda. Man drīzāk bija problēma salasīt visus šos darbus no tām vietām, kur tie bija izstādīti, un vairākus no tiem jau gaida atpakaļ. Piemēram, “Brīvība” diezgan ilgu laiku “dzīvoja” Kuldīgā, bet nu jau vairākas vasaras tā bija uz peldošas platformas gleznainajā Beberliņu atpūtas parkā Liepājā, un viņu tur gaida atpakaļ.”

Stāsts par paradīzi

Mākslinieks stāsta, ka viņa ikdiena ir ļoti piepildīta. “Man ir sava darbnīca, ko esmu iekārtojis Liepājā, man ļoti mīļā pilsētā. Un visi šie darbi, ko varēs redzēt izstādē, ir kā minimums pabeigti tur. Mana ikdiena paiet arī Mākslas akadēmijā, kur jau otro gadu pasniedzu veidošanu un kompozīciju, un jau vairāk nekā desmit gadu strādāju arī Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, kur pasniedzu gan zīmēšanu, gan kādreiz arī tēlniecību,” stāsta Egons Peršēvics.

Savukārt vasarā viņš jau daudzus gadus organizē Karostas ūdenstorņa mākslinieku rezidenci, kur ik gadu strādā izcili mākslinieki. Šovasar tā tiks atklāta 9. jūnijā, un viņš tur aicinājis strādāt māksliniekus Līgu Ķempi, Guntu Lanti un Klāvu Lori.

“Tur ir vienkārši brīnišķīgas telpas ar ideālu gaismu, un tur es pavadu savas vasaras. Tur tapa gan “Teika par Karostas Nāriņu”, gan “Manifests”.”

Bet no mākslas brīvajā laikā Egons Peršēvics, visticamāk, ir jūrā. Savulaik, studējot Portugālē, viņš sāka aizrauties un “saslima” ar sērfošanu. Atgriežoties no studijām, braukāja uz Liepāju sērfot, un braukāja tik bieži, ka šai pilsētā arī palika.

“Es niekojos ar dažādām lietām, kas, kā vēlāk izrādās, visas saistītas ar adrenalīnu,” viņš secina. Tas ir airēšanas slaloms, riteņbraukšana, motokross. Bet sērfošana viņam ir vissvarīgākā, un par to arī ir viņa darbs “Miers”. Par sauli, jūru un vēju.

“Dienās, kad jūra ir mierīga, zvejnieki iet jūrā un atgriežas no tās pa mierīgajiem ostas kanāliem. Es mīlu vētru jūrā, bet mīlu to arī tad, kad tā ir mierīga. Tajā ir tas milzīgais skaistums un spēks! Šis noteikti ir mans romantiskākais darbs. Tas ir stāsts par paradīzi - vietu bez raizēm un ar vieglu rimtu plūdumu.”

Tēlnieka Egona Peršēvica radošajām aktualitātēm var sekot līdzi viņa sociālajos tīklos: facebook.com/Egons.Persevics.Art un instagram.com/egons_persevics

Dzīvesstils

Vienkāršs, atsvaidzinošs dzēriens, kas ir lieliski piemērots vasarīgai pasēdēšanai. Lai iegūtu īpašu garšu, nomainiet minerālūdeni pret šampanieti.

Svarīgākais