Stambulas konvencijas denonsēšanas sāga ar 30. oktobra balsojumu Saeimā nebeigsies. Gan “Progresīvo” līderi (Andris Šuvajevs, Selma Teodora Levrence), gan “Vienotības” deputāti (Edmunds Jurevics, Gatis Liepiņš) sola turpināt cīņu. “Cīņa vēl tikai sākas,” viņi korī atkārto.
Par ko īsti ir šī cīņa? Paši cīnītāji uzsver, ka cīnās pret vardarbību, par sieviešu tiesībām, par demokrātiju, par eiropeisko tiesisko telpu, par vērtībām. Citiem vārdiem, par sev tuvu pasaules redzējumu. Par savu ideoloģiju.
Par ko nobalsoja tie 56 Saeimas deputāti, kuri iestājās pret Stambulu? Stambulas aizstāvji cenšas savus oponentus zīmēt pēc iespējas briesmīgākus - tie ir Putina atklātie un latentie atbalstītāji, vardarbības cienītāji, sieviešu sitēji un visa labā un skaistā ienaidnieki.
Diemžēl tas nav pārspīlējums. 12 stundu debatēs ar īsiem pārtraukumiem vieni un tie paši deputāti, cik to atļāva Kārtības rullis, kāpa tribīnē un atkārtoja šo polittehnoloģisko “lielo stāstu”. Vistiešāk to pateica Levrence: ““Progresīvie” turpinās cīnīties, izmantojot visus tiesiskos līdzekļus, lai varmākas, sievu sitēji un viņu draugi Latvijā neuzvarētu.”
Neviens, uzsveru, neviens, pat ar pušplēstu vārdu necentās kaut daļēji iekāpt savu oponentu “kurpēs” un kaut par mata tiesu izprast pretējās puses motivāciju. Ja šāda vienpusēja “patiesība” ir tā dēvētā eiropeiskā telpa, kurā valda vērtības - visi, kuri nedomā tā, kā mēs, ir ļauni, riebīgi cilvēki (varmākas, sievu sitēji un viņu draugi) - tad paldies, labāk nevajag.
Tas, ka Stambulas atbalstītāji ne tikai visu šo debašu laiku, bet arī pirms un pēc tam stūrgalvīgi atsakās ieraudzīt un līdz ar to arī apspriest “ziloni istabā”, tas ir, “sociālo dzimšu” ideoloģiju un ar to saistītos atvasinājumus, liecina tikai par pašu pārliecības vājo argumentāciju. Galvenais uzsvars līdztekus “Putinam” un “sievu sitējiem” tiek likts uz masu. Uz vairākumu - visa Eiropa ir par, kauns no Eiropas, ko teiks mūsu draugi un tamlīdzīgi.
Tomēr ne mazāk interesanti būtu iedziļināties pašu Stambulas aizstāvju zemapziņas (neapzinātajā) motivācijā, jo, kā saka pieredzējuši psihoterapeiti: cilvēka iekšējā cīņā starp apzināto un neapzināto vienmēr uzvar pēdējais.
Ir diezgan skaidrs, ka ne jau pret vardarbību iestājas šie cilvēki, jo viņu uzvedība, agresīvie, verbālie uzbrukumi oponentiem it nemaz neliecina par pašu deklarēto “miermīlību”. Tad kas tad?
Lai izskaidrotu šo cilvēku motivāciju, psihologs Robs Hendersons lieto terminu “Luksusa ticība” (Luxuary beliefs). Pirms atšifrēsim, ko tā nozīmē, dažus vārdus par pašu Hendersonu, jo viņa ceļš līdz šā termina formulēšanai ir ārkārtīgi zīmīgs.
Hendersons piedzima mātei narkomānei no nezināma tēva. Trīs gadu vecumā viņš mātei tika atņemts un nodots audzināšanā ne pārāk pārtikušā audžuģimenē. Pateicoties savai centībai un spējām, viņš ieguva iespēju mācīties Jeila universitātē. Taču tur saskārās ar sev pilnīgi citu cilvēku kultūru un domāšanu. Tur pārsvarā mācījās studenti, kuri bija nākuši no sabiedrības augstākajām aprindām ar savu ticību un pārliecību, ko jau vēlāk Hendersons nosauca par luksusa jeb greznuma ticību (uzskatiem).
Šī luksusa ticība ir uzskatu kopums, kas tās nesējiem dod augstu sociālo statusu, bet nerada kaitējumu no šīs pārliecības sekām. Par šīm sekām maksā citi, zemāko slāņu pārstāvji. Kā to skaidro pats Hendersons: “Studenti, kuri nāca no ļoti drošiem rajoniem, aicināja atcelt policiju. Studiju biedri, kuri mēdza uzsvērt, cik ļoti viņi ienīst kapitālismu, turpināja spožu karjeru “J.P. Morgan” vai “Goldman Sachs” finanšu iestādēs.”
Luksusa ticības raksturīga iezīme ir tā, ka tās pārstāvji ir pasargāti no savu uzskatu sekām. Piemēram, brīvas migrācijas aizstāvji dzīvo dārgos, prestižos rajonos, pārvietojas savos elektromobiļos, strādā “solīdās” firmās un ikdienas dzīvē ar šiem migrantiem tikpat kā nesaskaras. Kā savulaik rakstīja Dostojevskis (mans iecienītākais viņa citāts): ir viegli mīlēt cilvēci, bet grūti kaimiņu aiz sienas.
Hendersons apgalvo, ka agrāk augstāko šķiru pārstāvji savu statusu apliecināja, demonstrējot dārgas luksusa preces. Taču, tā kā šīs preces, kas agrāk bija paredzētas tikai augstākajām aprindām, mūsdienās ir kļuvušas pieejamas daudz plašākiem sabiedrības slāņiem, tad turīgie un augsti izglītotie ir atraduši citus statusa simbolus, lai apliecinātu savu pārākumu. Ja agrāk piederību “smalkajām aprindām” apliecināja dārgas prestiža mantas, tad tagad tās ir aizstājuši dažādi politiski uzskati, kuri nav populāri “vienkāršo” iedzīvotāju vidū.
Mūsdienās augstāko slāņu pārstāvji iegūst savam pašapliecinājumam tik vajadzīgo pārākuma izjūtu, uzmetoties par dažādu grūtdieņu aizstāvjiem.
Hendersons apraksta, ka viņš, mācoties Jeila universitātē, sākumā nav varējis saprast, ko nozīmē “baltā cilvēka privilēģija”. Kad viņš to jautājis saviem vecāko kursu studiju biedriem, tad viņi, nezinot, ka Hendersons nav nācis no augstākās sabiedrības, augstprātīgi viņam skaidrojuši, ka viņš to nemaz nevarot saprast, jo neesot pats izjutis “to sāpi”.
“Turīgi baltie koledžu absolventi ir visaktīvākie “balto privilēģijas” idejas atbalstītāji,” raksta Hendersons, “kamēr tieši viņi vismazāk riskē ciest no šīs pārliecības popularizēšanas. Runājot par savām privilēģijām, viņi drīzāk paaugstina savu sociālo statusu. Ja patiešām tiktu īstenota pret balto privilēģijām vērsta politika, tad cietēji nebūtu Jeila universitātes absolventi. Vissmagāk ciestu nabadzīgie baltie cilvēki.”
Hendersons ievēroja, ka viņa studiju biedri no augstākās sabiedrības bija paši izgudrojuši savu iedomātu zemāko slāņu dzīvi un, izejot no šiem pieņēmumiem (pārsvarā aplamiem), izstrādāja savu pasaules redzējumu, kurā paši savās acīs izskatījās gaiši un cēli morālā pauguriņa virsotnē, kamēr visi citādi domājošie - tur tālu lejā savos ikdienas dubļos un morālajā aprobežotībā, lai gan ikdienas dzīvē pirmie nekādus morālā cēluma piemērus nedemonstrēja.
Kad arī pie mums paklausies dažus “nabadziņu” aizstāvjus, tad nepamet sajūta, ka viņi paši trūkumu, apspiestību vai atstumtību nekad nav izjutuši. Drīzāk otrādi, paši skolā bijuši klases “karaļi” un “karalienes”, kas necieš apkārtējo iebildumus un nodarbojušies ar “nepaklausīgo” vajāšanu un pazemošanu. Arī tagad, nonākuši Saeimā, viņi turpina aktīvi nodarboties ar šo citu kaunināšanu (faktiski verbālo vardarbību).
Šai luksusa ticībai ir viens būtisks trūkums, skatoties no tās piekritēju puses. Ņemot vērā šīs ticības prestižu (prestižs vienmēr ir tas, ko dara,
valkā, saka sabiedrības augšas), tās galvenie postulāti ātri devalvējas, jo tiem drīz vien pieslejas arī tie, kuri nav īsti augstākajai sabiedrībai piederīgi, bet grib par tādiem iztaisīties. Tāpēc nepieciešami arvien jauni, radikālāki, neparastāki uzskati, lai varētu uzturēt šo plaisu starp “vienkāršo [dumjo] tautu” un “smalko [gudro] eliti”. Rezultātā parādās idejas par plūstošajām dzimtēm, viegli maināmajiem dzimumiem, bioloģiskajiem vīriešiem sieviešu cietumos, sportā un tamlīdzīgi.
Var jautāt, kāds tam sakars ar Stambulas konvenciju, kas galu galā runā par vardarbību? Jau pieminēju ideoloģisko “ziloni istabā”, kuru Stambulas aizstāvji nevēlas ne redzēt, ne apspriest. Nedrīkstētu arī aizmirst, ka jau pirms divām nedēļām, 16. oktobrī, Saeima pieņēma (“Progresīvajiem” balsojot “pret”) deklarāciju pret vardarbību.
Tas liek domāt, ka šīs rituālās “dejas ap Stambulas ugunskuru” vismaz daļēji ir saistītas ar noteiktu indivīdu centieniem apliecināties kā piederīgiem pie sociālās elites, izmantojot visai apšaubāmas (entie dzimumi, iedomātie dzimumi utt.) ideoloģiskās konstrukcijas, kuras reālajā dzīvē (citiem, ne pašiem) rada tikai ļaunumu, par ko nenogurstoši runā bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs-Sakss.
