Ceturtdienas vakara pasākums Doma laukumā bija lielākā jaunāko laiku politiskā demonstrācija Latvijā. Nav nozīmes īpaši skaitīt: vai šoreiz bija atnākuši vairāk cilvēku nekā 2009. gada 13. janvārī vai mazāk. Daudz lielāks svars ir šī mītiņa politiskajai jēgai un sekām.
Izvērtējot dažādas politiskās akcijas, uzreiz jānodala tās, kuras organizē/atbalsta valdošā politiskā šķira, no tādām, kuras ir antisistēmiskas. Līdz ar to nav īsti korekti salīdzināt ceturtdien notikušo ar dažādām publiskajām akcijām, kuras savulaik rīkoja Aldis Gobzems, Ainārs Šlesers vai citi valdošajā šķirā nepieņemti aktīvisti (svešķermeņi).
Ceturtdienas akcija jāsalīdzina ar citiem turpat Doma laukumā “inteliģences” rīkotiem pasākumiem - ar 2007. gada 2. novembra “lietussargu” demonstrāciju un jau pieminēto 2009. gada 13. janvāra Pabrika/Štokenberga mītiņu, kas pēc tā noslēguma pārtapa nebijušā grautiņā.
Zīmīgi, ka arī 2007. gada “lietussargu” pasākumu ievadīja pirms tam 17. oktobrī notikusī akcija pie Saeimas ēkas. Tieši tāpat kā pirms šī gada 6. novembra akcijas bija 29. oktobra protesti pie Saeimas ēkas. Paralēles ir nepārprotamas. Vai arī sekas būs līdzīgas?
Vilkt vēsturiskās paralēles un uz tām balstīt secinājumus ir nepateicīga nodarbe. Katrai situācijai un vēsturiskajam pagrieziena punktam ir savas īpatnības, kuras nenovērtējot var viegli aizfantazēties ilūziju pasaulē. Un tomēr šīs vēsturiskās paralēles ļauj saskatīt zināmas likumsakarības.
Vispirms izvērtēsim, kas notika 2007.-2009. gadā un kā tas sasaucās ar šodien notiekošo. Jāsāk ar mazu vēsturisku atkāpi. 2006. gada 7. oktobrī notika 9. Saeimas vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas partija, un valdības veidošana tika uzticēta iepriekšējam premjeram Aigaram Kalvītim. Jāuzsver, ka šie 2006. gada vēlēšanu rezultāti pamatplūsmas viedokļu līderu acīs tika uztverti ārkārtīgi negatīvi. Kalvīša valdība tika pakļauta spēcīgam informatīvajam spiedienam.
Jāatzīst, ka arī pati valdība deva pietiekami daudzus iemeslus kritikai. Drošības likumu grozījumu pieņemšana Satversmes 81. panta kārtībā (ar Ministru kabineta lēmumu, apejot Saeimu. Tagad šis pants ir izņemts no Satversmes) un KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atlaišana raisīja sabiedrībā negatīvu attieksmi pret Kalvīša valdību.
Tiem, kuri allaž uzsver, ka valdības likteni nosakot ekonomika, gribu atgādināt, ka Kalvīša triju valdību laikā Latvija piedzīvoja straujāko ekonomisko uzrāvienu tās vēsturē. Trīs gadus pēc kārtas IKP pieaugums (salīdzināmās cenās) bija vairāk nekā 10% gadā (2005. g. - 11,6%; 2006. g. - 12,8%; 2007. g. - 10,4%). Faktiskajās cenās tuvu 30% gadā. Protams, šis straujais lēciens nāca kombinācijā ar augstu inflāciju, bet iedzīvotāju ienākumu līmenis auga krietni straujāk. Taču šis vēl nebijušais ekonomiskās labklājības pieaugums ne par matu nepalīdzēja Kalvītim, kurš ne mazāk strauji kļuva par sabiedrībā nepopulārāko politiķi.
“Lietussargu” sanāksme Doma laukumā notika 2007. gada 2. novembrī, bet jau tā paša gada 7. novembrī Kalvītis paziņoja par atkāpšanos. 2009. gada 13. janvārī notika grautiņš Vecrīgā, bet tā paša gada 20. februārī atkāpās Ivara Godmaņa valdība. Ja paskatāmies uz šo abu Doma laukumā sarīkoto akciju sekām, tad tās ievadīja agrākās, nosacīti veco “oligarhu” ēras beigas un jauno laiku (“Vienotības”) sākumu.
Ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi kopš pēdējām lielajām politiskajām aktivitātēm (vakcinācijas pretinieku akcijas Gobzema vadībā varbūt bija svarīgas pašiem šo akciju dalībniekiem, bet sabiedrībai kopumā tās bija samērā vienaldzīgas). Ceturtdienas akciju Doma laukumā pārraidīja tiešraidē sabiedriskie un arī citi mediji. Nenoliedzami tai bija liela, nozīmīga sabiedriskā rezonanse.
Var jautāt, kāpēc šķietami maznozīmīgs jautājums - Stambulas konvencijas denonsēšana - izraisīja tik lielu sabiedrisko rezonansi. Konspiroloģiju cienītāji var savērpt savas teorijas par mistiskiem “polittehnologiem” (vienmēr bez konkrētiem uzvārdiem), kuri mākslīgi sagudrojuši šo jautājumu, lai iegūtu kādas preferences, bet es principiāli noraidu jebkuras konspirācijas, jo esmu pilnībā pārliecināts, ka jebkurai sociālai aktivitātei apakšā ir sociāli idejiskā bāze. Ja cilvēki iet uz demonstrāciju, tātad viņiem ir šī iekšējā nepieciešamība. Ja šīs nepieciešamības nav, tad kāds vai kādi var sludināt ko grib, grūst naudu iekšā cik grib, rezultāts būs čiks.
Kāda bija idejiskā bāze minētajām demonstrācijām? Ievērosim, ka visos trijos šeit pieminētajos pasākumos pamatā piedalījās ideoloģiski viens un tas pats kontingents. Kreisi liberālā inteliģence. Tā pati, kas nupat Ņujorkas mēra vēlēšanās nobalsoja par Zohranu Mamdani un 2015. gadā tepat Latvijā parakstīja 160 “velkamistu” vēstuli.
Kādas ir atšķirības? Ja 2007. un 2009. gadā šie cilvēki protestēja pret viņiem netīkamo varu, kura bija aizsēdējusies un nejuta “pārmaiņu vējus”, tad tagad pie varas ir “savējie”. Pret ko tad viņi protestēja tagad? Kas viņus bija satraucis? Stambula bija tikai iegansts - darbības rosinātājs. Tāpat kā Loskutovs 2007. gadā. Viņi protestēja pret tiem, kuri viņiem varētu atņemt varu. Varu plašākā nozīmē. Vadošo lomu. To nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. “No pasaran”. Tas neies cauri.
Nemūžam viņi nebūtu izgājuši ielās, ja ar katru ķermeņa poru nejustu šīs vadošās lomas saglabāšanas apdraudējumu. Viņi mobilizējās un parādīja spēku. Jāatzīst: potenciālie jauno laiku vadoņi noraustījās. Minstināšanās, atpakaļceļa meklējumi gandrīz vienmēr liecina par vājumu. Varbūt ne vienmēr, bet parasti.
Kādi tagad varētu būt iespējamie nākotnes scenāriji? Ja pieņemam, ka šāda mēroga demonstrācijas visnotaļ kūtrā latviešu tauta rīko tikai politisko laikmetu griežu laikos, tad varianti ir divi: vai nu kreisi liberālā sistēma (ko Latvijā iemieso “Vienotība”) iztur ASV prezidenta Donalda Trampa izraisītās politiskās zemestrīces cunami viļņus Baltijas jūras krastos un noturas varas seglos, vai arī šīs politiskās aktivitātes ir tikai citu jauno laiku priekšvēstneses. To laiku, kurus par katru cenu cenšas nepieļaut patlaban pie varas esošā politiskā šķira Latvijā.
Abi varianti ir iespējami, un abiem ir savas laikmeta zīmes, kas varētu liecināt par to uzvaras iespējamību.
Tas, cik salīdzinoši viegli tie, kuri sākotnēji pieteicās būt par jauno laiku lāpnešiem, atkāpās veco laiku monolīta priekšā, var liecināt, ka laiks “citai politikai” (ironiskā kārtā, partija tieši ar šādu nosaukumu organizēja 2009. gada 13. janvāra mītiņu Doma laukumā) vēl nav nobriedis. Ģeopolitiskā situācija to neveicina. Vai varbūt lāpneši nav tie?
No otras puses, vēstures rats jeb politiskais svārsts nav kreisi liberālajam spārnam labvēlīgs. Tieši tāpat kā 2015. gada 160 bēgļmīļu vēstule šodien izskatās kā neglābjami novecojuši maldi, tā arī ar Stambulas konvenciju saistītā sociālo dzimšu teorija jau pavisam drīz varbūt šķitīs kā kaut kāda divdesmit pirmā gadsimta sākuma ideoloģiskā perversija.
Ir vēl kāda lieta, kas neliecina par labu Doma laukuma šķietamajiem uzvarētājiem. Klajā augstprātība pret saviem oponentiem bieži vien (ja ne vienmēr) atspēlējas kā bumerangs. Kādiem tik noniecinošiem vārdiem šajās dienās tika saukti Stambulas pretinieki. Idioti, lasītnepratēji, tumsoņas, kremlini utt.
Atcerēsimies, ka savulaik Hilarijai Klintonei sasniegt mūža sapņa piepildījumu patraucēja tieši nevajadzīga uzpūtība. 2016. gada 9. septembrī, divus mēnešus pirms ASV prezidenta vēlēšanām, uzstājoties plašā mītiņā Ņujorkas stadionā, viņa Trampa atbalstītājus nievīgi nosauca par “nožēlojamo grozu” (basket of deplorables). Pūlis šos vārdus uztvēra ar skaļiem smiekliem un sajūsminātām ovācijām.
Klintone triumfējoši smaidīja, gaidot, kamēr norims ovācijas. Atjēgšanās no reibinošās eiforijas nāca pēcvēlēšanu rītā, kad atklājās - lielais sapnis par pirmo sievieti ASV prezidenti ir izsapņots. Šo epizodi vajadzētu uz mūžiem ielāgot ikvienam, kurš nevar noturēties bez savu oponentu publiskas pazemošanas.
