Demokrātiskā valsts pārvaldes un sociālās iekārtas sistēma, kura ilgus gadus skaitījās nesatricināma, pārdzīvo grūtus brīžus. Vēl nesen slavenais Vinstona Čērčila izteikums, ka demokrātija esot sliktākā valsts pārvaldes forma, bet nekas labāks pagaidām neesot izgudrots, tika piesaukts kā arguments demokrātijas spēkam, bet tagad šo frāzi cenšas nepieminēt, jo tēze par demokrātijas sliktumu vairs neskan tik ironiski, kā to bija domājis Čērčils.
Kā Latvijā beigsies peripetijas ap izstāšanos no Stambulas konvencijas, var tikai minēt, bet jau tagad var samērā droši prognozēt, ka ticību demokrātijai, pārliecību par veselīgas valsts pārvaldes sistēmas iespējamību tas nevairos. Pušu savstarpējā neuzticība, nevēlēšanās iet uz jebkādiem kompromisiem ir nebijuši augsta.
Taču tā nav tikai Latvijas problēma. Izskatās, ka šī uzticības krīze vērojama visā pasaulē. Tai skaitā, kā vēl nesen tika uzskatīts - demokrātijas citadelē ASV. Par to laikrakstā “Wall Street Journal” plašs raksts: “Valdības finansēšanas apturēšana iezīmē jaunāko krīzi - totālu uzticības zudumu”.
Izdevums aplūko agrāko laiku (kopš 2013. gada) trīs valdības finansējuma apturēšanas, kuras izraisīja konkrēti strīdīgie jautājumi: senatora Teda Krūza nostāja pret Pieejamās aprūpes likumu, senatora Čaka Šumera atbalsts imigrantu bērniem un prezidenta Trampa prasība pēc finansējuma robežmūra būvniecībai ar Meksiku. Pašreizējā ieilgusī (kopš 1. oktobra, un tai beigas neredz) valdības mājsēde WSJ skatījumā ir saistīta ar kaut ko krietni dziļāku: pilnīgu uzticības sabrukumu.
Demokrāti netic, ka pēc tam, kad tiks panākta kāda vienošanās, Trampa administrācija to ievēros, jo jau tagad Baltais nams mēnešiem ilgi ignorē Kongresa apstiprinātos izdevumus, neļaujot finansējumam nonākt tur, kur saskaņā ar Kongresa norādījumiem tam jānonāk. Piemēram, Pārvaldības un budžeta biroja direktors Rasels Vo piektdien paziņoja, ka iesaldē 2,1 miljardu dolāru Kongresa piešķirtās naudas demokrātu pārvaldītajai Čikāgai.
Tramps, šķiet, neuzticas Demokrātu partijai praktiski nevienā jautājumā. Savu otro termiņu viņš aizvada, balstoties uz vienas partijas varu, kuru nodrošina republikāņu minimāls balsu pārsvars Kongresā un rekordliels skaits paša prezidenta rīkojumu.
Vašingtonas pašreizējā disfunkcija, pēc WSJ domām, atspoguļo plašāku, visas valsts mēroga riebumu pret Amerikas politisko sistēmu. Nesen veiktā “New York Times” aptauja parādīja, ka gandrīz divas trešdaļas vēlētāju uzskata, ka valsts ir pārāk sašķelta, lai sekmīgu risinātu savas problēmas. Kvinipakas universitātes aptaujā gandrīz 80% piekrita apgalvojumam, ka valsts atrodas politiskās krīzes stāvoklī.
Trampa otrā termiņa pirmajos deviņos mēnešos partijas ir darbojušās faktiski divās paralēlās telpās. Nekādi svarīgi divpartiju likumi vai lēmumi nav pieņemti. Pārmaiņas piedzīvo abas partijas.
Līdzīgi kā ar Baltā nama pārbūvi un Ovālā kabineta pārveidošanu, arī Republikāņu partiju Tramps ir pilnībā pārņēmis savā kontrolē un to pārveidojis pēc sava ģīmja un līdzības. Viņa administrācijā tikpat kā nav cilvēku, kuri varētu viņu apturēt. Līdz ar to viņš netraucēti īsteno savas ieceres. Trampam demokrāti ir tikai politisks pretinieks, nekas vairāk.
“Šie cilvēki ir traki, tie demokrāti,” pagājušajā nedēļā atzina Tramps un vainoja Demokrātu partiju pašreizējā finansējuma apturēšanā. Tas atstāj maz cerību uz uzticības atjaunošanos, kura nepieciešama, lai sarunās panāktu vienošanos.
Tikmēr demokrāti joprojām nevar atgūties pēc sakāves 2024. gada vēlēšanās. Viņu atbalstītāji ir apjukuši, jo aptaujas liecina par rekordzemu demokrātu “zīmola” pievilcību. Lai arī demokrāti pagaidām saglabā vienotību jautājumā par valsts finansējuma apturēšanu, partijas iekšienē valda dziļa neuzticēšanās.
Pēc neveiksmīgajām pagājušā gada prezidenta vēlēšanām demokrāti nevar vienoties par to, kurp iet tālāk. Viņi nezina, kā reaģēt uz to, ka Trampam izdevās pārņemt daļu gados jaunāko vēlētāju, arodbiedrību vēlētāju un minoritāšu vēlētāju, kuri agrāk bija stabila demokrātu bāze. Vienlaikus partiju velk stipri pa kreisi atsevišķi īpaši liberāli, bet populāri politiķi. Piemēram, senators Bērnijs Sanderss no Vermontas, Aleksandrija Okasio-Kortesa no Ņujorkas un Ņujorkas mēra kandidāts Zohrans Mamdani. Rezultātā demokrāti neuzticas ne tikai republikāņiem, bet arī saviem līderiem.
Uzticības krīze demokrātijai neaprobežojas tikai ar Kongresu, prezidentu un partijām. “Gallup” aptaujas dati liecina, ka šogad tikai 27% amerikāņu atzīst, ka viņiem ir “liela” vai “diezgan liela” uzticība Augstākajai tiesai, salīdzinot ar 40% 2020. gadā. Tikai 17% atzīst, ka viņiem ir augsta uzticība krimināltiesību sistēmai, kas ir par aptuveni 10 punktiem mazāk nekā 2013. gadā.
Tāpat ir sarukusi uzticība citiem demokrātijas institūtiem. “Gallup” aptauja liecina, ka tikai 11% respondentu pauž augstu uzticību televīzijas ziņām, kas ir vēsturiski zemākais rādītājs. Tikai 17% respondentu pauž augstu uzticību laikrakstiem, kas ir tuvu rekordzemam līmenim.
WSJ savas pārdomas par demokrātiskās sistēmas trauslumu noslēdz ar norādi, ka pašreizējā valdības finansējuma apturēšana pagaidām ir bijusi ar salīdzinoši nelielu ietekmi, bet tas var būtiski mainīties: “ASV Jūras kara flotes kaskadieru grupa “Blue Angels” šajā nedēļas nogalē nepiedalījās aviācijas šovā Kalifornijā. “Smithsonian” varētu slēgt savus muzejus nākamnedēļ. Taču šī finansējuma apturēšana spiež kā skrūvspīles. Sākumā maigi, līdz kaut kas saplīst.”
Tas, ka demokrātiskie institūti var “saplīst”, jāatceras arī mums pašu mājās, jo šajās dienās tik bieži izskanējušie apgalvojumi - mēs iesim līdz galam, cīņa vēl tikai sākas - var beigties pavisam ne tā, kā sākotnēji iedomājušies šie “cīnītāji”.
