Šā gada sākumā ar Ministru kabineta lēmumu izveidotās birokrātijas mazināšanas rīcības grupas vadība piedzīvo būtiskas pārmaiņas. Grupas līdzšinējo vadītāju, Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu nomaina bijušais Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Turpmāk Endziņš būs galvenais birokrātijas apkarotājs. Kādus rezultātus no šīs amatu rotācijas varam sagaidīt?
Ja gribam jēgpilni atbildēt uz šo jautājumu, tad mums vispirms jāatbild uz citu jautājumu: kāds ir visa šā procesa mērķis. Turklāt runa ir nevis par deklarēto mērķi, bet gan patieso.
Šeit nepieciešams neliels paskaidrojums. Ikvienu darbību var veikt divos veidos: pēc būtības un izskata pēc. Teiksim, var atvainoties gan “no sirds”, gan tā, ka šī atvainošanās izskatās pēc ņirgāšanās. Sadzīviskos gadījumos cilvēki parasti viegli atšķir, kad kaut kas tiek darīts pa īstam un kad “ķeksīša” pēc.
Administratīvajā pārvaldes mehānismā nošķirt, kad kāda darbība tiek veikta tāpēc, lai iegūtu labāku praktisko rezultātu, no gadījumiem, kad šīs darbības veic tikai tāpēc, ka to vajag pašam mehānismam (lai visi papīri būtu kārtībā; tāpēc, ka tā vajag priekšniecībai; tāpēc, ka tā vajag, jo kādam citam to vajag utt.), ir daudz grūtāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka parasti visi šie faktori ir cieši savā starpā savijušies.
Tomēr, lai kā šie faktori būtu savijušies, gandrīz vienmēr (ja vien nav noticis kaut kas ārkārtējs) praktiskais gala rezultāts, ja nav pavisam pēdējā vietā, tad noteikti arī ne pirmajā. Analizējot to vai citu amatpersonu darbību, šī patiesība bieži vien tiek ignorēta. Vienalga, vai tiek skatītas “Rail Baltica”, “Rīgas siltuma” vai kādas citas problēmas, tās tiek analizētas tā, it kā visi procesā iesaistītie ne par ko citu kā vien par labāku gala rezultātu nedomātu.
Diemžēl tas tā ne tuvu nav, jo katra procesā iesaistītā darbinieka amata stāvoklis un paša labums nav tik daudz atkarīgs no viņa darba rezultātiem, cik no tā, kā viņš spēs sadarboties (sadzīvot) ar pārējiem. Īpaši ar tiem, kuri ir augstākā statusā.
Līdz ar to, runājot par mūsu birokrātijas mazināšanas praksi, ir jāatgriežas pie pamatjautājuma: kāda ir šī procesa galvenā jēga? Vai patiešām būtiski mazināt birokrātiju, vai arī nodrošināt to, lai process formāli notiktu un tas pietiekami labi izskatītos? Proti, smukam ķeksītim. Lai sabiedrība (vēlētāji) būtu paēduši un birokrāti paliktu dzīvi.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams izvērtēt divas lietas. Kas vada šo procesu, un ko saka šie vadītāji. Turklāt šo vadītāju teiktajā jāieklausās burtiski, abstrahējoties no šādu runu vēsturiskās tradīcijas.
Pastāv vispāratzīts pieņēmums: lai plaši sazēlušo birokrātijas lauku izravētu, tas jādara cilvēkam no malas. Simboliski runājot, cilvēkam ar motorzāģi kā Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam. Nerunāsim šeit par citām Mileja kvalitātēm un viņa darbības ekonomiskajiem rezultātiem. Viņu šeit pieminam tikai kā simbolisku tēlu.
Gan līdzšinējais rīcības grupas vadītājs Kronbergs, gan jaunais - Endziņš ir dziļi sistēmā ieaugušas personības. Gadiem ilgi viņi ir burzījušies birokrātiskajās aprindās. Tas, ka Endziņš ir pārstāvējis uzņēmējus, lietas būtību nemaina. Viņš ir sistēmas cilvēks no matu galiem līdz papēžiem.
Tas nenozīmē, ka viņš nespētu pielāgoties, ja mainītos sistēma. Ja sistēmā parādītos uzstādījums, ka jāsāk nežēlīga birokrātijas ravēšana, tad nav šaubu - Endziņš ar atrotītām piedurknēm šo darbu veiktu pat ar atzīstamu degsmi un rezultātiem. Vai šāds uzstādījums ir?
Paklausīsimies pašu Endziņu: “...galējos lēmumus pieņems valdība vai arī parlaments. Mana lieta būs piedāvāt labus priekšlikumus, un tad jau redzēs - būs tie lēmumi vai nebūs. [..] Process, kuru esam izrunājuši ar koalīcijas pārstāvjiem, ir šāds: šī grupa sagatavo priekšlikumu. Tātad tā ekspertu grupa manā vadībā sagatavo priekšlikumu no tā, kas mums ir uz galda. Tad šo priekšlikumu apskata, izvērtē un pieņem lēmumu esošā rīcības grupa. To mēs salīdzinoši dinamiski izdarīsim. Tad es ar konceptuālu ziņojumu eju pēc politiska lēmuma, un tikai tad, ja ir pozitīvs lēmums, tad mēs sākam strādāt pie likuma izstrādes, noteikumu izstrādes un tamlīdzīgi.”
Ne velti teicu, ka šādas runas jāklausās ar svaigu ausi, aizmirstot par to, ko esi dzirdējis gadu desmitiem. Ja Endziņu klausies kā normāls “Šodienas jautājuma” skatītājs, tad viss ir ārkārtīgi labi un pareizi.
Endziņam tiek uzdoti skaidri formulēti jautājumi, viņš uz tiem pārliecinoši, godprātīgi un, galvenais, loģiski atbild. Mēs sagatavosim priekšlikumus, gaidīsim politisku lēmumu un tad strādāsim pie likumu izmaiņām. Kā mēdz teikt, numurs tiek atstrādāts uz teicami. Viss pareizi. Gludi, tekoši un lieliski izskatās.
Izliksimies nedzirdam frāzes “tad jau redzēs”. Labticīgi pieņemsim, kas viss būs tieši tā, kā saka Endziņš. Kas mulsina? Līdzīgas runas, ne mazāk gludas un tekošas, mēs esam ne vienu reizi vien jau redzējuši un dzirdējuši. Par visām šīm darba grupām, rīcības grupām nav ironizējis vien slinkais. Var, protams, teikt: šoreiz viss būs citādi, bet tad nāk prātā līdz apnikumam nodrāztais, Albertam Einšteinam pierakstītais citāts par vienu un to pašu darbību, ko veic neskaitāmas reizes un katru reizi gaida citu rezultātu.
Ikviens, kurš ir piedalījies šādu darba grupu gala lēmumu saskaņošanas procesā, lieliski zina, ka jebkurai lietai, pat ja tā ir visai absurda, aiz muguras ir noteiktu cilvēku intereses. Šie cilvēki ar apskaužamu dedzību ir gatavi pierādīt, ka tieši šis projekts/likums/noteikums ir vitāli nepieciešams mūsu valsts attīstībai, noteiktām sociālām grupām vai zināmiem cilvēkiem, kuri smagi cietīs kaut minimālu izmaiņu gadījumā utt. Ja šo interešu aizskaršana var nelabvēlīgi ietekmēt lēmuma pieņēmēju jau pieminētās “labās sadzīvošanas” spējas, tad šāda lēmuma pieņemšana ir tikpat kā neiespējama.
Vai tas nozīmē, ka neko ar birokrātiju nevar izdarīt? Protams, ka var. Jāpiekrīt šīs tēmas pētniekam profesoram Daunim Aueram, kurš precīzi norāda, kas nepieciešams, lai procesam būtu vērā ņemami rezultāti: 1) birokrātijas mazināšanas process jāvada cilvēkam no malas; 2) viņam jābūt ar pietiekami lielu politisko svaru (vēlams Ministru prezidenta biedrs); 3) viņam jābūt ar autoritāti sabiedrībā. Pēdējo ir ļoti grūti izmērīt bez piedalīšanās vēlēšanās. No savas puses vēl pievienošu: ir jābūt pietiekami lielai politiskai gribai (ieinteresētībai), kuru nosaka skaidri definēts sabiedrības pieprasījums.
Cik lielā mērā Endziņa kungs atbilst šiem kritērijiem, katrs var vērtēt pats. Katrā ziņā neviens viņu par premjeres vietnieku virzīt nedomā, kas ļauj izteikt nākamo jautājumu: vai pati valsts pārvalde kopumā ir ieinteresēta pozitīvā šī birokrātijas mazināšanas jautājuma risinājumā? Kāds tai no tā būs labums? Vai ir šī izslavētā “politiskā griba”?
Uz šiem jautājumiem ļoti koncentrētā veidā, ar profesionālam birokrātam (ierēdnim) neparastu atklātību atbild Kronbergs: “Man jāatzīst, ka ar visu izdevumu pārskatīšanas procesu ministrijas sāk pagurt, jo mums ir ļoti daudz reformu, un daudzi procesi pacelti vienlaicīgi.” Lai arī netieši, Kronbergs liek skaidri saprast: birokrātijas mazināšana nebūs starp valsts pārvaldes galvenajām prioritātēm. Tas būs jautājums, kas varbūt paliek “uz galda”, bet kaut kur tālākajā stūrī. Lai netraucē, lai lieki nenogurdina.
Par šo “nogurumu” būs jāatceras nākamā gada 3. oktobrī vēlēšanu iecirknī.
