“Lietuva patur tiesības slēgt tranzītu uz Krievijas Kēnigsbergas (Karaļauču) eksklāvu un no tā, ja tas ir nepieciešams valsts nacionālās drošības garantēšanai,” otrdien paziņoja ārlietu ministrs Ķēstutis Budris.
Šī ziņa izklausās visai satraucoša, jo tranzīta slēgšana uz šo Krievijas eksklāvu ir visai nopietns un, galvenais, pamatots, pasaulē ikvienam labi saprotams “casus belli”, neatkarīgi no iemesliem, kāpēc šis tranzīts varētu tikt slēgts.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka to lieliski saprot arī Lietuvas ārlietu ministrs. Var rasties jautājums - vai tikai viņš nespēlējas ar uguni? Vai ar šādiem izteikumiem nenotiek kara eskalācijas provocēšana? Īsā atbilde ir - nē. Var pat teikt - tieši otrādi. Paskaidrošu, kāpēc.
Vilks spēj nokost jebkuru aitu, bet viņš vienmēr izvēlēsies uzbrukt vājākajai, mazākajai, pretoties nespējīgākajai aitai. Putins pieņēma lēmumu 2022. gada 24. februārī uzbrukt Ukrainai, jo bija iedomājies, ka nekādas nopietnas pretošanās nebūs, Zelenskis bēgs un Kijiva tiks ieņemta trīs dienu laikā. Ja viņš būtu zinājis, ka pēc trim kara gadiem turpinās mīcīties dubļos pie Pokrovskas, tad nekad nebūtu uzsācis šo neveiksmīgo avantūru.
Tas nozīmē, ka, esot militāri vājākam par potenciālo pretinieku, labākā aizsardzība ir likt saprast: iebrukums mūsu zemē tev nebūs nekāda pastaiga pa bulvāri parādes formastērpā. Pastāv iespēja, ka pamatīgi dabūsi pa zobiem. Mūžīgā galvas ieraušana dziļāk plecos, tiklīdz atskan uzkliedziens no bīstamā kaimiņa, tikai provocē šī kaimiņa arvien lielāku nekaunību un agresivitāti: ja jau tik ļoti baidās, tad gan jau daudz nepretosies.
Kas attiecas uz kara ieganstiem, tad “casus belli” vienmēr var atrast, ja to grib atrast un otrādi. Ja kāds grib uzbrukt, tad par ieganstu var izmantot jebkuru nieku, bet ja nu pat tāda nav, tad var inscenēt pats. Atcerēsimies bēdīgi slaveno Gleivicas incidentu, kad poļu armijas formās pārģērbti vācu provokatori it kā uzbruka vācu radiostacijai pierobežas pilsētiņā Gleivicā. Šo inscenēto provokāciju Hitlers izmantoja kā ieganstu iebrukumam Polijā 1939. gada 1. septembrī.
Tieši tāpat, ja karot patiesībā nemaz nav vēlēšanās, tad vienmēr var izlikties, ka pat īsts “casus belli” nav pietiekami nopietns. Līdz ar to ideja, ka, “labi uzvedoties”, “neprovocējot” agresīvo kaimiņu, var izpelnīties viņa labvēlību un drošības garantijas, ir aplama pašos pamatos. Plēsējs ēd tad, kad viņam gribas ēst, nevis tad, kad noskatītais upuris viņu “provocē”.
Lietuva šīs mūžsenās atziņas jau sen ir sapratusi (visticamāk, tās tai nāk mantojumā vēl no laikiem, kad Lietuvas dižkunigaitija bija Eiropas mēroga lielvalsts) un attiecīgi arī rīkojas. Ne pirmo reizi.
Arī šajā konkrētajā gadījumā Budris jau nedraud slēgt Krievijas tranzītu tuvākajā nākotnē. Viņš vienīgi atgādina, ka Lietuvai ir visas suverēnās tiesības to darīt, ja tiks apdraudēta tās nacionālā drošība. Viņš izsaka hipotētisku pieņēmumu, ka nevar (teorētiski) izslēgt šādu darbību, ja pretējā puse, tas ir, Krievija eskalēs hibrīdkara elementu izmantošanu līdz tādam līmenim, ka tas jau varētu nopietni apdraudēt valsts nacionālo drošību.
Piemēram, ja šo hibrīdkara elementu dēļ regulāri tiktu apdraudēti lidojumi uz/no Viļņas un Kauņas lidostām un būtu neapgāžami pierādījumi šā
apdraudējuma tiešai saistībai ar Krievijas specdienestiem. Pagaidām nekas tāds nav vērojams, un šie ārlietu ministra izteikumi drīzāk jāuztver kā atbildes draudi: ja jūs eskalēsiet, tad negaidiet, ka mēs “mīļā miera labad” izliksimies to neredzam. Mēs attiecīgi arī atbildēsim.
Tāda arī ir hibrīdkara būtība, kad tiek iztaustīta pretinieka iespējamā reakcija uz tālākām darbībām. Arī šai pretdarbībai ir sava preventīvā jēga. Piemēram, Krievija var izdarīt kaut ko tik bīstamu, ka Lietuva, atsaucoties uz to, ka “mēs jau brīdinājām”, patiesi slēdz tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu.
Ko tagad darīt Krievijai? No vienas puses, tā ir bezcerīgi iestigusi Ukrainā. Tagad vēl uzbrukt ar atlikušajiem (niecīgajiem) spēkiem NATO dalībvalstij? Diez ko negribas. No otras puses, lielvalsts bravūra neļauj izlikties šo “spļāvienu sejā” neredzam. Tad varbūt labāk lietuviešus nemaz neprovocēt, lai beigās paši nenonāktu muļķa lomā.
Tāpēc šis ārlietu ministra paziņojums, kurš izskanēja pēc tam, kad jau pagājušajā nedēļā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda rosināja apsvērt iespēju tranzītu ierobežot, liecina tikai par vienu. Kremlim tiek nosūtīts skaidrs signāls: ne uz tiem esat uzdūrušies. Pat nedomājiet mūs iebaidīt.
Ko no tā visa mēs varam izlobīt? Ja Krievijai tiek dots signāls, ka Viļņa nedomā, katru soli sperot, raudzīties pār plecu Maskavas virzienā, tad to var saprast arī kā: pavārtes huligān, meklē citu upuri, kam noraut cepuri no galvas. Man labāk netuvojies, dabūsi pretī.
Kas ir šie citi potenciālie upuri, varam tikai minēt. Diemžēl viņu nemaz nav tik daudz, tāpēc arī viņiem vajadzētu atcerēties sākumā minēto: drošākā aizsardzība - neizrādīt bailes un nepakļauties dažādiem uzbļāvieniem un draudiem.
