Tieši valsts svētku priekšvakarā pēc ilgāka pārtraukuma tika publicēti jaunākie politisko partiju reitingi. Tā kā reitingi nebija publicēti kopš jūlija, tad pārmaiņas bija lielākas nekā parasti, kad ir tikai viena mēneša starpība.
Kas ir tas, kas, vērtējot publicētos reitingus, pirmais krīt acīs? Pirmajās vietās divas pretēja redzējuma partijas - “Vienotība” un “Latvija pirmajā vietā” (LPV). Attiecīgi 16,5% un 14,8%, ja balsstiesīgie balso kā aptaujā. Aiz viņiem vēl divi antipodi - “Progresīvie” un Nacionālā apvienība (NA) - 11,8%; 11,1%. Gribu uzsvērt: pirmajā pārī nevis pretēju ideoloģiju, bet gan tieši pretēju apkārtējās realitātes redzējumu partijas.
Šeit nepieciešams neliels skaidrojums. Lai arī politisko partiju popularitāti parasti saista ar šo partiju ideoloģiju, praktisko piedāvājumu, konkrētu politiķu darbību un citām tīri racionālām lietām, tas tā ir tikai daļēji. Ne mazāku, bet varbūt pat lielāku lomu spēlē psiholoģiski un emocionāli faktori. Proti, kā katrs aptaujātais cilvēks jūtas un kā redz apkārtējo pasauli.
Ja spriežam pēc ierakstiem sociālajos tīklos un dažu politiķu izteikumiem, tad var rasties iespaids, ka esam tik dziļā bedrē, ka zemāk vairs nav kur krist. Atpaliekam no visiem, no kuriem vien varam atpalikt; esam pēdējās vietās visur un visā; valsts parāds ir tāds, ka zem tā smaguma sabruksim, vēlākais, pēc trim gadiem. Bankrots, posts, iznīcība.
Nav šaubu, ka daudzi cilvēki tieši tā arī jūtas. Uzsveru, jūtas, un šīs viņu izjūtas atspoguļojas viņu izvēlēs, atbildot uz SKDS aptauju veicēju jautājumiem. Ir maz ticams, ka cilvēks, kurš uzskata - viss cauri, Latvijai ir beigas - balsos par “Vienotību”. Un otrādi. Tas, kurš uzskata, ka valsts attīstās caurmērā sekmīgi, lai arī ar zināmām grūtībām, diez vai balsos par “Latvija pirmajā vietā” vai “Suverēno varu”.
Ja pieņemam, ka pamatvilcienos izvēle ir vai nu par “viss ir slikti”, vai arī par “viss ir samērā normāli, varēja būt sliktāk”, tad SKDS aptauju rezultāti (samērā augstie “Vienotības” un “Progresīvo” rādītāji) liecina, ka tā cilvēku daļa, kura ir izteikti neapmierināta un pieder partijai - mēs esam dziļā pakaļā - nav nemaz tik liela. Dažu politiķu personiskās neapmierinātības ekstrapolācija uz visas sabiedrības izjūtām var ar šīm personām beigās izspēlēt ļaunu joku.
No otras puses, NA reitingu kritumu (jūlijā NA bija pirmajā vietā) daļēji var skaidrot ar to, ka šī partija pēdējā laikā stipri atpaliek no konkurējošām partijām lozunga “viss cauri, Latvijai beigas” bļaušanā. NA diezgan skaidri signalizē par gatavību būt “normāla” (saprātīga) partija, kura bez lieku problēmu radīšanas ir spējīga atrast kopīgu valodu ar citām varas partijām.
Šādu “normalitāti” neatbalsta daļa “mūžīgi neapmierināto”, kas vienmēr bijusi nozīmīga NA elektorāta daļa. Tāpat jāņem vērā arī tas, ka “īsto letiņu” nišā NA ir uzradies nopietns konkurents - “Austošā saule Latvijai”, kas, lai arī pagaidām vēl kūņojas zem 2% atzīmes, NA elektorātam atņem vērā ņemamu daļu.
Toties uz NA reitingu krituma fona iezīmējas LPV un “Apvienotā saraksta” reitingu pieaugums. Abas partijas, it īpaši AS, pēdējā laikā ir krietni skaļāk pagriezušas “viss ir pilnīgā pakaļā” slēdzi. Andra Kulberga konkrētās, atmaskojošās aktivitātes kombinācijā ar saukļiem par drīzu valsts bankrotu acīmredzami atrod dzirdīgas ausis neapmierināto elektorātā.
Var jautāt, bet kur tad ideoloģija? Dalījums liberāļos un konservatīvajos. Kur attieksme pret Stambulu? Kur “komunistu” un “sociālisma” meklēšana ar lupu un atrašana katrā caurumā? Nenoliedzot šo ideoloģisko tēmu nozīmi, reālos nākamā gada 3. oktobra vēlēšanu rezultātus un nākamo koalīciju izšķirs tieši šīs visnotaļ apmierināto/neapmierināto attiecības. Tā kā režisora Alvja Hermaņa jaunā partija “Bez partijām” sevi skaidri pozicionē “esam visdziļākajā pakaļā” nišā, tad tā konkurē ar tām partijām, kuras jau tagad ir tālā opozīcijā.
Analizējot šos oktobra beigu/novembra sākuma aptaujas rezultātus, tāpat nevajadzētu aizmirst, ka līdz vēlēšanām vēl gandrīz gads, kā arī to, ka viena lieta ir atbildēt uz aptaujas jautājumu, bet tomēr cita - izdarīt atbildīgu izvēli vēlēšanu iecirknī. Tas gan attiecas arī uz politiskām partijām.
Piemēram, “Progresīvie” pēdējā laikā demonstrē (vismaz vārdos) pieaugošu neiecietību pret koalīcijas partneri ZZS. Tas, iespējams, palīdz
šai partijai iegūt kaut kādu “īstenticīgo” slavu savā kreiso radikāļu nišā (Latvijas izpratnē), bet vienlaikus šāda pozīcija samazina šī spēka manevra iespējas nākamās valdības veidošanā.
Ja vēlēšanas notiktu rīt, tad nākamā koalīcija, visticamāk, izskatītos labēji centriska: “Vienotība”, NA, AS un ZZS, bez abu spārnu radikāļiem. Citiem vārdiem - tie, kuri jūtas “dziļā pakaļā”, tur arī paliktu, lai ko sludinātu savu partiju kongresos un rakstītu sociālajos tīklos.
