Jebkuru, pat vislabāko, brīnišķīgāko ideju var viegli sabojāt, novedot šos “labos nodomus” līdz absurdam, līdz pilnīgam loģiskās sapratnes zudumam. Donalda Trampa panākumus ASV daudzi saista tieši ar šādām intelektuāļu/sociālo inženieru izdomātajām un realizētajām pārmērībām. Kas par daudz, tas par skādi. Vides aizsardzība, dabas mīlestība šajā ziņā nav izņēmums.
Pasaule piedzīvo lielas, var pat teikt fundamentālas pārmaiņas. Lai gan parasti šādas pārmaiņas tiek uztvertas kā kaut kā jauna, labāka sākums, šoreiz tās, iespējams, var nest tik smagas sekas, ka bail pat domāt. Tās varbūt pat salīdzināmas ar antīkās civilizācijas, Senās Romas ziedu laiku sabrukumu mūsu ēras piektajā gadsimtā.
1625. gada 18. martā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, atrodoties Grobiņas pilī, dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. Atšķirībā no dažām citām senākām Latvijas pilsētām, par kuru dibināšanas gadu tiek uzskatīts pirmais to pieminējums rakstītos avotos, Liepāja savu dzimšanas dienu atzīmē juridiski pareizi – tad, kad pilsētai tika piešķirtas pilsētas tiesības, kas viduslaikos bija ļoti nozīmīgs akts, jo dzimtbūšanas apstākļos būtiski mainīja apdzīvotās vietas juridiski politisko statusu.
Šis gads atnāca ne tikai ar trauksmainiem notikumiem starptautiskajā arēnā, bet arī ar jauniem demogrāfiskajiem antirekordiem. Pirmo reizi Latvijas statistiskās uzskaites vēsturē jaundzimušo skaits nokritās zem tūkstoša mēnesī. Demogrāfija kārtējo reizi tiek pasludināta par valdības prioritāti. Tiesa, kā parasti, tikai vārdos.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šā gada 18. martā ir oficiāli iesniedzis Saeimas prezidijam likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī” un grozījumus trīs likumos, kas nosaka Latvijas Bankas (LB) prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera izraudzīšanās un izvirzīšanas kārtību.
Vēl pirms mēneša šķita, ka Evikas Siliņas valdība karājas mata galā. Apskatnieku vidū valdīja tikpat kā vienprātība: Siliņa nevelk, viņas spēciņi izrādījušies par vāju, un nepopulārā valdība velk uz leju visu trīs koalīcijas partiju reitingus.
Aizvadītā nedēļa pagāja vārgu miera cerību zīmē. Otrdien Saūda Arābijā, Džidā, panāktā ASV un Ukrainas vienošanās par gatavību 30 dienu pamieram un sekojošā ASV palīdzības atjaunošana Ukrainai ļāva nedaudz atslābt tai kara draudu sajūtai, kura bija pārņēmusi Eiropas un Latvijas sabiedrību pēc skandalozās 28. februāra preses konferences Baltā nama Ovālajā kabinetā un visu veidu ASV atbalsta pārtraukšanas Ukrainai.
Ministru prezidentes Evikas Siliņas ikgadējo ziņojumu Saeimai par valdības paveikto un iecerēto varētu arī nepieminēt, ja vien tas neizgaismotu mūsu politiskās sistēmas bezcerīgo nonākšanu strupceļā.
Pēdējos gados arvien uzstājīgāk skan refrēns: Latvijas ekonomiskā atpalicība no kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas – palielinās. Valsts prezidents Egils Levits, atklājot šī sasaukuma Saeimas pirmo sēdi, kā tās galveno uzdevumu nosauca – atpakaļslīdēšanas apturēšanu.
Lai ko mēs teiktu par otrdien notikušajām sarunām Saūda Arābijas lielākajā kūrortpilsētā Džidā, ir parādījies kaut neliels cerību stariņš, ka lietas varētu izkustēties no sastinguma punkta. Uzsveru, cerību stariņš, jo nav teikts, ka tas netiks noslāpēts jau tuvākajās dienās.
Šī nedēļa Igaunijā iesākās ar izmaiņām valdībā un valdošajā koalīcijā. Atšķirībā no Latvijas, kur Evikas Siliņas valdībā notiek nemitīgas “gultu pārbīdes”, Igaunijas Kristena Mihala kabinets rīkojās enerģiskāk. No koalīcijas, līdz ar to arī no valdības tika izmesta trešā partnere – Sociāldemokrātu partija (SD).
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs svētdien, 9. martā, intervijā britu televīzijas kanālam “Sky News” aicināja citas Eiropas valstis sekot Latvijas piemēram un ieviest obligāto iesaukumu militārajā dienestā, jo Eiropa esot militāri “diezgan vāja”.
Sestdien, 8. martā, biedrība “Centrs Marta” rīkoja tradicionālo Sieviešu dienas solidaritātes gājienu par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību. Par gājiena mērķiem nav un nevar būt nekādu iebildumu. Jautājumi rodas par ko citu. Par pasākuma vizuālajā noformējumā izmantoto valodu. Par to, ka plakāti pārsvarā bija angļu valodā. Objektivitātes labad atzīmēsim, ka bija arī plakāti latviešu valodā, bet tie bija mazākumā.
Ceturtdien Saeimas sēdē jauno Evikas Siliņas valdības ministru apstiprināšana notika bez mazākās aizķeršanās. Kā tas tika jau iepriekš prognozēts. Īstenojās tas scenārijs, kurš paredz esošās koalīcijas turpmāku darbu tajā pašā ritmā un kapacitātē, lai ko teiktu dažādi oponenti.
1939. gada 24. augusta rītā visi pasaules komunisti piedzīvoja grandiozu šoku. Viņu nāvīgākais ienaidnieks Ādolfs Hitlers vienas dienas vai, pareizāk sakot, nakts laikā bija pārvērties par labāko draugu. Līdzīgu šoku šobrīd piedzīvo Eiropas demokrātiskie spēki. Demokrātijas citadele ASV strauji (ne tā kā savulaik Putina Krievija daudzu gadu laikā) pagriežas autoritārisma un totalitārisma virzienā. Ko tagad darīt?
ASV pašreizējā prezidenta Donalda Trampa vulkānisko aktivitāšu salīdzināšana ar ziloni trauku veikalā jau kļuvusi tik nodrāzta, ka gandrīz vai neērti lietot šo banālo salīdzinājumu, bet... pārfrāzējot kādu citu populāru izteicienu, jāatzīst: šī metafora, bez šaubām, ir banāla un slikta, bet neviena trāpīgāka pagaidām nav izgudrota.
Normālos apstākļos droši vien savu šīsdienas sleju es būtu veltījis “Progresīvo” izvirzītajam satiksmes ministram Atim Švinkam, bet diemžēl situācija pasaulē nav normāla. Tāpēc šādā situācijā, kad runa ir par mūsu valsts pastāvēšanas apdraudējumiem, jautājums par to, kurš politiķis kļūs par nākamo satiksmes ministru, kļūst stipri otršķirīgs.
Lieliski atceros savu pirmo lidojumu ar pasažieru lidmašīnu. Sēdēju pie loga un, skatoties lejā uz balto mākoņu gubām, tās uztvēru gluži kā mīksta sniega kupenas. Šķita, ja gadījumā kas, tad maigi iekritīsim šajās mīkstajās kupenās. Tikai lidmašīnai sēžoties zemāk un lidojot cauri šiem it kā blīvajiem mākoņiem, kļuva skaidrs, cik maldīga ir šī optiskā ilūzija.
Latvijas politiskajā vidē pēdējās nedēļās notiek aktīva rosīšanās. “Valdību stādītāji” drudžaini spieto no vienas kafejnīcas, no viena biroja uz otru. Sarosījušies arī “īstie” valdību stādītāji, kuri publiskajā telpā seko Šarlam Morisam Taleirānam pierakstītajai atziņai – mēle ir dota, lai slēptu savus patiesos nodomus. Tāpēc viņu teiktajam var nepievērst tik lielu uzmanību. Daudz svarīgāka kļūst intonācija un akcenti.
Ziņa, ka uz “Oskara” balvu pasniegšanas ceremoniju “Dolby Theater” zālē Losandželosā dosies arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, sabiedrībā raisīja visai pretrunīgas jūtas. Protams, ir milzīgs lepnums, ka šogad mūsu pašmāju animācijas filma “Straume” ir tikusi nominēta divās šīs prestižās balvas kategorijās un tai ir visas iespējas to arī iegūt. Vienlaikus rodas pamatots jautājums: kāda “Straumes” panākumiem saistība ar Lāci? Kāds ir viņas nopelns šajā patiešām grandiozajā sasniegumā?
Evikas Siliņas valdības “restarts” ieguvis jau gluži groteskas formas. Vispirms tika nosaukti trīs “sliktākie” vecās valdības ministri, kuri it kā “sliktā darba” dēļ bija jānomaina. Ja jānomaina, tad jānomaina, tikai izskanējušie uzvārdi nedod pārliecību, ka jaunie būs labāki. Tagad, kamēr rakstīju šīs rindas, pienāca kārtējā ziņa, kura vairs nepārsteidz. Viens no šiem nosauktajiem – Cēsu novada domas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs – savu kandidatūru uz izglītības un zinātnes ministra vietu jau atsaucis.
Šobrīd politisko apskatnieku vidū valda reti sastopama vienprātība – Evikas Siliņas valdības spēju resurss ir izsmelts. Kā parasti tādos gadījumos mēdz būt, tie, uz kuriem šis vērtējums attiecas, to nekādi negrib atzīt. Situāciju viņi mēģina glābt ar ministru rotācijām un jauna (kārtējā) uzrāviena solījumiem. Vai tas ko līdzēs?