Ceturtdien vēlu vakarā Saeima pēc garām, nogurdinošām un samērā bezjēdzīgām debatēm pirmajā lasījumā pieņēma lēmumu par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Skatoties to murgu, cirku vai teātri (kā nu kuram labāk patīk), gribētos pievienoties tiem, kuri jautā: vai tiešām jums nav nekā cita ko darīt, taču tajā pašā laikā saprotu: tieši tā arī ir politika.
Patiesībā jautājums ir ārkārtīgi svarīgs un būtisks. Daudz svarīgāks par kaut kādiem saimnieciskiem, praktiskas dabas jautājumiem, jo runa ir par pašu galveno - pa kuru ceļu iesim tālāk? Ja raugāmies uz situāciju no šī rakursa, tad viss nostājas savās vietās, un kļūst skaidrs, kāpēc tik skarba vicošanās, apsaukāšanās un lamāšanās skanēja Saeimas zālē.
Var piekrist arī tiem, kuri saka, ka Stambulas konvencijas denonsēšana vai nedenonsēšana uz Latvijas iedzīvotājiem tikpat kā nekādu ietekmi neatstās. To tikpat kā neviens, izņemot tos, kuri uz šīs konvencijas rēķina gūst savu mazo finanšu labumiņu, nejutīšot. Bet atcerēsimies, diskusijas jau nav par konvenciju un vēl mazāk par izslavēto vardarbību. Diskusijas ir par ceļu. Pa kuru iesim.
Vecā politika, kuru Latvijā iemieso “Vienotība”, cieš vēsturisku krahu visā pasaulē. Vislabāk tas redzams ASV, kur vēlētāji pirms gada prezidenta vēlēšanās novērsās no tradicionālās, “solīdās”, “pareizās”, izsvērtās un līdzsvarotās politikas, dodot priekšroku acīmredzamam politiskam huligānam, kurš bez mazākās minstināšanās jauc nost veco valsts pārvaldes aparātu tāpat kā savas rezidences - Baltā nama - austrumu spārnu.
Šo sabiedrības pieprasījumu pēc aktīvas, enerģiskas, nestandarta rīcības gaidāmo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā jūt arī Latvijas politiķi. Viņiem jau laikus jāizdara svarīga izšķiršanās - ar ko būt kopā? Ar darītājiem vai runātājiem, kuri bez apjomīgiem (un dārgiem) “pētījumiem” ne soli nesper un ikvienas problēmas risināšanai veido darba grupu.
Saistībā ar Stambulas konvencijas denonsēšanu dažkārt izskan jautājums: kas Latvijas politiskajā ainavā ir mainījies šajos divos gados, kopš šī konvencija ratificēta? Kāpēc toreiz tā tika bez liela trokšņa pieņemta, bet tagad izraisa tādu ažiotāžu?
Mainījies ir daudz kas. Pirmām kārtām sabiedrības vērtējums: kura ir jaunā un kura vecā politika. Ja pirms diviem gadiem “Vienotība” skaitījās pārstāvam politisko avangardu, bet tās pretinieki - stagnātus, bremzes, “pagājušo gadsimtu”, tad tagad tieši “Vienotība” ir tā, kura neko negrib mainīt un sabiedrības acīs kļūst par stagnātiem un bremzēm. Proti, vecās, tradicionālās, mūžīgi “pareizās” politikas pārstāvjiem.
Mainījies ir tas, ka aiz loga ir cits laikmets. Laikmets, kurā politiku nosaka nevis “kvalitatīvā žurnālistika” un “nopietni eksperti ar zinātniskajiem grādiem”, bet gan “Tik-Tok” ietekmeļi ar ierobežotu vārdu krājumu un vēl mazāku izpratni par ētiku. Laikmets, kurā tiek jaukts nost Baltais nams (vismaz tā daļa) un par Pentagona šefu tiek iecelts bijušais televīzijas šovmenis, alkohola cienītājs, ar lieliem, divdomīgiem tetovējumiem uz rokām un krūtīm. No viņa daudz neatšķiras pārējie pašreizējā ASV prezidenta administrācijas locekļi.
Patīk kādam tas vai ne, bet tāda ir jaunā realitāte, un šajos jaunajos laikos nepieciešama jauna politika. Vismaz jādemonstrē gatavība to realizēt. Tā nu sagadījies, ka Stambulas konvencija Latvijā ir kļuvusi par to lakmusa papīrīti, kas rāda, kas kurš ir un pa kuru ceļu ir gatavs iet.
Nākamais solis pēc tam, kad ar šī lakmusa papīrīša (Stambulas konvencijas) palīdzību ir noskaidrota politisko spēku ideoloģiskā piederība (kā ķīmijā - skābs vai sārmains), no politiskās loģikas viedokļa būtu jāsper nākamais solis - jaunas koalīcijas un jaunas valdības izveidošana. Bet tieši šeit viss kļūst pavisam neskaidrs un izplūdis.
Lieta tāda, ka Latvijas realitātē daudz lielāku nozīmi par dažādiem ideoloģiskiem uzstādījumiem un gatavību enerģiski kaut ko mainīt spēlē kaimiņos esošās agresīvās Krievijas faktors. Ne velti, debatējot par Stambulu un ne tikai par to, viens no biežāk pieminētajiem argumentiem ir Kremlis.
Ja mums blakus nebūtu Putina Krievija, tad Latvijas politiskā ainava, visticamāk, izskatītos citādi. Taču ģeogrāfija ir tāda, kāda tā ir, tāpēc arī politiskā realitāte ir tāda, ka bez “Vienotības” ir grūti izveidot tādu jaunu koalīciju, kura tās dalībniekiem nenestu politisko apdraudējumu. Ar to domāju iešanu vienā koalīcijā ar “Latvija pirmajā vietā”, kuras prokremliskā reputācija var mest nelāgu ēnu uz pārējiem.
“Vienotība” ir brīdinājusi potenciālos valdības gāzējus, ka ar viņiem nākamajā koalīcijā kopā neies. Protams, vienmēr pastāv iespēja pašiem pēc politiskā izdevīguma kritērijiem nozīmēt tos, kuri it kā bijuši valdības gāzēji, bet šobrīd, mazāk nekā gadu pirms vēlēšanām, tas pat nav svarīgākais. Jo visi kalkulē - kā izdevīgāk: būt pozīcijā vai opozīcijā?
Skaidras atbildes nav gandrīz nevienai partijai, jo savs elektorālais labums ir gan vienā, gan otrā gadījumā. Ir izveidojusies interesanta situācija. “Vienotība” ir skaidri pateikusi, ka pati savu valdību negāzīs. ZZS varbūt ne tik tieši, bet arī likusi saprast, ka nebūs tiešie valdības gāzēji. Proti, par budžetu, kas nepieņemšanas gadījumā automātiski nozīmētu valdības krišanu, viņi balsos kopā ar koalīciju.
Atliek vienīgi “Progresīvie”, kuru frakcijas vadītājs un partijas līderis Andris Šuvajevs uzstājas ar aizvien kareivīgākiem paziņojumiem, liekot saprast, ka tā tās lietas tālāk neies. Viņu var saprast. Politiskā piekāpība praktiskā izdevīguma labad viņa elektorātam neiet pie sirds. Skaidrs, ka ministri gribētu turpināt saimniekot savās muižiņās, bet partijas politiskā vadība uz politisko situāciju skatās gaidāmo vēlēšanu kontekstā. No šī rakursa aiziešana no koalīcijas, kura nespēja noturēt viņiem tik nozīmīgu kaujas karogu kā Stambulas konvencija, izskatās jau visnotaļ racionāls lēmums.
Kuri apsvērumi saistībā ar tālāko Evikas Siliņas valdības stabilitāti kļūs noteicošie - praktiskie vai ideoloģiskie - to redzēsim jau pavisam drīzā nākotnē. Katrā ziņā esošā koalīcija ar katru dienu izskatās arvien nedabīgāka. Šāds politiski pretdabīgs veidojums parasti nedod labumu nevienai no tā sastāvdaļām, tāpēc drīzas izmaiņas uz mūsu politiskās skatuves ir visai ticamas.
