Ceturtdien Saeimas sēde izvērtās par nebeidzamu starppartiju apsaukāšanos.
Vispirms tika apspriests paziņojums par atbalsta sniegšanu Ukrainai, izmantojot Krievijas imobilizētos aktīvus. Neskatoties uz to, ka visi, izņemot “Stabilitātei!”, bija par, notika samērā plašās debates. Taču tās nebija par kādiem diskutabliem paziņojuma punktiem. Tā vietā izskanēja savstarpēji pārmetumi, kurš ko kādreiz ir darījis un teicis, kurš ir bijis lielāks Ukrainas atbalstītājs un lielākais cīnītājs par robežu slēgšanu ar Krieviju un Baltkrieviju.
Tomēr šīs Saeimas sēdes programmas nagla, bez šaubām, bija debates par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Tā kā jautājums tika skatīts otrajā (galīgajā) lasījumā, tad pēc Saeimas kārtības ruļļa noteikumiem diskusijām bija jābūt tikai par konkrētiem priekšlikumiem, nevis pēc būtības.
Diemžēl atkal sākās runas par to, ko gan tas mums visiem nozīmēs, ja Latvija no šīs konvencijas izstāsies. Debates iesāka divi deputāti Zariņi - Jānis Zariņš un Agita Zariņa-Stūre, kuri it kā reaģēja uz iepriekšējā vakara raidījumā “Kas notiek Latvijā?” izteikto Jāzepa Baško repliku: “Ko Saeimā dara no “Vienotības” ievēlētie trīs Zariņi? Es, piemēram, nezinu.”
Jānis Zariņš uzstāja, ka no Stambulas konvencijas nevajagot izstāties, jo visa problēma esot nepareizā tulkojumā. Konvencija neesot vis ideoloģisks, bet gan juridisks dokuments. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gan jāsaka, ka par juridiskām niansēm tikpat kā neviens (izņemot Andreju Judinu) nerunāja.
Jau no paša debašu sākuma kļuva skaidra Stambulas aizstāvju taktika. Runāt, runāt un vēlreiz runāt. Pieteicās runāt gandrīz visi konvencijas atbalstītāji. Līdz pusdienas pārtraukumam izdevās izskatīt tikai pirmo priekšlikumu.
Ar pāļu dzinēja neatlaidību tika atkārtotas politiskās klišejas, kurām bija jāveido divi paralēli polittehnoloģiskie “lielie stāsti” divām dažādām auditorijām. Tiem, kuri fokusējušies uz Krievijas agresivitāti, tika pasniegts stāsts par “Putina naratīvu” un tā atvasinājumiem (Austrumu izvēle, aiziešana no Eiropas, kauns no Rietumu sabiedrotajiem utt.), kamēr tiem, kuriem Krievija un Putins neskaitās tik satraucoši, tiem vecais labais - sievu sitēji, vardarbības atbalstītāji un vispār ļauni, vardarbīgi cilvēki.
Kāda deputāte, kuras vārdu ētisku apsvērumu dēļ neminēšu, balsij drebot, pat atzinās, ka viņas māte esot bieži staigājusi saulesbrillēs, jo viņas vīrs viņu esot regulāri sitis par to, ka kāds cits vīrietis uz viņu paskatījies. Neatkarīgi no tā, vai tā patiesi bijis vai nē, vēstījums nepārprotams: visi, kas atbalsta Stambulas denonsēšanu, atbalsta sieviešu sišanu.
Par to, ka šī pati Saeima (“Progresīvajiem” balsojot pret) pirms divām nedēļām pieņēma deklarāciju pret vardarbību un uzdeva visām izpildvaras struktūrām izstrādāt konkrētus vardarbību mazinošus rīcības plānus, ne vārda. Vienīgā brīnumnūjiņa, kura mazināšot vardarbību, esot Stambulas konvencija un nekas cits, kas stipri mazina pārliecību, ka runa patiesi ir par vardarbību, nevis par ko citu.
Dažkārt dzirdami apgalvojumi, ka Stambulas konvencija patiesībā esot kaut kāds nenozīmīgs jautājums iepretim “nozīmīgajiem” praktiskās dabas jautājumiem. Tāpat tiek runāts, ka tas ir jautājums, “ar ko novērst uzmanību” no svarīgākajiem ekonomiskajiem jautājumiem. Edmunds Cepurītis kaunināja savus politiskos oponentus, piesaucot “noderīgo idiotu” jēdzienu un norādot, ka šim lēmumam būšot milzīga tālejoša ietekme. Pieturoties pie “Putina naratīva” polittehnoloģiskā rāmja, viņš norādīja: “Krievija mīl izdomātus konfliktus.”
Mana ilggadējā politiskā pieredze liek teikt, ka vienmēr, kad kāds saka “tas ir izdomāts konflikts”, tas liecina tikai par vienu - viņš nevēlas šo jautājumu risināt pēc būtības, nevēlas nekādus kompromisus, bet pārliecinošu argumentu par savu taisnību nav. Tā tas bija, sākoties visiem etniskajiem konfliktiem PSRS sabrukuma laikā, tā tas bija, kad izvirzījās jautājumi par valodām un citiem cilvēkiem nozīmīgiem jautājumiem.
Politiķi, kuriem šie jautājumi traucēja realizēt savus mērķus, vienmēr uzsvēra, ka tie esot mākslīgi sagudroti jautājumi, lai novērstu uzmanību. Tas, ka par šiem “sagudrotajiem” jautājumiem cilvēki ir gatavi karot un liet asinis, neskaitās. Lai politiķi pamēģina par kādu “nozīmīgu” ekonomisko jautājumu sapulcināt plašāku demonstrāciju un tad runā par to, kas ir nozīmīgi un kas “sagudroti” jautājumi.
Mūsu konkrētajā gadījumā būtiskais jautājums bija par to, kādu katra puse redz Eiropas nākotni. Stambulas aizstāvji gandrīz katrā runā norādīja par piederību Eiropas tiesiskajai telpai. Viņuprāt, denonsējot Stambulu, mēs aizejam no Eiropas “gaismas” un atgriežamies Krievijas “tumsā”.
Dāvis Mārtiņš Daugavietis jautāja: kur jūs bijāt vakar? Ar to gan viņš bija domājis nevis abstraktu pagātni, bet gan konkrēto vakardienu, kad pie
Saeimas notika pikets. Taču šoreiz vietā būtu šā jautājuma plašāks hronoloģiskais konteksts - vai tas, kas bija vakar (pirms gada vai diviem), šodien vēl ir relevanti? Galu galā, tas, kas bija vakar, tā ir pagātne. Šodien pasaule ir cita.
No savas puses piebildīšu, ka neesmu pārliecināts, vai šī jaunā pasaule būs labvēlīgāka Latvijas drošībai, bet jāatzīst pats konkrētais fakts: pasaule mainās, un Stambulas koncepcijā paslēptais ideoloģiskais “Trojas zirgs” ir viens no tiem, kāpēc tik daudzi cilvēki novēršas no tādas Eiropas “gaismas”.
Linda Liepiņa ar neslēptu ironiju naivi jautāja: “Kāpēc jūs visu laiku runājat par Krieviju un skatu uz austrumiem? Paskatieties arī uz citu pusi. Mūsu lielākais stratēģiskais sabiedrotais - ASV un turienes prezidents Donalds Tramps arī domā līdzīgi.” Viņai piebalsoja Aleksandrs Kiršteins, kurš aicināja atbildēt, vai Stambulas konvencijas atbalstītāji jau ir nosūtījuši nosodījuma vēstules uz Vašingtonu par Trampa rīkojumu atbrīvot transpersonas no ASV bruņotajiem spēkiem.
Kiršteins skaidrā tekstā nosauca vārdā to ziloni istabā, ko Stambulas aizstāvji stūrgalvīgi izlikās neredzam. “Nav runa par vīriešiem un sievietēm, bet par ideoloģijām. Šī konvencija nav par vardarbību, bet par ideoloģiju,” sacīja Kiršteins un norādīja uz Bērnu klīniskās slimnīcas mājaslapu, kurā uzskaitīti deviņi dzimumi.
Netieši viņš arī atbildēja uz Irmas Kalniņas uzdoto jautājumu: “Kā lai es šo balsojumu izskaidroju ārvalstu vēstniecēm?” Atbilde ir pavisam vienkārša. Tā arī jāpaskaidro: latviešu tauta nevēlas pieņemt šo sociālo dzimšu ideoloģiju. Kas tur tik sarežģīts?
Lielu sašutuma vētru izraisīja Leilas Rasimas runa: “Ikviens, kas nonievā Vairu Vīķi-Freibergu, ir Putina propagandas samaitāts. Nebiju domājusi, ka esat spējīgi tik zemu krist.” Kad zāle skaļi iebilda šiem pārmetumiem, Rasima vēl asāk metās nonievāt savus oponentus, acīmredzami balansējot uz verbālās vardarbības robežas (maigi sakot).
Emocionāla runa sanāca Viktorijai Pleškānei. Viņa noraidīja izskanējušos pārmetumus, ka iepriekšējā vakarā neviens neesot izgājis runāt ar protestētājiem pie Saeimas. “Es atceros, kad Ramona Petraviča iznāca pie protestētājiem pirmajā piketā. Ko viņa saņēma? Uz viņu kliedza, viņu apsaukāja, skanēja lamas. Neviens neko negribēja dzirdēt. Tā bija vistīrākā vardarbība. Mana meita saņēma draudus, ka viņu piekaus un arī mani. Ko man dod Stambula, ja sievietei draud. Ja draud manai meitai par viņas mātes darbu. Mana meita saņēma draudus no cilvēka, kas aizstāv Stambulas konvenciju.”
Visai dīvaina bija Andra Kulberga uzstāšanās. Viņš aicināja nodot šo jautājumu visas tautas referendumam. Kā tauta lems, tā būs, un pie viena ieteica Evikai Siliņai divu nedēļu laikā (Donalda Trampa freidiskais atspulgs) atkāpties.
Lai gan viņš runāja visas frakcijas vārdā, viņa runā bija jaušami tādi savādi, grūti izprotami mājieni. Bija norādes uz kaut kādiem vārdā nenosauktiem spēkiem, kuri (atšķirībā no mums) esot uzmetuši savus vēlētājus un rīkojušies pretēji solītajam. Turklāt viņi esot gatavi uzmest atkal. Kas ir šie spēki? Kura partija esot kaut ko solījusi saviem vēlētājiem un tagad tos pievīlusi? Kulbergs norādīja uz lielu varbūtību, ka prezidents atgriezīs šo likumu atpakaļ Saeimai otrreizējai izskatīšanai, un izteica atbalstu referenduma rosināšanai.
Uz šo Kulberga savādo runu veikli noreaģēja Kaspars Briškens, to pārtulkojot no politisko mājienu valodas latviešu valodā: “Kulbergs ar savu runu pats pieteicies par premjeru. Viņš ieņēmis tādu ērtu pozu: es šodien nobalsošu par, bet gan jau prezidents šo likumu atmetīs atpakaļ.”
Edmunds Zivtiņš centās izspēlēt nacionālo kārti un norādīja, ka Stambulas konvencija esot bīstama. Bīstama Latvijai un Latvijas tautai. Uz daudzu piesaukto ārvalstu organizāciju aicinājumiem neizstāties no konvencijas Zivtiņš dusmīgi attrauca: “Cieniet mūsu konstitūciju un mūsu likumus. Nelieniet Latvijas iekšējās lietās. Lai Eiropa atmostas no tā murga un iekrāsojas savās nacionālajās krāsās. Nost ar svešām ideoloģijām. Latvijai ir jābūt sarkanbaltsarkanai.”
Uz jautājuma iekšpolitisko kontekstu norādīja arī Andris Šuvajevs: “Šeit redzam plašākas izmaiņas politiskajā izkārtojumā. Ir acīmredzama Nacionālās apvienības un Šlesera saspēle.”
Stambulas konvencija ir pamatīgi saviļņojusi esošo pīļu dīķi. Vai šis saviļņojums vainagosies ar kādām būtiskām izmaiņām politiskajā izkārtojumā, pagaidām vēl grūti spriest. Tas būs atkarīgs no laukuma spēlētāju meistarības un “Progresīvo” principialitātes.
