Pēdējā mēneša laikā publiskajā telpā bieži nākas saskarties ar neapmierinātības pilnu jautājumu: nu cik var ņemties ap to Stambulu, vai tad valstī nav nopietnāku jautājumu, par kuriem diskutēt? Tas pats budžets taču ir nesalīdzināmi svarīgāks.
Ir acīmredzams, ka daudzus šis jautājums stipri kaitina. Tāpat kā karš Ukrainā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka izmaina to politiķu un politisko aktīvistu ierasto dienas kārtību, kurā līdz tam varēja komfortabli darboties. Kuram gan patīk, ja politiskā spēle tiek pārvirzīta tajā sektorā, kurā pašam nepatīk spēlēt. Piemēram, Ainārs Šlesers ar savu “Latvija pirmajā vietā” (LPV) citos ģeopolitiskos apstākļos varētu gūt lielākus panākumus, bet slidenās nostājas Ukrainas kara jautājumā dēļ viņiem nākas sēdēt uz viena tālo rezervistu soliņa ar rosļikoviešiem.
Gluži kā atspēlējoties no sev neērtā Ukrainas jautājuma, LPV iniciēja Stambulas “kaula” izmešanu Latvijas politiskās arēnas smiltīs. Jāatzīst, ka tas viņiem izdevās izcili. Sekmīgs gājiens, lai gan iecerēts bija kas cits un daudz vairāk.
Šeit gan obligāti jāatgādina, ka politikā nekad neko tālāk par diviem gājieniem plānot nevar. Visi vēlākie stāsti ar atpakaļejošu datumu, ka tā arī bija domāts un mistiski, vārdos nekad nenosaukti “polittehnologi” to visu esot rūpīgi izkombinējuši, ir vistīrākās konspirācijas un politikas aprakstīšana Dena Brauna detektīvu stilā. Realitātē neviens nezina, kur nobruks lavīna, kad sniega pārkarē iemetīs akmeni.
LPV sākotnējā ideja bija vienkārša. Izmantojot koalīcijas iekšējās pretrunas, to izjaukt, gāzt Evikas Siliņas valdību un mēģināt iziet no “nepieskaramo” statusa. Maksimālā programma: tikt jaunajā koalīcijā un valdībā. Pagaidām gan nekas tāds viņiem nav sanācis un diez vai sanāks. Taču kāpēc šis LPV gājiens viņiem jāvērtē kā sekmīgs, ja jau mērķis nav sasniegts?
Sekmīgs tāpēc, ka, lai arī valdība nav gāzta un no “nepieskaramo” statusa noņemšanas LPV ir vēl tālāk nekā pirms Stambulas, viņi ir nostiprinājušies savā “antiliberāļu” nišā. Tajā nišā, kuras pārstāvji ir asā konfrontācijā ar kreiso ideologu jēdzienu dekonstruētājiem no Frankfurtes skolas.
Pacentīsimies rekonstruēt, kas Latvijā īsti notika pēdējā mēneša laikā un kāds ir šo notikumu atstātais nospiedums uz Latvijas politiku.
LPV frakcija šī gada 25. septembrī Saeimā iesniedza likumprojektu “Par izstāšanos no... [Stambulas konvencijas]”. Šo iesniegumu parakstīja arī Nacionālās apvienības (NA) un “Apvienotā saraksta” (AS) deputāti. Par šī likumprojekta nodošanu izskatīšanai komisijās (tas ir, zaļās gaismas došanu) nobalsoja arī ZZS deputāti, kas radīja zināmas domstarpības koalīcijā. “Progresīvie” uzstāja, ka tas ir koalīcijas līguma pārkāpums. Premjerministre aicināja ZZS sniegt paskaidrojumus par šādu rīcību. Saeimā jau sākās runas par Siliņas valdības de facto krišanu.
29. septembrī Siliņa publiski, mediju klātbūtnē nostrostēja ZZS labklājības ministru Reini Uzulnieku, taču viņa demisiju nepieprasīja. Pirms tam ZZS stingri uzstāja: ja būs jāiet prom mūsu ministram, tad prasīsim arī citu partiju ministru demisiju. Koalīcijas partiju sarunas ar premjeri beidzās ar kopīgu vēstījumu: kamēr nebūs apstiprināts budžets, tikmēr strādāsim kopā. Opozīcijas tik ļoti gaidītā valdības krišana izpalika.
Lai arī valdība nenokrita un visi koalīcijas partneri faktiski piekrita tēzei, ka “Stambulas dēļ” valdībai nebūtu jākrīt, spriedze saglabājās. Stambulas konvencijas denonsēšanas process gāja pilnu gaitu. 22. oktobrī likumprojektu atbalstīja Saeimas Ārlietu komisija, nākamajā dienā, 23. oktobrī, to atbalstīja Saeima pirmajā lasījumā un pēc nedēļas, 30. oktobrī, otrajā, galīgajā lasījumā. Process tika “izdzīts” maksimālā ātrumā, kam vajadzētu liecināt par tā nozīmību iesaistītajām pusēm.
Taču vienā brīdī process aizgāja kaut kā ne tā. Jau pa citām sliedēm. Par to, ka prezidents Edgars Rinkēvičs likumprojektu atgriezīs Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, nebija tikpat kā ne mazāko šaubu, tāpēc tas bija pilnīgi sagaidāmi. Negaidīta bija NA un AS, politiskajā žargonā runājot, “nolēkšana” no pašu bīdītā likumprojekta.
Par AS liela pārsteiguma nav. Tā ir izteikta bezidentitātes partija, kuras elektorālā vilkme balstās uz diviem vaļiem: alternatīvo “mazākā ļaunuma” statusu un Andra Kulberga nenogurstošajām aktivitātēm. Tā kā pats Kulbergs ir atzinis, ka viņam “tā Stambula” ir vienaldzīga, tad šī “nolēkšana” izskatās visai loģiska un nepārsteidzoša.
Par NA to tā nevar teikt. NA ir partija, kura allaž lepojās ar to, ka tai ir izteikta nacionālkonservatīvā ideoloģija. Stambulas jautājums noteikti bija ideoloģisks. Var taktisku apsvērumu dēļ atkāpties no dažiem otršķirīgiem principiem. Kompromisus politikā vēl neviens nav atcēlis. Bez tiem nav iedomājams politiskais process, bet atkāpties no būtiska identitātes ideoloģiskā pīlāra ir jau par daudz.
Jāpiekrīt psihoterapeitam, bijušajam politiskajam komentētājam Nilam Saksam-Konstantinovam, kurš saka: “Tie, kuriem šī Stambulas konvencijas denonsēšana bija svarīga, tagad jūtas kā palikuši bez politiskās aizmugures.” Runa ir par tiem, kuriem Šlesers un Rosļikovs nav pieņemami. Tas, ka politisko spēku funkcija ir pārstāvēt noteiktas sabiedrības grupas, lai tās jūt aiz sevis aizmuguri, dažkārt tiek aizmirsts. Tik bieži tiek atkārtotas frāzes, ka politiķi ir tikai šauri, savtīgu interešu vadīti grupējumi, ka paši politiķi tam ir noticējuši.
Var jau būt, ka sarunās Rīgas pilī NA (tāpat kā AS) tika doti mājieni vai pat izteikti tieši piedāvājumi, ka kaut kad nākotnē, zināmos apstākļos viņiem būs vieta jaunajā koalīcijā un jaunajā valdībā. Ļoti iespējams. Ja tā būs, tad kaut kādā mērā šis NA “kūlenis” būs attaisnojams, taču tikai “kaut kādā mērā”. NA konkurenti šo “kūleni” nešaubīgi izmantos kā pierādījumu šīs partijas politiskajai “pērkamībai” un ideoloģiskajai nekonsekvencei.
Kāpēc bija vajadzīga Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzsvērti stingrā pozīcija komisijas sēdē, ja pēc dažām dienām šī “stingrā” pozīcija izkūst kā ledus gabals vasaras saulē? Ja reiz nebija vēlmes beigu beigās balsot kopā ar Šlesera partiju, tad varbūt nemaz nevajadzēja sākt?
Būsim objektīvi un būsim reālisti. Skaidrs, ka līdz vēlēšanām vēl pietiekami daudz laika un daudz kas var mainīties. Visām partijām vēl būs neskaitāmas reizes iespējas sevi parādīt un pierādīt. Jau tagad dienas kārtībā nākamais “vērtību” (obligāti pēdiņās) jautājums - SIF finansējums. Šeit būs iespēja “atkosties”. Vai sanāks, tas jau ir cits jautājums, bet jebkurā gadījumā daudziem, kas bija uz zināmiem spēkiem paļāvušies, rūgtumiņš paliks.
