Skandāls, kurš izcēlies pēc tam, kad atklājušās britu raidorganizācijas BBC manipulatīvās darbības, lai pēc iespējas negatīvākā gaismā parādītu ASV prezidenta Donalda Trampa lomu 2021. gada 6. janvāra notikumos Vašingtonā, kad pūlis ieņēma Kapitolija ēku, ir ieguvis vēsturisku nozīmi. Tas faktiski noslēdz jau gadus divdesmit lēnām gruzdošo procesu – pakāpenisku uzticības zaudēšanu plašsaziņas līdzekļiem un to centrālajiem stūrakmeņiem – sabiedriskajiem medijiem.
BBC ilgus gadus bija ne tikai viens no pasaules cienījamākajiem medijiem. Tas skaitījās etalons. Paraugs, kuram līdzināties. Lai arī jau agrāk šim medijam tika pārmesta ideoloģiskā vienpusība, aizspriedumainība un “kreisā” sānsvere, atklāti brukt virsū BBC skaitījās “sliktais tonis”.
Tagad, kad dienas gaismā (vispirms “The Telegraph”) parādījās informācija, ka BBC savā pārraidē ar Latvijai zīmīgu nosaukumu “Panorama” salikusi vienkopus divus Trampa 2021. gada 6. janvāra runas fragmentus, kuri realitātē izteikti ar stundas atstarpi (lai skatītājiem liktu domāt, ka Tramps ir mērķtiecīgi mudinājis savus atbalstītājus ieņemt Kapitoliju), šis nerakstītais tabu ir noņemts. Parādās arvien jauni fakti, kas norāda uz stipri ideoloģizētu BBC redakcionālo politiku.
Runa ir par BBC pozīciju transpersonu un dzimumu tranzīcijas jautājumos. BBC vadība ilgstoši centusies izvairīties no slavenās rakstnieces, “Harija Potera” sāgas autores Dž. K. Roulingas izteikumu publicēšanas, kuros viņa paudusi kritisku nostāju pusaudžu dzimummaiņas jautājumos. Bijušā BBC redakcijas uzraudzības padomnieka Maikla Preskota ziņojumā teikts, ka raidorganizāciju esot “pārņēmusi neliela cilvēku grupa”, kura sludina transpersonām labvēlīgu pozīciju un “neļauj ēterā parādīties citiem viedokļiem”.
Tas pats attiecas uz BBC pozīciju Izraēlas un palestīniešu konflikta atspoguļojumā, kad tika nekritiski pārraidīta jebkura (tai skaitā šaubīga) informācija par Izraēlas nodarījumiem, savukārt noklusēta Izraēlai labvēlīga informācija.
Jau atkāpies BBC ģenerāldirektors Tims Deivijs un TV Ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa. Iespējamas arī citas demisijas un būtiskas izmaiņas redakciju sastāvā. “BBC ir tāda veida “sabiedriskā raidorganizācija”, kas šokētu amerikāņus,” raksta “The Wall Street Journal”. “Ikvienai mājsaimniecībai, kas skatās tiešraidē televīziju - pat ja tā vispār neskatās BBC -, ir jāmaksā ikgadējs televīzijas nodoklis 174,50 sterliņu mārciņu apmērā, ko sauc par licences maksu, vai arī jāmaksā 1000 sterliņu mārciņu liels naudas sods. Šis nodoklis gadā dod 3,8 miljardus sterliņu mārciņu.”
Šis BBC reputācijas krahs brieda jau sen, taču tagad tas ir plīsis, raksta WSJ. Notikušais liek mums paskatīties uz situāciju pašu mājās. Ja salīdzinām situāciju Lielbritānijā un Latvijā, tad jākonstatē, ka tās nav salīdzināmas. Viena iemesla dēļ. Nevar salīdzināt mediju lietotāju skaitu latviešu un angļu valodā. Līdz ar to ir pilnīgi citi konkurences apstākļi un izdzīvošanas nosacījumi.
BBC konkurē ar citiem lieliem un ietekmīgiem angļu medijiem, kuri no BBC neatpaliek ne pēc iespējām, ne ietekmes, ne autoritātes sabiedrībā.
Latvijā neviens latviešu medijs nevar konkurēt ar valsts finansēto LSM. Latvijā nevienam medijam nav līdzvērtīgs budžets pat tuvumā (2026. gadā plānots 61,4 miljoni eiro). Neviens Latvijas medijs nevar finansēt ilgstošus, rūpīgi pārbaudāmus pētījumus, kuri negarantē pārliecinošu rezultātu.
Latvijā sabiedriskie mediji atrodas burtiski siltumnīcas apstākļos, bet ja tā, tad tiem būtu jābūt objektivitātes un profesionālisma paraugam. Diemžēl arī mums ir gadījies tāds pats kāzuss, kādu nupat piedzīvoja BBC.
Atcerēsimies LTV reportāžu no Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas 2022. gada 20. janvārī, kad LTV tika pārraidīts Iļjas Kozina sagatavots sižets, kurā Ievas Akurāteres uzstāšanās laikā fonā bija dzirdama svilpšana, lai arī patiesībā tobrīd svilpts netika. Pēc tam, kad uz šo manipulāciju tika norādīts, Kozins savu vainu atzina un pat atvainojās ar ierakstu tviterī: “Aizrāvos ar sižeta māksliniecisko noformējumu. Tā bija kļūda montēt svilpēju bildi kopā ar Akurāteres dziesmu. Kaut arī man nebija tāda nodoma, es tomēr esmu sagrozījis realitāti, kas ir pret manas profesijas standartiem. Lūdzu, atvainojiet.”
Jāpiezīmē, ka Kozins tobrīd bija arī Latvijas žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs. Tāpat jānorāda, ka pēc šīs acīmredzamās manipulācijas Kozins vairāk nekā gadu turpināja strādāt LTV līdz pat 2023. gada 7. martam, kad aizgāja no darba pēc paša vēlēšanās un drīz vien parādījās kā partijas “Progresīvie” preses sekretārs, kur gan arī ilgi nenoturējās.
Atšķirībā no Apvienotās Karalistes, kur pēc atklātas politiski ietonētas manipulācijas atkāpās BBC vadība, Latvijā ne pašam sižeta sagrozītājam, ne vēl jo vairāk LTV vadībai par atkāpšanos nebija jādomā. Vadība pat nemēģināja sevi apgrūtināt ar kādu atvainošanās vārdu. Incidents tika noņemts no dienas kārtības kā pilnīgi nebūtisks nieks.
Iemesls šādai nevērībai bija viens. Latvijas sabiedriskie mediji līdz šim ir bijuši tajā aizsardzības zonā, kurā jebkura to kritika tika uztverta kā uzbrukums sabiedrisko mediju neatkarībai un kā apdraudējums sabiedriskā medija stiprināšanai. Šie divi pamatakmeņi kā pāļi Daugavā līdz šim ir bijuši absolūti neaizskarami: “redakcionālā neatkarība” un “sabiedriskā medija stiprināšana”. Kas aiz šiem abiem pamatakmeņiem/pāļiem stāv, tāpat kā kas uz tiem tiks būvēts, jau ir pavisam cits jautājums. Lai gan būtu vērts izvērtēt.
Redakcionālā neatkarība LSM izpratnē ir iespēja brīvi bīdīt noteiktas politiskās ievirzes “naratīvus”, selektīvi atspoguļojot faktus: uzsvērt un izcelt tos faktus vai notikumus, kuri atbilst šim “naratīvam”, un ignorēt, noslēpt tos, kuri neatbilst. Ir pilnīgi saprotami un pat attaisnojami, ja šī faktu atlases selektivitāte ir saprātīgās robežās, jo ikvienam žurnālistam var būt savs personiskais redzējums uz lietām. Cita lieta, ja sabiedriskajā medijā šis redzējums jau tiek dzīts ar politisku mērķtiecību, noteiktu politisko spēku interesēs, kas gan šobrīd ir visas pasaules problēma.
Arī “sabiedriskā medija stiprināšanas” “lielais stāsts” ir ne mazāk nozīmīgs šajā konstrukcijā. Šīs frāzes jēdzieniskā slodze: katrs, kurš apšauba nepieciešamību palielināt finansējumu, ir valsts un sabiedrības ienaidnieks, jo tādējādi nevēlas “stiprināt sabiedrisko mediju”. Tiek uzturēta nesatricināma pārliecība, ka viss, ko dara sabiedriskais medijs, nāk valstij par labu. Tātad tīri loģiski sabiedriskajā medijā ir sapulcināti Latvijas dižākie prāti, augstākā saprāta balss, kura nešaubīgi zina, kas labi un kas slikti Latvijas sabiedrībai. Tāpēc, jo vairāk finansējuma šādai izcilnieku struktūrai, jo labāk valstij.
Arī minētais Kozins bija pilnīgi pārliecināts, ka, sagrozot reportāžu no Astras pieminekļa atklāšanas, viņš dara labu darbu. Izglīto “tumšo”, kašķīgo latviešu tautu. Lūk, kā viņš pats to skaidro: “Tajā brīdī man likās, ka ir mākslinieciski forši likt šo dziesmu virsū svilpējiem. Īpaši vārdus “palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai”. Proti, palīdzi mums pārvarēt savstarpējās nesaskaņas. Cilvēki to tā nenolasīja.”
Skandāls ap BBC hronoloģiski sakrīt ar Latvijā uzvirmojošajām kaislībām ap SIF finansējumu. Lai arī šī sakritība ir pilnīgi nesaistīta, tai ir kāda ārkārtīgi būtiska kopīgā iezīme. Tiek noņemts kritikas tabu no atsevišķām, agrāk neaizskaramām struktūrām.
Lai arī nevar teikt, ka SIF kritika līdz šim Latvijā būtu bijusi pilnīgs tabu, finansējuma samazinājums vai pat pilnīga šīs struktūras likvidācija līdz šim skaitījās ārpus pieņemamības rāmja. Par to runāt atļāvās tikai margināļu zonā esošie. Tagad par to jau runā brīvi. Tas nozīmē, ka drīz vien (līdz nākamajām Saeimas velēšanām noteikti) sāksies runas arī par Latvijas sabiedrisko mediju vietu un lomu kopējā valsts struktūrā. Jāsaka, kā ir. Sen bija laiks.
Un visbeidzot. Sabiedrisko mediju darbinieki dikti apvainojas, ja viņu medijus sauc par valsts medijiem. Mēs neesam valsts televīzija vai radio, mēs esam sabiedriskā televīzija un radio, viņi šādos gadījumos iebilst. Patiesībā viņiem būtu jāpriecājas, ka viņus sauc par “valsts”, tas ir - Latvijas medijiem. Sliktāk būtu, ja viņus sauktu par valdības medijiem vai vēl trakāk - par valdības ruporiem.
