NATO ģenerālsekretārs Marks Rite intervijā izdevumam “Die Welt” cita starpā teica: “Putinam ir jāzina, ka kodolkarā nekad nevar uzvarēt un ka tajā nedrīkst uzvarēt.” Šis pirmajā brīdī gluži loģiskais un Rietumu lasītājam pašsaprotamais izteikums patiesībā nav nemaz tik loģisks, ne vēl jo vairāk pašsaprotams. Vēl vairāk. Tas savā būtībā ir bīstams.
Paskaidrošu, ko ar to domāju. Rite kā NATO dalībvalstu iecelta amatpersona runā tā, kā grib dzirdēt viņa klausītāji Rietumos. Viņš atkārto it kā pareizas un šķietami pārliecinošas frāzes. “Kad Krievija izmanto bīstamu un pārgalvīgu kodolretoriku, mūsu iedzīvotājiem ir jāzina, ka panika nav vajadzīga, jo NATO ir spēcīgs kodolatturēšanas līdzeklis, lai saglabātu mieru, novērstu piespiešanu un atturētu no agresijas.”
Viss pareizi, ko tur piesieties? Taču paskatīsimies uz šiem izteikumiem no Kremļa kabinetu skatu punkta. “Putinam ir jāzina, ka kodolkarā nekad nevar uzvarēt,” norāda Rite. “Paga, paga, kas man jāzina, es pats zināšu,” pie sevis var nodomāt Putins un Ritem paskaidrot par savām iespējām kodolkarā: “Kodolkarā var pavisam droši uzvarēt, ja pretinieks nobīstas, sāk minstināties un pēc pirmajiem kodolieroču triecieniem sāk meklēt iespējas ātrāk noslēgt mieru.”
Tāpēc Ritem būtu jāsaka nevis “Putinam ir jāzina, ka kodolkarā nekad nevar uzvarēt”, bet gan “Putinam ir jāzina, ka, ja viņš uzdrošināsies kaut kur, kaut kad izmantot kodolieročus, tad sekos nenovēršams pilna mēroga NATO atbildes trieciens”. Tā ka pat nedomā, pat neceri, ka NATO nobīsies un ieraus asti kājstarpē.
Taču neko tādu Rite nesaka. Vēl vairāk. Viņš mierinoši piebilst: “Mūsu iedzīvotājiem ir jāzina, ka panika nav vajadzīga.” Panika patiešām nav vajadzīga, bet šī panika rodas tieši no tā, ka nav pārliecības, ka NATO patiešām nenobīsies un X stundā nesāksies dejas ap “aso un sevišķi aso bažu un nosodījumu” ugunskura. Panika rodas tieši no tā, ka Rite un citas NATO valstu vēlētās amatpersonas baidās pateikt kādu stingrāku vārdu, jo “vēlētāji to ne tā var saprast”.
Nupat Rites priekšgājējs NATO ģenerālsekretāra amatā Jenss Stoltenbergs intervijā laikrakstam “The Times” atzina, ka, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, tās prezidents Volodimirs Zelenskis lūdza NATO slēgt Ukrainas gaisa telpu, bet NATO to atteicās darīt, baidoties no eskalācijas. Tieši šīs eskalācijas baiļu dēļ Ukrainai ieroči piegādāti tikai tādos apjomos, lai tās aizsardzības līnija nesabruktu.
Stoltenbergs gan joprojām ir pārliecināts, ka atbalsts Ukrainai bez tiešas iesaistīšanās karā ar Krieviju joprojām ir “pareizā pieeja”. Tajā pašā laikā, pēc bijušā NATO vadītāja domām, ja alianse būtu laikus sniegusi militāro palīdzību Kijivai uzreiz pēc Krimas aneksijas, tad pilna mēroga Krievijas iebrukums varbūt nemaz nebūtu noticis.
Šajā Stoltenberga intervijā parādās kāda būtiska atziņa. Ar atpakaļejošu datumu tiek atzīts: ja palīdzība būtu sniegta laikus, tad kara varbūt nemaz nebūtu. Pielabināšanas un nekaitināšanas taktika (gļēvulība) nekad vēl nevienu agresoru nav atturējusi no uzbrukuma. Agresoru var atturēt tikai stingra un nelokāma gatavība sist pretī no visa spēka.
Rites piesauktā panika rodas no tā, ka ne tikai kādam “parastajam” cilvēkam, klausoties Riti, var pamosties šaubu velniņš par NATO gatavību Putinam pa īstam atbildēt, bet ka šīs šaubas var maldināt arī pašu Putinu. Tāpēc vienīgais veids, kā patiešām nodrošināt stabilu mieru, saglabājot NATO kā “spēcīgu kodolatturēšanas līdzekli”, ir skaidri un nepārprotami likt Putinam saprast: pat neceri, ka mēs nobīsimies, pievērsim acis un uz vēdera līdīsim slēgt mieru.
Diemžēl, kamēr šāda pārliecība neizstaro no NATO vadītāju runām, tikmēr par stabilu, noturīgu mieru var nesapņot. Es lieliski atceros pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu NATO un Varšavas bloka pretstāvi. Tolaik PSRS propaganda (kuras jauda un idejiskā viendabība nebija salīdzināma ar šodienas izkliedēto, mazkvalitatīvo propagandu) cilvēkus dienu un nakti biedēja ar raķetēm “Pershing”, ar neitronu bumbu un visādiem citiem bubuļiem.
Nezinu, kā bija Rietumos, bet pie mums no īsta kodolkara tolaik tikpat kā neviens nebaidījās. Visi lieliski saprata, ka abām pusēm ir tāds ieroču - gan parasto, gan kodolieroču - arsenāls, ka karš starp NATO un PSRS nav politiskās ietekmes instruments. Tolaik neviens par karu nopietni ne domāja, ne runāja.
Šobrīd situācija ir radikāli atšķirīga. Kremlis nemitīgi vicina kodolrungu, Solovjovs televīzijā ik pārdienu aicina “uzbliezt” pa kādu Rietumu galvaspilsētu un sola noslaucīt no zemes virsmas veselus kontinentus. Tikmēr NATO ģenerālsekretārs intervijās spriedelē par to, kādos karos drīkst un kādos nedrīkst uzvarēt. It kā runa būtu par kādu futbola spēli, kurā kaut ko drīkst un kaut ko nedrīkst.
Putinam tādi vārdi kā “drīkst” vai “nedrīkst” neeksistē. Viņa izpratnē drīkst visu, kas ļautu nolikt Rietumus uz ceļiem un piespiest tos pakļauties Maskavas diktātam. Ne uz ko mazāku Putins nepretendē.
Ir mazākais naivi cerēt, ka Putins varētu apmierināties ar kādu nelielu Ukrainas teritorijas daļu un aizmirst par lielajiem, Staļina cienīgajiem pasaules pārdales plāniem. Ja vien viņam skaidri neliks saprast (Putinam saprotamā valodā un veidā): ievārot liela kara putru, dzīvs tu no tās ārā netiksi. Rites aicinājumi Putinam kaut ko “saprast” un “zināt” izklausās kā pensionētas skolotājas apnicīgas pamācības nekaunīgam huligānam. Proti, kā mudinājums uzvesties vēl agresīvāk, nekaunīgāk un izaicinošāk.
