Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirmdienas pievakarē atgrieza Saeimai otrreizējai caurskatīšanai likumu par Stambulas konvencijas denonsēšanu. Tā kā šī pati Saeima un pat šī pati koalīcija pirms diviem gadiem šo konvenciju ratificēja, prezidents aicināja atlikt šā jautājuma izskatīšanu uz nākamo Saeimu, kura tiks ievēlēta nākamā gada 3. oktobrī.
Šis Rinkēviča lēmums nebija negaidīts. Stambulas jautājums bija ieguvis plašu un pretrunīgu rezonansi. Tika uzsākta parakstu vākšana sociālajā vietnē “manabalss.lv”, aktivizējās dažādas sociālās grupas un organizācijas, izdarot spiedienu uz Rīgas pili. Pirms prezidenta lēmuma pieņemšanas notika ilgas un nopietnas konsultācijas ar visiem politiskajiem spēkiem, lai kopīgiem spēkiem atrastu labāko iespējamo izeju no radušās politiskās krīzes.
Prezidenta lēmums un tā pamatojums bija izturēts un acīmredzami vērsts uz kompromisa meklējumiem, tāpēc pirmajā brīdī īsti neapmierināja nevienu pusi. Rīgas pils centās ievērot neitralitāti un nenostājās kādā noteiktā pozīcijā. Šāda “atvērta” nostāja pieļauj dažādas manevra iespējas pie dažādām Saeimas iespējamām reakcijām.
Ja vēl pirmdien šķita, ka “Stambula” ir sadalījusi Latvijas politisko šķiru divās nesamierināmās nometnēs - nosacītajos liberāļos un konservatīvajos - tad otrdiena atnāca ar jaunu politisko izkārtojumu. Nacionālā apvienība (NA) un “Apvienotais saraksts” (AS) visai negaidīti piekrita prezidenta priekšlikumam.
Šāds pavērsiens zināmā mērā apgāž esošo “šaha galdiņu” un liek uzdot jautājumu: vai neveidojas jauna koalīcija, kur agrākie “Vienotības” partneri atgriežas pozīcijā, bet ZZS tiek par koalīcijas līguma pārkāpumiem sodīta ar izmešanu no pozīcijas.
Var jautāt - bet kur tad “Progresīvie”? Ar savām astoņām balsīm šo gadu līdz vēlēšanām viņi turpat arī paliktu, tikai drusku saspiestos, atdodot vienu ministra krēslu vieniem un otru otriem. Bet kur NA principiālā pozīcija neiet kopā ar “Progresīvajiem”? Rīgas domē taču var, tad kāpēc to pašu nevar arī nacionālajā līmenī, vēl jo vairāk tikai līdz vēlēšanām?
Tās, protams, ir tikai spekulācijas, bet arī šāda iespēja šobrīd ir uz galda. Tāpat jānorāda, ka NA un AS paziņojumi, ka viņi atbalsta prezidenta priekšlikumu atlikt Stambulas konvencijas jautājuma izskatīšanu līdz nākamajai Saeimai, nenozīmē, ka viņi ir mainījuši nostāju pašas konvencijas jautājumā. Vēl vairāk, līdz šī likuma otrreizējai skatīšanai Saeimā arī šo partiju redzējums vēl var mainīties. Vienkārši atkal ir sācies politiskais šahs, kurā visādi brīnumi var gadīties.
Jāatzīst, ka šāds notikumu pavērsiens ir tīri objektīvs, jo grūti iedomāties kaut cik saskanīgu pašreizējās koalīcijas turpmāko kopdzīvi līdz nākamā gada vēlēšanām. Partijas ir “sadāvinājušas” viena otrai tik daudz krupju, ka diez vai tās spēs tos tā vienkārši norīt. Pat ja esošā Evikas Siliņas valdība pašreizējā sastāvā kaut kā pārdzīvos šos satricinājumus, tad tas nozīmēs tikai to, ka šī ne pārāk viendabīgā valdība turpinās vilkt savu eksistenci, ļaujot opozīcijai audzēt muskuļus uz neapmierināto rēķina. Kombinācijā ar Alvja Hermaņa iniciēto kustību “Bez partijām” tas draudētu ar šobrīd pavisam neiedomājamām pēcvēlēšanu politiskām kombinācijām.
Ja šī Saeima “piekāpsies” un izstāšanos no Stambulas konvencijas apturēs, vai tas nozīmēs, ka nosacīto “kauju par Stambulu” tā sabiedrības daļa, kura stāvēja aiz 56 deputātiem/Stambulas denonsētājiem, būs zaudējusi? Nē, tas to nenozīmēs, jo zaudēta kauja vēl nav zaudēts karš. Nelokāmie Stambulas aizstāvji neko nav mācījušies no vēstures. No pavisam nesenas vēstures. No “Brexit” 2016. gadā un divām Donalda Trampa uzvarām ASV prezidenta vēlēšanās 2016. un 2024. gadā.
Runa ir par zināmas sabiedrības daļas neslēpti augstprātīgo attieksmi pret visiem pārējiem, citādi domājošajiem. Pēdējie tiek saukti par muļķiem, tumsonīgiem lasītnepratējiem un tamlīdzīgiem “kolhozniekiem”, bet šāda apsaukāšanās visbiežāk labi nebeidzas. Tieši šiem uzpūtīgajiem “gudrīšiem”. Tā tas bijis pasaules vēsturē ne reizi vien jau kopš Senās Romas laikiem. Ne velti lepnība (uzpūtīga augstprātība) skaitās viens no lielākajiem cilvēces grēkiem. Tieši ilgtermiņa kontekstā.
Pirmajās stundās pēc prezidenta pirmdienas vakara preses konferences šie “augstprāši” nespēja noslēpt savu neapmierinātību ar prezidenta izsvērto pozīciju. Viņi neslēpa, ka bija gaidījuši no prezidenta vairāk. Ne tikai likuma atgriešanu atpakaļ Saeimai, bet arī nepārprotamu nostāšanos viņu pusē. Vēlams, vēl papildus nokauninot tumsonīgos “lasītnepratējus”.
Nekas tāds no prezidenta puses neatskanēja. Rinkēvičs preses konferencē demonstrēja savu uzsvērti neitrālo attieksmi un atzina, ka respektē visu pušu viedokli. Tieši ar šo korektumu prezidents, visticamāk, panāca to, ka vismaz pagaidām izskatās: viņš būs panācis gribēto.
Pat ja Stambulas jautājums līdz šīs Saeimas pilnvaru beigām tiks noņemts no darba kārtības, tas nenozīmēs, ka jautājums ir izsmelts uz visiem laikiem. Gribu atgādināt, ka situācijas neviennozīmīgo raksturu ir atzinis arī Vācijas ietekmīgais laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” (FAZ), kas norāda uz to kritisko Stambulas konvencijas punktu, par kuru faktiski ir visa diskusija.
Lūk, kā to formulē FAZ: “Latvija nav vienīgā ES valsts, kurai ir iebildumi. Runa nav par to, ka šajās valstīs kāds atbalstītu vardarbību pret sievietēm. Problēma ir formulējumos, kas attiecas ne tikai uz bioloģisko dzimumu (“sex” angļu tekstā), bet definē arī sociālo dzimti (“gender”), kas daudzos konvencijas noteikumos ir jāņem vērā.”
Var jau atkārtot, ka gan pašā konvencijā, gan tās paskaidrojošajā tekstā speciāli izskaidrots, kas domāts ar vārdu “gender”, un “tur nekā tāda neesot”, bet cilvēki jau nav akli un dumji. Vēl nesen visos tekstos, kuros bija runa par dzimumu dalījumu, bija skaidri un nepārprotami lietots vārds - “sex” (dzimums, angļu val.), taču kopš 1998. gada ir ievazāts šis “gender”, kurš kaut kā automātiski iet kopsolī ar to medicīnisko un pedagoģisko praksi, kas paredz plūstošos, maināmos dzimumus un pusaudžu dzimumu tranzīciju.
Var jau gudri spriest, kas domāts ar šo “gender”, un lauzt šķēpus, kā to pareizāk tulkot latviešu valodā - sociālais dzimums vai sociālā dzimte, bet jau pats fakts, ka pašsaprotamais jēdziens “dzimums” tiek nomainīts uz tādu neskaidru terminu kā “gender”, liecina, ka sistēmā parādījies “klabošais gultnis”. Sabiedrība šo “klaboņu” nevar nedzirdēt, lai kā viedie “lasītpratēji” censtos sabiedrību pārliecināt, ka “nekas traks tur nav, tā motoram jāskan”.
Var jau cerēt, ka līdz nākamā gada rudenim, kad būs kārtējās Saeimas vēlēšanas, šis “klabošais gultnis” būs pārstājis klabēt un Stambulas konvencijas jautājums būs no politiskās darba kārtības pazudis. Atļaušos prognozēt, ka tā tas nenotiks. Kaut vai tāpēc vien, ka šis ir jautājums, kurš neko nemaksā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet uz kura rēķina var uzaudzēt politisko kapitālu.
Visvienkāršāk šo jautājumu būtu atrisināt (noņemt no darba kārtības uz ilgiem laikiem) ar referenduma palīdzību, bet savulaik mūsu politiskā elite izdarīja visu iespējamo, lai tai nekad nebūtu jārēķinās ar kaut kādām nekontrolētām tautas gribas izpausmēm.
Saeimas 2012. gadā pieņemtie grozījumi likumā par tautas nobalsošanu faktiski izslēdza referendumu kā strīdīgu jautājumu atrisināšanas metodi. Tādā veidā mūsu “apgaismotie lasītpratēji” kārtējo reizi papildināja “labo nodomu” bruģīša krājumus, kuri paredzēti ceļa uz elli būvniecībai. Šobrīd galvenais būtu piebremzēt tieši šā ceļa būvi.
