Vakar Saeima konceptuāli pieņēma 2026. gada valsts budžetu pirmajā lasījumā. Budžeta apspriešanas gaitā vēl skaidrāk iezīmējās politisko spēku pozīcijas. Tai skaitā attiecības valdošās koalīcijas starpā.
Budžeta skatīšana otrajā un galīgajā lasījumā paredzēta 3. decembrī, un vismaz pagaidām nekas neliecina, ka šim budžeta projektam būtu kādi bīstami zemūdens akmeņi, kas varētu nobremzēt tā pieņemšanu. Stambulas konvencijas tēma uz brīdi sašūpoja visu politisko “pīļu dīķi”, taču pēc tam, kad Nacionālā apvienība (NA) un “Apvienotais saraksts” (AS) piekrita šo jautājumu pārcelt uz nākamo Saeimu, šī tēma fonā gan palika, bet valdības stabilitātes jautājums tika noņemts no aktuālās darba kārtības. Kaut vai līdz budžeta pieņemšanai decembra sākumā.
Lai arī visas koalīcijas partijas uzsver, ka ir gatavas kopā strādāt arī turpmāk, attiecības to starpā ir acīmredzami saspīlētas. Ja “Progresīvo” un ZZS savstarpējā rīvēšanās vairs nav nekāds jaunums, tad Evikas Siliņas “Šodienas jautājumā” izmestā frāze: ““Progresīvie” visu laiku draud aiziet. Ik pa laikam,” parāda, ka arī premjerei ir zināmas pretenzijas pret “Progresīvo” kaprīzēm.
Vakar budžeta apspriešanas gaitā “Progresīvo” kultūras ministre Agnese Lāce speciāli uzsvēra: “”Progresīvie” nekad nav draudējuši atstāt valdību.” Interesanti. Premjerministre saka - “visu laiku”, bet kultūras ministre “nekad”.
Tā vien šķiet, ka šie premjeres izteikumi “Progresīvajiem” ir bijuši negaidīts pārsteigums. Tā gadās, kad cilvēki sevi savās acīs sevi redz baltus un pūkainus, bet apkārtējos - netīrus un ļaunus. Kad kāds no malas pasaka, kā ir patiesībā, tad acis lielas, izbrīns un taisnošanās: mēs jau nekad.
Līdzīgi kā pirmajā budžeta apspriešanas dienā, arī vakar NA budžetu kritizēja (Jānis Dombrava, Jurģis Klotiņš) samērā maigi, uzsvaru liekot uz, viņuprāt, nepietiekamu atbalstu ģimenēm ar bērniem un pārāk lielu pārrobežu tirdzniecību ar Krieviju un Baltkrieviju. Jānis Vitenbergs pat atļāvās pateikt, ka “šis nav sliktākais budžets, kāds uz Saeimu ir nests”, ko no opozīcijas puses var tulkot gandrīz kā komplimentu.
Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks ar skaitļiem apliecināja, ka budžetā finansējuma palielinājums atbalstam ģimenēm ar bērniem plānots 94,8 miljonu eiro apmērā, bet labklājības nozarei kopā paredzēts 433 miljonu papildu pieaugums, kas esot lielākais pieaugums pēdējo 10 gadu laikā.
Taču vislielāko rezonansi (īpaši no “Progresīvo” deputātu puses) izraisīja Uzulnieka runas nobeigums: “Zaļo zemnieku savienība - un es personīgi - mēs redzam, ka ģimene ir mūsu valsts pamatvērtība. Eiropa, manuprāt, ir aizgājusi nepareizajā virzienā vērtību jautājumos. Ja ģimene agrāk bija lielākā vērtība, tad tagad diemžēl ģimene ir trešajā vai ceturtajā plānā. Nekas šajā pasaulē nav svētīgāks par ģimeni, bērniem un ģimenisku vidi. Ģimene ir valsts drošības pamats.”
“Progresīvie” uz šo labklājības ministra izteikumu atbildēja ar idejiskās un naivi tiešās Janas Simanovskas muti: “Es biju ļoti pārsteigta par to, ko pateica Uzulnieka kungs, - ka Eiropa ir aizgājusi nepareizā virzienā. Es zinu, ka mums te visiem nepatīk pieminēt Krievijas dezinformāciju, bet vai jūs zināt, Uzulnieka kungs, ka šis apgalvojums, ka Eiropa iet nepareizā vērtību virzienā un ka vienīgais tradicionālo vērtību aizstāvis ir Krievija, ir tipisks naratīvs, kas visu laiku tiek atskaņots?” Kādā sakarā pie Uzulnieka izteikumiem jāpievelk klāt Krievija, zināms tikai pašai deputātei.
Jāatzīmē, ka konstruktīvas, ar konkrētiem skaitļiem un piemēriem pamatotas budžeta kritikas bija pamaz. Opozīcija ar savu mājas darbu acīmredzami nebija tikusi galā. Vitenberga komplimentu budžetam var vērtēt arī kā drosmīgu atzīšanos - nav jau nekā daudz ko kritizēt.
No opozīcijas puses samērā bieži izskanēja budžeta kritika kritikas pēc. Piemēram, no “Stabilitātes” aizgājusī Viktorija Pleškāne pat pamanījās nokritizēt minimālās algas pielikumu, jo “vai tad apkopēja tagad mazgās vairāk”. Ja viss ir slikti, tad arī piedzimšanas pabalsta pieaugums ir izsmejams: “Ap divsimt eiro vairāk! Urā! Skrienam dzemdēt!”
Šādu attieksmi par nopietnu grūti uztvert, bet var jau būt, ka Pleškānes vēlētāji tieši tādu valodu grib no savas deputātes dzirdēt.
Visai pretrunīgu pozīciju budžeta jautājumā ieņem “Apvienotais saraksts”. Nez kurš tur viņiem izgudrojis to saukli “bankrota budžets”, bet viņi šo domu, ka esam parādos līdz ausīm un ja ne mums pašiem, tad mūsu bērniem būs dzīve jāpavada parādu cietumā, neatlaidīgi dzen kā centrālo ideju. Vienlaikus tiek norādīts, ka naudas visam (bērnudārziem, skolām, reģioniem) tiekot piešķirts par maz. Tajā pašā laikā vajagot taupīt.
Droši vien, bet tādā gadījumā jānāk klajā ar detalizētu ziņojumu, konkrēti kur un cik daudz var ietaupīt. AS kā politiskam spēkam taču ir pieklājīgs valsts budžeta finansējums. Varēja nolīgt speciālistus, kas šādu ziņojumu uzrakstītu, ja pašiem nav spēka. Taču nē. Tāda tukša, vispārīga pļāpāšana, cik daudz esam aizņēmušies un cik tas slikti.
Futbola terminoloģijā runājot, AS parādītais sniegums bija zemāks nekā gaidīts. Atsevišķi spēlētāji (deputāti) nospēlēja savā līmenī, bet galvenie favorīti pretinieku vārtus tikpat kā neapdraudēja. Vienīgā mājas treniņnometnē sagatavotā kombinācija - frāzes “bankrota budžets” iepīšana katrā runā - īsti nenostrādāja.
Šo AS sitienu samērā perfekti nobloķēja Antoņina Nenaševa: “Es aicinātu paskatīties, ko mēs varam izdarīt lietas labā, lai izglītības, tāpat arī labklājības un demogrāfijas jautājumi iegūst maksimāli lielu atbalstu. Ja opozīcija tik ļoti uztraucas, ka mēs esam baigos parādos un kā tad mēs pēc tam to atdosim, tad jāprasa, kā bez investīcijām drošībā, demogrāfijā, izglītībā un labklājībā mēs dzīvosim? Kas būs tie cilvēki, kuri tad attiecīgi cels mūsu ekonomiku nākotnē? Es jūsu vietā vairāk uztrauktos nevis par šodienas parādu, bet par nākotnes jauniešiem, par nākotnes vecākiem, ģimenēm, ģimenēm ar bērniem, kuriem šeit dzīvot un veidot mūsu valsti un ekonomiku.”
Ja runājam par “Stabilitātei!” un “Latvija pirmajā vietā”, tad šīs komandas virslīgas līmenim (gatavībai strādāt valdībā) pat netuvojās.
Anda Čakša kā atbildīgās komisijas priekšsēdētāja debašu noslēgumā norādīja, ka “galu galā budžets ir tikai politikas īstenošanas instruments un ir jābūt ļoti skaidram mērķim, ko tad mēs gribam realizēt”.
Vai šis mērķis bija pietiekami skaidri formulēts? Tas droši vien atkarīgs no katra skatupunkta, bet kopumā prioritātes sarindotas visai loģiski - drošība, demogrāfija, izglītība. Skan cerīgi, un atliek tikai novēlēt - lai izdodas.
