Vakar Saeimā sākās 2026. gada valsts budžeta apspriešana.
Tieši pirms budžeta debatēm notika īsa “ārkārtas” sēde, kurā tika skatīts likums par izstāšanos no Stambulas konvencijas pēc tam, kad valsts prezidents to atgrieza Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Deputātiem tika piedāvāts nobalsot par priekšlikumu iesniegšanas termiņu - līdz 2026. gada 1. novembrim. Citiem vārdiem, par jautājuma skatīšanas pārcelšanu uz nākamo Saeimu.
Šī īsā, nepilnas desmit minūtes garā sēde pirms budžeta apspriešanas bija zīmīga, jo iezīmēja jaunās, potenciālās koalīcijas aprises. Par jautājuma “iesaldēšanu” gandrīz uz gadu nobalsoja “Jaunā vienotība”, “Progresīvie”, “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība. “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Stabilitātei!” balsoja “pret”, bet ZZS nebalsoja vispār.
Pēc šī no politiskās nākotnes aspekta nozīmīgā balsojuma deputāti sanāca uz jaunu, arī “ārkārtas” sēdi, kurā izklāstīja savu redzējumu par nākamā gada budžetu.
2026. gada valsts budžetu prezentēja valdības vadītāja Evika Siliņa un finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kuriem bija atvēlēta katram stunda budžeta aprišu izklāstam. Tiesa, ne viens, ne otrs neizmantoja visu sev atvēlēto laiku. Premjerministre norādīja uz trijām galvenajam prioritātēm - drošība, atbalsts ģimenēm ar bērniem un izglītība.
Īpaši tika uzsvērts, ka pieaugošās budžeta vajadzības (4,9% no IKP aizsardzībai) izdevies nodrošināt, nepalielinot galvenos nodokļus. Siliņa atzīmēja, ka pie šādas izšķiršanās valdība esot nonākusi, balstoties uz kaimiņu (Igaunijas) negatīvo pieredzi. Atsaucoties uz OECD vērtējumu, Siliņa norādīja, ka Latvija esot 2. vietā vispārējo nodokļu ziņā, bet 1. vietā uzņēmumu ienākuma nodokļu ziņā.
Arī birokrātijas samazināšanā esot būtiski panākumi. Kopējie bāzes izdevumi vidējā termiņā (trīs gados) tikšot samazināti par 814 miljoniem eiro. “Tā nav tikai taupīšana taupīšanas pēc, tā ir sistēmiska pārvaldes uzlabošana,” uzsvēra Siliņa. Viņa pavēstīja, ka, piemēram, “Rheinmetall” vadība esot viņai teikusi, ka tieši Latvijā viņiem izdevies visātrāk izstrādāt un parakstīt saprašanās memorandu. Investori arī novērtējot Latvijas konsekvento un paredzamo nodokļu politiku.
Runājot par daudz piesaukto valsts parādu, Siliņa norādīja, ka “tā apjoms esot “stipri zem vidējā ES”. “Mēs aizņemamies, lai stiprinātu mūsu valsts aizsardzību, vienlaikus ievērojot fiskālo disciplīnu un visus ES noteiktos fiskālās disciplīnas kritērijus,” norādīja Siliņa.
Arvils Ašeradens atzina, ka ekonomiskā situācija gan Latvijā, gan ES kopumā ir labāka, nekā tika gaidīts. ES izaugsme ir bijusi noturīgāka, un gaidītais ekonomikas sarukums (Trampa tarifu dēļ) izpalicis. Latvijai šogad tiek paredzēta ekonomikas izaugsme par 1,7%. Budžeta ieņēmumu pieaugums būšot 6,5%. Optimismu vieš arī kreditēšanas pieaugums.
Ašeradens piebalsoja premjerministrei par nodokļu konsekvenci. Viņš norādīja, ka valdība stingri turas pie principa - lielas nodokļu izmaiņas tikai vienu reizi politiskajā ciklā (vienā četru gadu Saeimas sasaukumā). Nākamās nodokļu izmaiņas Ašeradens pieteica tikai 2027. gadā. Arī viņš piesauca Igaunijas negatīvo pieredzi ar nodokļu celšanu, kura neesot attaisnojusies.
Ašeradens minēja konkrētus budžeta skaitļus: Nākamā gada budžeta ieņēmumi būs 16,1 miljards eiro, izdevumi - 17,9 miljardi eiro. Budžeta deficīts 3,3% no IKP, valsts parāda pieaugums no 47% 2024. gadā līdz 51% 2026. gadā. Ašeradens šādu valsts parāda apjomu nosauca par “mērenu”. ES vidēji esot 88 procenti.
Kā vienu no lielākajiem valsts pārvaldes sasniegumiem Ašeradens minēja birokrātiskā sloga samazināšanu būvniecībā. To vēlāk arī atzīmēja ekonomikas ministrs Viktors Valainis savā visai emocionālajā (aizrautīgajā) runā.
No opozīcijas pirmais runāja Arturs Butāns NA frakcijas vārdā. Viņš atzīmēja budžetā iestrādātos 4,9% no IKP aizsardzībai un norādīja, ka NA atbalsta šādu izdevumu palielinājumu. Ar to arī labie vārdi izbeidzās. Viņš atzīmēja, ka “līdz šim te ir izskanējušas slavinošas runas, bet gribu norādīt uz to, ka ne visas tās ir patiesas”. Viņš pieminēja, ka var jau teikt, ka ir uzlabojusies ES fondu apguve par dažiem procentiem, bet joprojām mēs esam šī rādītāja lejasgalā. “Tas būtu kā pakāpties no “katastrofāli” uz “ļoti slikti”,” atzina Butāns.
Ja Butāns budžetu pakritizēja vairāk ķeksītim, jo opozīcijai tā pienākas un, varbūt, arī cenšoties būt “konstruktīvs”, lai lieki nekaitinātu potenciālos sadarbības partnerus, tad Andris Kulbergs no AS iesāka, kā mēdz teikt, uzreiz ar bomi pa pieri. “Jums uz ausīm karina makaronus. Šis ir Latvijas bankrota budžets,” iesāka Kulbergs un to, ka šis ir Latvijas bankrota
budžets, vairākkārt atkārtoja dažādos locījumos. Kratot ar pirkstu pret debesīm, viņš šausminājās, cik milzīgs esot valsts parāds, un, žonglējot ar skaitļiem, uzskaitīja miljardus, kurus mēs katrs un visi kopā esam parādā.
Arī citi runātāji no AS (Edgars Tavars) savu budžeta un pašreizējās valdības kritiku balstīja uz tēzi par milzīgo valsts parādu, kurš esot uzaudzēts tieši “Vienotības” valdīšanas laikā. Manuprāt, Kulbergs, kurš pazīstams ar iedziļināšanos daudzās konkrētās nebūšanās, būtu varējis kāpt tribīnē ar konstruktīvāku kritiku, jo apelēšana pie “milzīgā parāda” izklausījās diezgan populistiski.
Andris Šuvajevs, kurš runāja “Progresīvo” frakcijas vārdā, savu uzrunu sāka ar “pēdējā mēneša notikumiem”, kurus nevarot ignorēt. Viņš aicināja cilvēkus iziet ielās, lai aizstāvētu savas vērtības “pret populistiem”, kuru dēļ Latvijas reputācija esot “neatgriezeniski cietusi”. Tika piesaukta “vardarbība” un kaut kādi izglītības materiāli, kurus, pēc “populistu” domām, uzspiedīšot mūsu bērniem. Diemžēl sēdes vadītāja Daiga Mieriņa Šuvajevam neaizrādīja par runāšanu ne par tēmu.
Netieši atbildot uz Butāna pārmetumiem “Progresīvajiem”, ka viņi agrāk, kad vēl nebija valdībā, esot iebilduši pat pret 2,5% no IKP aizsardzībai, Šuvajevs piesauca Trampu, kura politika visu pasauli ir padarījusi daudz nedrošāku. Tāpēc tagad aizsardzības izdevumi jāceļ, un to atbalstot arī “Progresīvie”.
Šuvajevs noraidīja opozīcijas pārmetumus par valsts parāda pieaugumu. Ja jau vairākus gadus ekonomika stagnē, tad nav citu variantu. Ja ievērojami jāpalielina izdevumi aizsardzībai, tad atliek tikai aizņemties.
Pēc Šuvajeva runāja Linda Liepiņa, kuras uzrunu varētu arī nepieminēt, bet, tā kā savas runas nobeigumā viņa īpaši uzsvēra, ka runā “LPV” frakcijas vārdā, tad tā garāmejot tomēr jāpiemin. Neko konkrētu neteikšu, jo, manuprāt, Liepiņas runa bija netaktiska, rupja un zemā ētiskā, arī estētiskā līmenī. Varētu teikt - bezgaumīga.
“Vajadzētu kādu kadiķīti vai vīraku, lai izkvēpinātu šos murgus,” pēc Liepiņas kāpjot tribīnē, teica Edmunds Jurēvics. “Tā piebilde par runāšanu frakcijas vārdā tikai parāda Šlesera partijas pilnīgu bankrotu. Nevienas idejas, tikai “viss ir slikti”, tikai tukša lamāšanās. Man tiešām ir kauns,” atzina Jurēvics.
Šī budžeta apspriešana ir nozīmīga ar to, ka debašu laikā politiskie spēki cenšas iezīmēt savu vietu uz politiskā laukuma, jo pašā budžetā jau nekas daudz vairs nemainīsies. Koalīcijas partiju vidū bija manāms, ka “Jaunā vienotība” un ZZS cenšas uzsvērt savu ekonomiskās izpratnes tuvību.
Valainis pat izteica personisku paldies Evikai Siliņai, ka viņa atbalstījusi PVN samazināšanu atsevišķiem pārtikas produktiem, par ko iestājusies ZZS. Savukārt “Progresīvie” katrā iespējamā situācijā lika saprast, ka ZZS neuzticas un ar viņiem ir kopā vienā koalīcijā tikai piespiedu kārtā.
Arī opozīcijas vidū bija vērojama zināma pret valdību vērstas attieksmes gradācija. Ja NA budžetu kritizēja visai maigi, vairāk izskata pēc un NA ar ZZS pat brīžiem apmainījās komplimentiem (Valainis paslavēja savu priekšteci Jāni Vitenbergu, kurš esot vairākas labas lietas iesācis, bet Vitenbergs savukārt paslavēja Valaini par viņa dedzīgo runu: “Labi, ka kāds iet ar degsmi un dara”), tad AS ir smagi uzsēdusies uz valsts parāda tēmas un sevi pat necentās pozicionēt kā labi spēlējošus rezervistus, ja pamatsastāva spēlētāji (ZZS vai “Progresīvie”) kaut kāda iemesla dēļ būtu jānomaina.
Budžeta apspriešana vēl tikai sākas, bet pagaidām nekas neliecina, ka šajā procesā varētu būt kādi lieli zemūdens akmeņi. Kaut vai tāpēc, ka pēc Stambulas jautājuma aizbīdīšanas uz gadu tālākajā atvilktnē politiskajā laukumā ir parādījušās daudz plašākas manevra iespējas.
