Latvijas arodbiedrības publicējušas paziņojumu ar satraucošu virsrakstu: “LBAS ceļ trauksmi: darba devēju lobijs ķēries klāt arodbiedrību tiesību ārdīšanai”.
Kas tad ir noticis? Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darba kārtībā ir nonākuši grozījumi Darba likumā. Arodbiedrību satraukums ir par vairākām šajos grozījumos paredzētajām izmaiņām. Galvenie strīdus jautājumi ir trīs: par koplīguma izbeigšanās beigu termiņu (Darba likuma 19. pants); par virsstundu un svētku dienu apmaksu (68. pants); par iespējām atlaist arodbiedrības biedrus bez arodbiedrības piekrišanas (110.pants).
Lai arī pirmajā brīdī būtiskākais šķiet jautājums par virsstundu un svētku dienu apmaksu, patiesībā šis jautājums nav tik ass un visaptverošs, jo plānotais piemaksu samazinājums no 100% uz 50% skars tikai virsstundas, kuras Latvijā kopumā, salīdzinot ar citām ES valstīm, nav pārāk plaši izplatītas. Piemaksu samazinājums neattieksies uz svētku dienu apmaksu, kas gan skartu visus tos, kuri strādā pēc dežūru grafika svētku dienās, bet tādas Latvijā ir 16 gadā.
Pašas arodbiedrības visvairāk satraucas tieši par 110. panta iespējamu izņemšanu no Darba likuma, ko prasa Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Darba devēji šādu normu uzskata par anahronismu, kurš rada maldīgu priekšstatu par darbinieka un darba devēja attiecībām un arodbiedrību lomu mūsdienās, kad darbinieku tiesības aizstāv daudzi citi Darba likuma panti.
Atgriežoties pie pašā sākumā minētā arodbiedrību trauksmes sauciena, jāatzīst, ka tam ir zināms pamats. Īpaši, ja runājam ne tik daudz par strādājošo aizstāvību vai beztiesību, cik par “arodbiedrību tiesību ārdīšanu”, uz ko tieši norāda pašas arodbiedrības.
Darba devēji, jūtot zināmu valsts un sabiedrības atbalstu, ir sākuši mērķtiecīgu arodbiedrību lomas mazināšanu. Kā izpaužas šis atbalsts un šī arodbiedrību lomas mazināšana? Publiskajā telpā visos līmeņos tiek daudz runāts par to, kā uzlabot uzņēmējdarbības vidi, kamēr par labākiem nosacījumiem darba ņēmējiem runā krietni retāk. Jebkurā publiskā diskusijā arodbiedrības (izņemot pedagogu un medicīnas darbinieku arodbiedrības) izskatās kā nabaga uzaicinātie radinieki, kuri aicināti tikai tāpēc, ka tā pienākas.
Darba devēji, kuriem tikpat kā nav jākonfliktē ar salīdzinoši spēcīgajām pedagogu un medicīnas darbinieku arodbiedrībām, šo darba ņēmēju organizāciju vājumu jūt un attiecīgi izdara spiedienu. 110. panta izņemšana no Darba likuma būtu viņu simboliska uzvara, kura īpaši zīmīga, ņemot vērā jauno laiku iestāšanos, par ko esmu ne reizi vien jau rakstījis.
Tā kā ne vienmēr, kad tiek runāts par jauno laikmetu, ir saprotams, kas ar to tiek domāts, tad atkārtošu: jaunais laikmets iezīmējas ar to, ka tiek pārskatītas vecās, it kā uz mūžīgiem laikiem akmenī iecirstās patiesības. Šo veco patiesību nesējiem tagad tās no jauna jāapliecina reālajā dzīvē. Tas attiecas gan uz dažādiem agrākiem priekšstatiem un konvencijām, gan arī uz dažādu struktūru vietu sabiedrībā. Viena no šādām struktūrām ir arodbiedrības.
Tām vienkārši ir jāapliecina, ka tām ir kaut kāds reāls spēks. Gadu desmitiem tās ir piedalījušās izslavētajās trīspusējās sadarbības padomes sēdēs, bet var jautāt - kāpēc tās tur sēž? Vai tikai tāpēc, ka nav citu struktūru, kuras aizstāvētu darba ņēmējus? Droši vien, bet tad rodas nākamais jautājums - ko īsti šīs arodbiedrības pārstāv un cik liela ir to spēja pašām ar saviem spēkiem (nevis ar valsts un politisko partiju atbalstu) kaut ko panākt, ietekmēt un vispār kaut ko pārstāvēt.
Tieši tāpat kā šobrīd pasaulē reālajā dzīvē tiek pārbaudīti dažādu memorandu, pantu un paragrāfu spēki, tāpat arī arodbiedrībām ir jāpierāda, ka tās nav papīra tīģeris, bet ir gatavas kādam arī kaut cik jūtami iekost. Pat ne kā tīģeris. Kaut vai kā kaķis.
Ar to, ka ilgus gadus Latvijas arodbiedrības skaitījās neatņemama valsts pārvaldes struktūrvienība, ilgi izbraukt vairs nevarēs. Tas, ka šī struktūra skaitījās nevalstiska (sabiedriska), lietas būtību nemaina. Tā bija stingri ieaugusi kopējā valsts pārvaldes sistēmas konstrukcijā.
Jaunajos laikos, kurus simboliski iezīmē ASV prezidenta Donalda Trampa uzvedības un rīcības stilistika, visas struktūras, kuru eksistence balstās uz to, ka šādas struktūras vienmēr ir bijušas un tām arī turpmāk jābūt, piedzīvo smagu eksistenciālu satraukumu. Vai tām izdosies pārdzīvot šo vispārējo satricinājumu? Tas attiecas ne tikai uz arodbiedrībām, bet arī uz ļoti daudzām citām struktūrām, kuras gadu desmitiem uzskatījušas, ka kaut ko pārstāv un ir būtiski pastāvošās sistēmas konstrukcijas elementi.
Jāatceras, ka arodbiedrības Latvijā vienmēr bijušas visai īpatnējs veidojums. Okupācijas laikā tas bija valstisko struktūru piedēklis, kuru formālais uzdevums bija rūpēties par darbaļaužu tiesībām un labklājību.
Pēc neatkarības atjaunošanas un sociālekonomiskās iekārtas nomaiņas Latvija atgriezās uz kapitālisma sliedēm. Kapitālismā arodbiedrību loma skaitījās vēl nozīmīgāka, jo valdīja pārliecība, ka bez tām alkatīgie kapitālisti izsūktu no darba tautas pēdējās asinis piles un izspiestu pēdējās sviedru lāses.
Realitātē viss izskatījās nedaudz citādi. Arodbiedrības bija vienas no tām it kā sabiedriskajām organizācijām, kuras plūstoši pārtapa no sociālistiskās PSRS arodbiedrībām par kapitālistiskās Latvijas arodbiedrībām.
Vai šīs jaunās/vecās arodbiedrības kļuva par strādājošo aizstāvēm pret darba devēju patvaļu, kas 90. gados bija samērā izplatīta prakse? Kaut kā neatceros nevienu skaļu, publiski izskanējušu gadījumu, kad arodbiedrības būtu izcīnījušas kādu nopietnu uzvaru darba ņēmēju konfliktos ar darba devējiem.
Arodbiedrības varētu iebilst: darba devēju patvaļa pārsvarā tika vērsta pret strādājošajiem, kuri nebija arodbiedrību biedri, tā ka mēs mazgājam rokas nevainībā, bet tur arī slēpjas visa problēmas sakne - arodbiedrībām bija kaut kāda ietekme vienīgi tur, kur tās bija skaitliski lielas jau agrākos laikos. Jaunajā ekonomikā arodbiedrības tikpat kā nekādu lomu nespēlēja, darba devēji centās tās savos uzņēmumos neielaist, bet pašu arodbiedrību autoritāte sabiedrībā bija zema.
Lai būtu saprotams, par ko ir runa. Ir grūti nosaukt 35 neatkarības gados kaut vienu streiku kādā kaut cik lielākā uzņēmumā, kuru būtu organizējusi arodbiedrība. Arī tie nedaudzie streiki (pedagogu, mediķu) vai kādas citas protesta akcijas, kuras izdevies noorganizēt, gandrīz visos gadījumos bija vērstas pret valsti, nevis privātajiem darba devējiem.
Ar augstāk minēto gribu teikt tikai vienu: laiki, kad arodbiedrības un dažādas citas struktūras varēja uzdoties par spēcīgiem spēlētājiem, pieprasīt, lai viņus laiž uz laukuma un ar viņiem rēķinās, tuvojas beigām. Ja gribi, lai tevi aicina pie galda un ar tevi rēķinās, tad pierādi savas tiesības pie šī galda atrasties. Ar darbiem. Lai arodbiedrības parāda zobus. Ja var.
