Ja Rietumu pasaulei izdosies sekmīgi pārdzīvot autoritāro sistēmu centienus iznīcināt demokrātisko sabiedrības pārvaldības modeli, tad nākamais lielais izaicinājums būs pārdzīvot un atvairīt milzīgo imigrācijas vilni, kuru savulaik radīja bezrūpīgā ticība “vēstures beigām” ar tās liberālās demokrātijas neizbēgamo triumfu.
Vēsturiskos mērogos vēl tikai vakar imigrācija netika uzskatīta par problēmu (pasaulē, ne Latvijā). Runas, ka migrāciju vajadzētu ierobežot un migrantu jau tagad esot sabraucis pārāk daudz, tika uztvertas kā rasistiskas, atpakaļrāpulīgas un nepieklājīgas. Labā sabiedrībā tā nerunā.
Taču viena lieta ir kā nerunā “labā sabiedrībā”, bet pavisam cita lieta - kā cilvēki jūtas. 2016. gadā notikušā referenduma rezultāti par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības bija pirmais nopietnais signāls, ka kaut kas ir aizgājis greizi. Nav šaubu, ka regulārās reportāžas no ASV un Meksikas robežas, kur nebeidzami migrantu pūļi šķērso Riograndes upi, nospēlēja būtisku lomu Donalda Trampa uzvarā 2024. gada 6. novembra ASV prezidenta vēlēšanās.
Šajās dienās publiskots Eiropas Komisijas ierosinājums 27 ES dalībvalstīm izstrādāt mehānismu, lai noteiktu “migrantu kvotas” un finansējuma apjomu, kas katrai valstij būs vai nu jāmaksā, vai jāsaņem par migrantu uzņemšanu. Par konkrētiem skaitļiem vēl nerunā, jo par tiem vēl būs plašas diskusijas. Tāpat kā par to, kurā no grupām katra valsts tiks iedalīta. Tādas būšot trīs: tās, kuras pakļautas imigrācijas spiedienam (kompensāciju saņēmējas); tās, kurām jāuzņem migranti no pirmās grupas (vai jāmaksā sods), un trešā grupa, kurai piešķirams izņēmuma statuss.
Tieši par šo valstu dalījumu gaidāmas visasākās debates. Jau šobrīd zināms, ka sākotnējā projektā Latvija nonākusi tajā grupā, kurai migranti (ES oficiālajā terminoloģijā - patvēruma meklētāji) jāuzņem, kamēr dažas mūsu kaimiņvalstis (Igaunija un Polija) iekļautas izņēmuma grupā. Jāpiekrīt tiem, kuri norāda uz mūsu diplomātisko dienestu pasīvo nolaidību. Vēl ir laiks šo situāciju labot, kaut gan skaidrs: tas bija jāpanāk jau priekšlikuma izstrādāšanas posmā.
Taču šoreiz mana raksta mērķis nav šīs konkrētās nolaidības izvērtējums. Gribu parunāt par migrācijas jautājuma plašāku politisko kontekstu. Par to, kas, manuprāt, ir Latvijas un, protams, arī visas Eiropas galvenā problēma šajā jautājumā.
Proti, par ES kopējo attieksmi pret migrāciju, jo tieši šī attieksme noteiks problēmas ilgtermiņa risinājumu. Lai arī pēdējo gadu laikā šī attieksme ir nedaudz mainījusies, migrācija kopumā kā vispārēja parādība joprojām tiek oficiālā līmenī (ne virtuvē) uztverta kā kaut kas labs vai labākā gadījumā - neitrāls. Migrācija galvenokārt tiek vērtēta ekonomiskās kategorijās. Vai tā ir izdevīga vai ekonomiski neizdevīga.
Savukārt, ja paskatāmies uz šo jautājumu no cilvēku individuālo interešu viedokļa, tad šī skatīšanās notiek caur izskaužamā rasisma, koloniālā mantojuma, abstraktā humānisma un cilvēktiesību prizmu. Proti, prioritāte tiek piešķirta humānai attieksmei pret migrantiem un viņu (patvēruma meklētāju) cilvēktiesībām, kamēr pamatiedzīvotāju cilvēktiesības un labsajūtas paliek otrajā plānā.
Ja pamatiedzīvotājam blakus iekārtojas uz dzīvi migrants ar atšķirīgu kultūru un pavisam citām sadzīves tradīcijām, tad pamatiedzīvotājam ir jāapspiež sava nepatika un jāpiemērojas “saliedētai” sabiedriskajai kopdzīvei. Izrādīt nepatiku, ka man blakus dzīvo “citādais”, skaitās augstākajā mērā nepieklājīgi, tumsonīgi un neinteliģenti. To atļaujas tikai tumši, neizglītoti, zemāko aprindu ļautiņi.
Sabiedriskā doma mainās lēni, un to pamatā veido tieši augstāko slāņu (“solīdie”) cilvēki. Tieši viņiem būtu jābeidz izlikties, ka imigrācija nav problēma. Tieši viņiem būtu jābeidz “gudri” spriedelēt, ka problēma jau nav migranti, bet gan nabadzība, tumsonība, ekonomiskā nevienlīdzība un citas politiski kreisās sociālo pasaku parādības.
Vai tiešām Trampa uzvara 2024. gada vēlēšanās neko šiem spriedelētājiem nav iemācījusi? Vai tiešām viņi nav sapratuši, ka cilvēkiem ir apnikušas šīs gudrās, bet absolūti tukšās runas. Viss liecina, ka vismaz pagaidām neviens neko nav sapratis. Kamēr pērkons nav norībējis, tikmēr ne tikai zemnieciņš, bet arī profesors un deputāts nepārmetīs krustu.
Kā mēdz teikt, no svešām kļūdām neviens nemācās. Un tomēr, latviešu deputātiem Eiroparlamentā, tāpat kā citiem Latvijas pārstāvjiem Briseles kabinetos, būtu jārāda priekšzīme mūsu infantilajiem, bet vienlaikus augstprātīgajiem Rietumu kolēģiem. Tā neuzkrītoši jānorāda, ka arī šajā jautājumā viņi ir tikpat naivi (un dumji), kādi viņi bija pirms 2022. gada attieksmē pret Krieviju.
Sandrai Kalnietei, Robertam Zīlem, arī Mārtiņam Staķim kreiso nometnē un citiem Latvijas pārstāvjiem nav jātēlo apgaroti eiropieši, kuri “stāv pāri” šiem piezemētajiem migrācijas jautājumiem. Mūsu “inteliģencei” nevajadzētu piebalsot tiem, kuri pārgudri stāsta, ka šos jautājumus musina tikai visādi “AfD”, Orbāni un citi Kremļa naratīvu atskaņotāji.
Jā, šos stāstus patiešām musina Maskavas aģenti, bet jāatceras elementārais: ja jau Kremlis tās lietas “urbina”, tātad ne bez pamata. Tātad tieši tur arī ir tas vājais punkts, ko Kremļa ieskatā vajag pēc iespējas sāpīgāk “urbināt”. Izlikties, ka tā nav problēma un ka tieši Putins grib, lai mēs par to runātu, ir absolūti aplama stratēģija.
Tieši otrādi, jo ātrāk šā jautājuma risināšana tiks izņemta no Maskavas propagandas, dažādu alternatīvo un citu galējo rokām un iekļauta “solīdās” sabiedrības darba kārtībā, jo labāk. Tieši tādā veidā šī tēma tiks izsista no Rietumu nelabvēļu arsenāla.
Latviešu politiķiem jābūt šīs kustības avangardā un nav jābaidās no mūžīgajiem apvainojumiem atpakaļrāpulībā. Rietumi jau parādīja savu viltus “apgaismību”, ilgus gadus bučojoties ar Putinu un cenšoties viņu pārliecināt par cilvēkmīlestības priekšrocībām. Kas no tā sanāca, mēs visi lieliski redzam. Tā ka lai nemāca mūs, bet paskatās paši uz sevi. Latviešiem ar augstu paceltu galvu jādemonstrē pareizā nostāja saviem Rietumu kolēģiem, nevis “pāķiski” jābaidās: ko gan “centra čaļi” Briseles klubiņā par mums padomās.
