Lai arī pretrunas koalīcijā, kuras spoži izgaismojās peripetijās ap Stambulas konvenciju, uz patriotisko svētku laiku ir nedaudz norimušas, nav šaubu, ka vēl nebūs nodzisušas 18. novembra lāpu gājiena ugunis un satīti no māju sienām noņemtie karogi, kad savstarpējo pārmetumu lavīna atjaunosies.
Var jau valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aicināt sabiedrību neuzskatīt citam citu par ienaidniekiem, bet cerības, ka šie aicinājumi sasniegs dzirdīgas ausis, nav lielas. Uz ko balstās šī pesimistiskā nolemtība?
Pašreizējo koalīciju veido trīs politiskie spēki: “Jaunā vienotība” (kā centrālais, visu šo konstrukciju nesošais spēks); ZZS un “Progresīvie”. Kādas ir šo spēku politiskās pozīcijas?
Pirms nonākšanas Evikas Siliņas valdībā un valdošajā koalīcijā ZZS ilgi bija opozīcijā. Lai pārrautu atstumtības riņķi, tā bija gatava uz daudz ko. Arī “Progresīvie” līdz tam nekad nebija bijuši pie varas nacionālajā mērogā. Tas ir, valdošajā koalīcijā un valdībā. Arī viņi bija gatavi uz daudz ko pievērt acis.
Pirms Siliņas valdības izveidošanās arī “Vienotība” nejutās komfortabli vienā laivā ar Nacionālo apvienību un it īpaši ar “Apvienoto sarakstu”. Neskaidrības ar nākamā valsts prezidenta izvēli ļāva šo jautājumu sekmīgi atrisināt, un izveidojās pašreizējā koalīcija, kuru par viendabīgu, nemaz nerunājot par draudzīgu, nekādi nevar nosaukt.
Sākotnēji koalīcija vēl spēja daudzmaz saskanīgi sastrādāties, īpaši nejaucoties viens otra lauciņā un viens otru negremdējot, bet, sajūtot vēlēšanu tuvumu, savstarpējās pretenzijas sāka līst uz āru. Var jau katrā šādā gadījumā meklēt konkrētus iemeslus, kad kāds kādam ieriebis par kaut ko kādreiz neiedotu, taču visiem šiem konkrētiem kodieniem un atkodieniem būtu pavisam cits svars un rezonanse, ja šī saimnieciskā cīkstēšanās notiktu politiskā miera apstākļos. Uz ideoloģiski saulaina fona biznesa rīvēšanās izskatās pavisam citādi, nekā ja tas pats notiek ideoloģisko vētru laikā. Var strīdēties, kas šeit cēlonis, kas sekas, bet tam vairs nav nozīmes.
“Progresīvie” jūt, ka globālās tendences nav viņiem labvēlīgas. “Progresīvo” dienas kārtība, īpaši “woke” ideoloģija, strauji iet ārā no modes. Arī Latvijā pastiprinās spiediens no konservatīvo spārna puses. “Progresīvie” ar visām četrām cenšas apturēt šo laika ratu, mēģinot sev un apkārtējiem iestāstīt, ka tā ir tikai tāda mirkļa atkāpe.
Tūlīt viss atgriezīsies vecajās sliedēs: Rietumos atjaunosies mīla pret migrāciju; lielajās korporācijās atjaunos plašas DEI nodaļas, kas rūpīgi sekos, lai vadošajos amatos būtu ieturētas “apspiesto” minoritāšu kvotas, un Mineapolisas mēra Džeikoba Freja raudāšana pie nogalinātā recidīvista Džordža Floida zelta zārka neizskatīsies kā parodija no līdzīga pasākuma Phenjanā.
Pagaidām gan nekas neliecina, ka tuvākajos gados pasaule atgriezīsies šajā “vokisma” neprātā. Tas nozīmē, ka “Progresīvo” ideoloģiskām pozīcijām arī uz Latvijas politiskās skatuves vajadzētu kļūt vājākām. Tiesa, Latvijā “Progresīvajiem” stipri palīdz tas, ka tā ir vienīgā šāda tipa kreisi orientēta partija. Viena pati savā nišā. Tā darbojas tikpat kā bezkonkurences apstākļos, jo “Kustība “Par!”” nav nopietns konkurents, bet liberālā
“Latvijas attīstībai” tomēr ir citas orientācijas partija, kuras elektorāts tikai ļoti šaurā spektrā pārklājas ar “Progresīvo” elektorātu.
Kas attiecas uz “Vienotību”, kuru daudzi labēji (konservatīvi) noskaņoti vēlētāji arī uztver kā kreisu partiju, tad tas ir politisks spēks, kas uzsver savu centrismu. Tas patiesībā nozīmē ideoloģiskās prioritātes noliegumu. Ideoloģija mums nav galvenais. Galvenais ir praktiskais darbs, ko katrs var saprast, kā vēlas. Vieniem šis “praktiskais darbs” var nozīmēt nenogurstošus centienus kopējās lietas labā, bet citiem mērķtiecīgas pūles nodrošināt sev un sev tuviem cilvēkiem pārtikušu dzīvi tagad un tālākā nākotnē.
Evika Siliņa un “Vienotība” kopumā, kas spilgti izpaudās nesen notikušajā partijas kongresā, skaidri pauž savu pozīciju: mēs jau no paša sākuma zinājām, ar ko veidojam koalīciju. Mēs zinājām, ka tā nebūs ideoloģiski viendabīga. Mēs arī tagad to lieliski saprotam, bet ir jāstrādā ar tiem māliem, kādi ir. Aiz kadra nepateikts paliek: ja “Progresīvie” ar savām astoņām balsīm Saeimā domā, ka varēs norādīt visiem pārējiem, kā viņiem jāstrādā, tad neviens viņus koalīcijā netur.
Andris Šuvajevs: “Es uzskatu, ka "Jaunā vienotība" pakļāvās ZZS šantāžai. Premjerei Evikai Siliņai ir jāparāda sabiedrībai, ka viņas politiskais spēks vēl aizvien vada valdību un koalīciju.” Siliņa: ““Progresīvie” visu laiku draud aiziet. Ik pa laikam.”
Jāatzīmē, ka uzreiz pēc šī Siliņas citāta izteikšanas gan Šuvajevs, gan kultūras ministre Agnese Lāce steidzās paziņot, ka no valdības prom iet netaisās un nekad ar aiziešanu nav draudējuši. Šuvajevs: “Neizprotu premjeres vakar pausto, ka ““Progresīvie” visu laiku draud aiziet” no valdības. Šāds apgalvojums vienkārši neatbilst patiesībai.”
Lai nu tā būtu. Skatīsimies, kas notiks tālāk, jo ZZS iesnieguši savus grozījumus budžeta otrajam lasījumam. Cita starpā finansējuma samazinājumu Sabiedrības integrācijas fondam (SIF). “Progresīvie” šo priekšlikumu jau pasludinājuši par uzbrukumu “vērtībām”. Piedošanu, kādām vērtībām? Naudas šķērdēšanas “vērtībām”?
Šo “vērtību” aizstāvībai jau piesaistīti daži profesori un atsevišķi mediji. Jau skan ierastais piedziedājums: Maskava, Kremlis, Austrumu ceļš. Viss jau būtu skaisti un jauki, tikai gribu atgādināt, ka SIF budžets 2025. gadam ir 35,4 miljoni eiro un par šo līdzekļu nelietderīgu izlietojumu ziņoja Valsts kontrole, nevis kaut kādi Kremļa apmaksāti “galēji labējie” ekstrēmisti.
Valsts kontrole pavisam nesen publicēja 136 lappuses garu revīzijas ziņojumu ar virsrakstu: “Saliedētas sabiedrības politika - neskaidra un nekoordinēta”. Veram vaļā šī ziņojuma sadaļu “Galvenie secinājumi”.
Lūk, ar ko sākas šie secinājumi: “Revīzijā secināts, ka Kultūras ministrijas atbildībā esošā saliedētas sabiedrības jomas politikas veidošana un īstenošana nav mērķtiecīga. Izveidotais sadarbības mehānisms koordinētas politikas veidošanai un īstenošanai nav optimāls. [..] Līdz šim veiktās darbības saliedētas sabiedrības jomā nav bijušas efektīvas.”
Šo Valsts kontroles revīzijas ziņojumu pieminu tikai tāpēc, lai vienam otram atgādinātu: var jau nemitīgi savu “vērtību” vārdu valkāt, bet jārēķinās, ka tad šis vārds strauji devalvējas. Un tad jau par šīm “vērtībām” neviens vairs nav gatavs dot ne tik, cik melns aiz naga. Draudi premjerei - būs viņai jāizšķiras vai nu par mums, vai par viņiem - beigsies tāpat, kā parasti tāda lielummānija beidzas. Ar stāvēšanu pie sasistas siles.
