Latvijas valsts svētku svinīgajos pasākumos tiks teiktas daudzas uzmundrinošas, pacilājošas runas. Svētku runas ir īpašs žanrs. Tajās nav vietas didaktiskām pamācībām vai, vēl trakāk, apkārtējās realitātes kritikai. Tāpēc šī raksta virsraksts ir nedaudz maldinošs, jo gribu vērst uzmanību uz dažām lietām, kuras Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē gribētu redzēt pēc iespējas mazāk, bet – svētku runās par slikto nerunā. Tāpēc negaidu un neprasu šīs tēmas aktualizēt mūsu vadoņiem savās runās. Lai viņi paliek pie ierasti uzmundrinošās stilistikas.
Taču kā politiskais apskatnieks, kuram svētkos nav jānodrošina nācijas gara pacēlums, varu brīvāk izteikties par to, ko gribētu redzēt mūsu valstī. Varu atļauties izteikt tos novēlējumus, kurus mūsu augstajām amatpersonām svētku dienās labāk nepieminēt.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par saliedētību, par sašķeltību un šķeltniekiem. Jāatzīst, ka par to runā jau sen. Pareizāk sakot, par to vairāk vai mazāk runā gandrīz vienmēr un gandrīz visur, kur vien pastāv demokrātija un brīva viedokļu apmaiņa. Protams, ir dažādas sašķeltības pakāpes, un Latvijas sabiedrībā tā, iespējams, ir virsnormatīvā līmenī. Būtu jauki šo līmeni pazemināt.
Jautājums tikai - kā, jo ne visi sašķeltības mazināšanas pasākumi ir sabiedrības saliedētību veicinoši. Piemēram, mutes aizbāšana nevēlamo viedokļu paudējiem vai viņu apzināta marginalizēšana rada ilgi nepārejošus aizvainojumus un blaknes. Uzskatāms šādu blakņu piemērs ir daudzviet pasaulē vērojamā politiskā turbulence, kuru lielā mērā izraisīja kovidlaiku sociālās segregācijas politika.
Ja runājam par sabiedrības saliedētību, tad nevajadzētu aizmirst, ka gandrīz vienmēr ar aicinājumiem uz saliedētību tiek saprasta saliedēšanās ap pašu aicinātāju idejām, bet ar šķeltniekiem domāti tie, kuri šīs idejas neatbalsta. Rezultātā šādi aicinājumi nekādu saliedētību nerada. Tieši otrādi. Tie padziļina plaisu sabiedrībā.
Pirms izvērtēsim atsevišķus konkrētus gadījumus, pieskarsimies kādai citai parādībai, kura bieži vien ir šīs sašķeltības pamatā. Parādībai, bez kuras sašķeltība nav iedomājama. Runa ir par augstprātību.
Ne velti kristīgajā tradīcijā (un ne tikai kristīgajā) lepnība (augstprātīga uzpūtība) skaitās liels grēks. Tas ir, nevēlama, izskaužama parādība. Ņemot vērā to, ka vairāku gadu tūkstošu laikā to nav izdevies ne tikai izskaust, bet pat nav izdevies samazināt kaut par mata tiesu, jāpieņem, ka augstprātībai ir ārkārtīgi dziļas psiholoģiskās saknes.
Jāsaka vēl vairāk. Lai arī par augstprātību (lepnību) tiek runāts samērā bieži, sabiedrībā šai īpašībai nav tik nepārprotami negatīvs vērtējums kā daudziem citiem “nāves grēkiem”. Bieži piesauktais, romu tautai pierakstītais lāsts - kaut tu lepns paliktu - ne vienmēr tiek līdz galam saprasts. Īpaši mūsdienās, kad par izskaužamu un nevēlamu daudz biežāk tiek uzskatīts lepnības pretmets - pazemība.
Būsim godīgi paši pret sevi. Šodien, kad vēlamākā īpašība skaitās ambiciozitāte, augstprātība (kā tās organiskais pavadonis) nevar būt nevēlamāko īpašību sarakstā. Līdz ar to pret augstprātību sabiedrībā ir visai iecietīga attieksme un tās negatīvā ietekme uz kopējo sociālo klimatu nav līdz galam novērtēta.
Salīdzināsim trīs dažādu cilvēku izteikumus, kuri nupat izskanējuši publiskajā telpā. Apzināti viņus nesaukšu vārdos, lai gan daudzi viņus tāpat pazīs. Nav svarīgi, kas ko teicis. Svarīgi ir saprast: kādu uzvedības modeli atzīstam kā optimālo.
“Manī vairs nav augstprātības izjūtas. Neapzināti to biju pārņēmusi no mammas, kura ir ļoti talantīga un gudra sieviete, bet vienmēr runāja pārākuma tonī. Arī man šķita - citi muļķi, es labāk zinu. Tagad cenšos noklausīties līdz galam, iepauzēju, mēģinu iejusties otrā, saprast motīvus, vēlmes, jūtas.”
“Konsultējoties ar partijām, tika pārrunāti dažādi risinājumi, bet tad es sapratu: var un vajag diskutēt, bet tas jādara civilizētākā veidā, neapsaukājot citus par kremliniem un marksistiem. Ja visu laiku tiek lietota šāda terminoloģija, ieguvējs ir tikai viens: ne jau Latvijas sabiedrība, bet tie, kuri ir aiz Zilupes. Jo viņiem patīk, ka mēs plēšamies. [..] Mans priekšlikums radījis situāciju, ka neviens nav zaudējis, neviens nav uzvarējis, esam ieguvuši laiku. Esmu pateicīgs deputātiem, ka viņi manī ieklausījās.”
“Šī vara pieder mums, nevis zem ciniskā saukļa "A man tā gribējās" apvienotajai gribulīšu frakcijai. [..] Man ir jautājums - vai ar šodienas protestu saliedējošo spēku mums pietiks jaudas, lai nākamā oktobra Saeimas vēlēšanās novērstu 56 Saeimas deputātu izraisīto parlamentāro krīzi? Vai mēs būsim tik gudri, tik prātīgi, lai mēs šos cilvēkus vairs savā Saeimā neievēlētu? [..] Vai nākamajā Saeimā atkal ļausim paliatīvajai aprūpei nodoties smagas politiskās demences skartai partijai, kas vakarā neatceras, ko tā ir runājusi un solījusi no rīta.”
Politiskās demences piesaucējam pieder vēl kāds visnotaļ slavens citāts, ko viņš savulaik teicis: “Ziniet, man ir apnicis vispār runāt par latviskām Latvijām un latviešu tautas interesēm. Zini, ja latvieši paši ir sūdabrāļi, tad viņi ir pelnījuši to, ko viņi ir pelnījuši.”
Ne tikai 18. novembrī, bet arī visās citās dienās gribētu mazāk dzirdēt frāzes par to, kādi gan sūdabrāļi un aunu bari ganās apkārt manai dižajai un cēlajai personībai. Ja arī kāda šķipsniņa didaktikas nepieciešama, lai augsto amatpersonu svētku runas neliktos pārāk salkanas, tad dažus vārdus par šo augstprātību. Par to, ka biežāk jācenšas iekāpt otra kurpēs, saprast otras puses motīvus.
Jo nekas tā negrauj varbūt pat labu un sabiedrībai vēlamu ideju kā tās uzspiešana pārējiem ar uzpūtīgu pārākuma sajūtu sejā. Nekas tā neatgrūž pat godprātīgu un gudru politiķi kā augstprātīga sevis stādīšana pašiedomātā morālā pauguriņa virsotnē un skatīšanās uz visiem citiem no augšas, it kā sakot: jūs tur, nekā nesaprotošie plebeji...
Ir sens teiciens: esi pieticīgāks, tad cilvēki pie tevis nāks un tev sekos. Būtu lieliski, ja šo domu biežāk atgādinātu mūsu nācijas dižgari.
