Dejas entuziasti daudzviet pasaulē 29. aprīlī svin Starptautisko dejas dienu, arī Latvijā. Atzīmējamās dienas spilgtākais notikums šodien ir projekts Dejas diena tavā darbā, kuras ietvaros desmit latviešu horeogrāfi un dažādu profesiju pārstāvji ar laikmetīgās dejas starpniecību atklās šo amata meistaru ikdienas žestu valodu.
Jo deja ir veids, kā izpaust un pieņemt sevi; deja ir instruments, ar kura palīdzību aizmirst par apkārtējo pasauli, bet koncentrēties tikai uz sevi, lai izprastu iekšējos procesus, kas trauksmainajā ikdienā paliek sekundāri.
Deja ir kustību valoda, kas līdz tad, kad ir grūti rast vārdus vai ir vēlme atbrīvoties no iekšējās trauksmes un atrast veidu, kā rast atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Psiholoģe Ieva Kimonte apstiprina, ka deja ir veids, kā cilvēkam izpaust savas emocijas un iekšējos pārdzīvojums, kuriem ir grūti rast vārdus. Viņa saka: «Ir cilvēki, kas uztver pasauli un izpauž sevi caur kustību, pieskārieniem un fiziskām sajūtām – kinestētiski. Tādiem cilvēkiem deja un kustība ir piemērota komunikācijai ar savu iekšējo būtību un iekšējā līdzsvara uzturēšanai.»
Deja ir terapija un izpausmes veids. Deja ir instruments, ar ko izveidot saskaņu starp sevi un savu ķermeni; tā ir dabiska izaugsmes forma, kas ļauj pietuvoties savai būtībai un rast laimi. Ar dejas palīdzību iespējams izdejot savu dzīvi un atklāt jautājumus, kuri sen bijuši bez atbildes.
Personības garīgo resursu stiprināšana
Viens no veidiem, kā aizdejoties pašam pie sevis, ir izmantojot deju un kustības terapiju. Tas palīdz apzināties saikni starp savām emocijām, prātu un iekšējām izjūtām, koriģēt spējas un rast skaidrāku apgaismību jaunām idejām.
Diplomēta deju un kustības terapeite Ieva Vāverniece paskaidro, ka šīs mākslas terapijas procesā tiek aktivizēti vairāki smadzeņu centri, kas atbild par koordināciju, kognitīvajiem procesiem (domāšanu, atmiņu) un emocionālajām komponentēm. Līdztekus garīgajam aspektam ir iedarbināts arī fiziskais ķermenis, tomēr speciāliste bilst, ka fiziskā slodze un kustību amplitūda nav dejas un kustības terapijas mērķis, bet blakus produkts. «Radošajā norisē jeb dejā izteikti darbojas labā smadzeņu puslode, savukārt kreisā smadzeņu puslode pieslēdzas sarunas daļā, kas ir nozīmīga deju un kustības terapijas procesa sastāvdaļa. Būtiski, ka šīs terapijas sesijas laikā tiek iziets pilns cikls, aktivizējot abas puslodes. Tie ir priekšnosacījumi dziļai savas iekšējās pasaules izziņai, resursu apzināšanai un pieredzes integrēšanai,» tuvāk paskaidro Ieva Vāverniece. Viņa piebilst, ka strādāt ar sevis apzināšanās un izzināšanas procesu var kā jebkurā citā terapijā, tikai deju un kustības terapijā šis darbs notiek caur ķermeni. «Tā nav piemērota visiem, taču noteikti sniedz iespēju sevis izpētei un izzināšanai. Ja ķermenis ir pieņemams izziņas instruments, tad tajā noteikti mīt deja kā izpausmes veids,» viņa saka. «Ja runā par garīgo dejas un kustības terapijas šķautni, es to uztveru kā ļaušanos ceļojumam tēlu un simbolu pasaulē – caur deju, kurā notiek satikšanās ar individuālo, sakrālo, arhetipisko. Salīdzinoši to var raksturot kā dejas meditāciju, kas var būt ļoti dažāda – no klusuma un ārējā miera, tverot niansētas iekšējas kustības un norises, līdz pat dinamiskai dejai, kas ietver izlādi, katarsi un tādu kā iekšēju attīrīšanos drošā vidē.» Kustību terapijas speciāliste min, ka viņas pārstāvētās jomas viens no mērķiem ir personības garīgo resursu stiprināšana. T. i., lielāka personības integritāte, apzināšanās un saikne ar realitāti – norisēm, savu attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem, attiecībām. «Persona, kas pazīst sevi, ir pieņēmusi savu pieredzi, izvirza adekvātus mērķus, uzņemas atbildību par savu dzīvi un pieņem apzinātus lēmumus, pilnīgi noteikti ir ieguvusi arī garīgu spēcinājumu.» Viņa norāda, ka kustība ietekmē jūtas un domas, un otrādi – ilgstoši stresi bieži veido sasprindzinājumu, kas pāraug hroniskā un ar laiku maina stāju un kustību.
«Deju un kustības terapija atšķirība no citām terapeitiskajām pieejām saistīta ar to, ka darbs notiek caur ķermeni. Es personīgi vairākkārtīgi esmu piedzīvojusi, ka ir tā saucamā ķermeņa atmiņa. Tas paver dziļu izziņas un informatīvo lauku, kas mīt mūsos, un tā atslēga bieži ir simboli, kas ienāk arī deju un kustības terapijas telpā. Ir svarīgi nošķirt, ka šī terapija kā pašizziņas forma atšķiras no meditācijas, jo tajā būtiska loma ir terapeitam un terapeitiskajai telpai, kurā notiek klienta un terapeita sadarbība ar konkrētu mērķi. Savukārt meditācija ir process, kas var notikt arī individuāli,» paskaidro Ieva Vāverniece.
Saskarsme ar savu iekšējo es
Tiem, kurus apbūris jogas valdzinājums, var šķist interesanta šakti jeb dejas joga, kas ir veids, kā sazināties ar savu iekšējo es. Izmantojot plūstošus jogas vingrojumus un dejas soļus, tiek radīts kustību repertuārs, kas ietekmē domas, jūtas un apziņu, ļauj radīt iekšējo līdzsvaru. Dejas jogas pasniedzēja Vineta Svelša pauž: «Viedie saka, ka dzīve ir deja. Tātad, dzīvojot savu dzīvi vai dejojot, var iepazīt sevi. Šai sevis iepazīšanai nav gala, jo cilvēks, tāpat kā dzīve, nepārtraukti mainās. Mūsu dižais dzejnieks Rainis to ir pateicis pāris vārdos: pastāvēs, kas pārvērtīsies. Ikkatrā kustībā līdzīgi vēja virpulim ir viduspunkts, ap kuru griežas pati kustība; šis viduspunkts ir visu vienojošā būtība. Kad prāta vēji pierimuši, emociju viļņi noplakuši, miesas kāres apmierinātas un gara lidojumi veikti, tad šai mirklī nonākam saskarsmē ar savu iekšējo es, kas ir daļa no visu aptverošās būtības.»
Viņa ir pārliecināta – cilvēks ir dzīves dejas iemiesojums, un deja ir cilvēka dzīves metafora. Šakti dejas pasniedzēja saka: «Deju var pielīdzināt plūstošam ūdenim; plūsmas ritms ir ūdens iekšējais līdzsvars. Kamēr ir kustība, tikmēr ir dzīvība. Arī cilvēka dzīvei ir savs ritms, sava plūsma. Iekšējais līdzsvars līdz ar to katram cilvēkam ir unikāls.»
Izdejot dzīvi
Vēl viens dejas veids, kas ļauj nonākt pie savas iekšējās būtības un rast laimes kodu, ir biodeja, kas burtiski nozīmē – izdejot dzīvi. Psiholoģe un biodejas nodarbību pasniedzēja Elīna Seipulova paskaidro, ka biodeja ir harmonisks veids, kā atrast dzīves enerģiju un prieku. «Tas ir efektīvs veids, lai dotu ķermeņa nervu sistēmai iespēju nonākt līdzsvarā,» viņa norāda. «Šī tehnika priekšplānā izceļ cilvēku kopā būšanas pieredzi, satikšanos un jūtīgumu. Tās mērķis ir uzlabot cilvēku dzīves caur atgriešanos pie savas patiesās būtības, radīt iekšējā pozitīvā emocionālā līdzsvara izjūtu. Regulāri praktizējot biodeju, tā rada pamatu mentālai un fiziskai veselībai, palīdz pieņemt savu ķermeni, kustības un stāju, uzlabo komunikācijas prasmes, kā arī palīdz veidot atbilstošu ķermeņa valodu un cieņu pret sevi.»
Biodejas praktizēšana ir saruna ar sevi par to dzīvi, kāda tā ir, kādu to gribētu un kā varētu panākt tās realizēšanu. Nav jāvilcinās izmantot deju kā instrumentu, jo tas ir veids, kā rast sevis apzināšanos un veidot vēlamu ikdienu, kurā nav vietas šaubām vai nožēlai. Tiem, kam ir svarīgi rast atbildes uz daudziem izskanējušiem jautājumiem, vērts padomāt par savu ķermeni kā atbilžu rašanas veicinātāju. Elīna Seipulova saka: «Biodeja ir tā metode, kas palīdz rast atbildes uz jautājumiem par to, ko vēlamies no savas dzīves? Pirmkārt, biodeja māca būt šajā mirklī – šeit un tagad. Saprast to, kas šajā mirklī ir svarīgākais dzīvē, ko vēlos, iespējams, mainīt sevī, varbūt savā attieksmē pret citiem, savā uztverē par dzīvi, palīdzot izjust sevi un savu ķermeni dejā.»
Nepastāvīgs mirklis
Horeogrāfe Ramona Galkina norāda, ka dejai ir vairākas funkcijas – sākot no mākslas, līdz izpausmei, un ikviens dejā var rast sev piemērotāko no tām. Kādam tā būs socializēšanās, citam komunikācija vai ekspresija, vēl kādam – terapija, un atkarībā no tā, cik un kādās situācijās cilvēks ar deju ir saistīts, tas noteiks, ko viņam nozīmē deja.
Lai gan kustību māksla ir krāšņs ceļš pie sevis apzināšanās, jāatminas, ka tā ir pārejoša. Mēs nepavadām visu dienu līganās, saraustītās un nemitīgi mainīgās kustībās, atrodoties pilnīgā raižu izolācijā. Par deju kā ceļojumu uz savu iekšējo pasauli un sevis apzināšanos horeogrāfe saka: «Nonākšana pie savas būtības var būt mirklīga. Tas var būt tikai brīdis, kad tā šķiet, un nākamajā tu vari tajā vairs nebūt. Deja nav mūžīgs stāvoklis. Tā ir tikai viens mirklis; tas gaist. Bet arī šajā gadījumā daudz kas ir atkarīgs no situācijas – ja deja ir cilvēka dzīves esība, tad tā bieži saskan ar cilvēka būtību. Taču, no otras puses, ja cilvēks dejā nav patiess un neatrodas konkrētajā brīdī ar konkrēto uzdevumu vai izjūtu, tas ir jūtams.» Tomēr Ramona Galkina nenoliedz, ka cilvēks ar kustības mākslas palīdzību spēj piekļūt savam iekšējam kodolam, tomēr ir pārliecināta, ka tas ir nepastāvīgs veids, kā to darīt.
