Caur pazīstamo politologu, Krievijas prezidenta administrācijas padomnieku, Ārlietu un aizsardzības politikas padomes vadītāju Sergeju Karaganovu Kremlis kārtējo reizi nodevis vēstījumu “pilsētai un pasaulei”. Tas ir, Eiropai un Trampam. Karaganovs sniedzis interviju Vācijas konservatīvas ievirzes interneta izdevumam “multipolar-magazin.de” un īsi pirms tam Itālijas lielākajam laikrakstam “Corriere della Sera”. Kādu vēstījumu Kremlis pasaulei cenšas nodot?
Krievijā par ārpolitiskām tēmām izsakās samērā šaurs cilvēku loks, un katram no viņiem ir sava loma. Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs spēlē PSRS laiku ilggadējā ārlietu ministra Andreja Gromiko lomu, par kuru savulaik teica: viņa elastība ir salīdzināma ar betona kluča elastību. Proti, stingrās līnijas nelokāms turētājs. Prezidenta palīgs ārpolitiskajos jautājumos Sergejs Ušakovs spēlē “gudrā, kompetentā eksperta” lomu. Viņš skaitās mērens, pragmatisks, tāds, ar kuru “var sarunāties”.
Bijušais Krievijas prezidents un pašreizējais Drošības padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dmitrijs Medvedevs spēlē prātu nodzēruša neprāša lomu, kurš it kā alkohola reibonī sociālajos tīklos publicē galēji absurdus komentārus (ekspertu vidū ir maz tādu, kas tic, ka pats Medvedevs tos raksta). Tiek uzskatīts, ka ar šiem ierakstiem tiek pārbaudīta gan pasaules reakcija, gan pasaule pieradināta pie jaunās “normālības”.
Par globālo ģeostratēģisko redzējumu, kāds tas izskatās no Kremļa logiem, izsakās bijušais Drošības padomes sekretārs, Putina padomnieks un ilggadējs līdzgaitnieks Nikolajs Patruševs un jau pieminētais Karaganovs.
Ja Patruševs, lai gan vienmēr ir bijis Putina tuvākais domubiedrs un abu redzējums parasti ir ļoti tuvs, pasaulē tiek uztverts kā samērā autonoma figūra, tad Karaganova statuss un dzīves gājums (deviņdesmitajos gados viņš bija izteikts “rietumnieks” un “eiropietis”) liek viņa izteikumus traktēt kā caur viņu translētus Kremļa vēstījumus nosacītajam pretiniekam - “kolektīvajiem” Rietumiem. Tā arī pasaules analītiskajos centros tiek uztverta Karaganova darbība.
Jāatmodina dzīvnieciskas bailes
Ja skatāmies vispārīgi, tad no Karaganova intervijām nolasāmi divi galvenie vēstījumi. Pirmais. Redziet, kādas neprātīgas idejas valda Maskavas augstākajās aprindās. Jums (Rietumiem) ir stipri paveicies, ka Kremlī saimnieko tāds “saprātīgs un mērens” politiķis kā Putins. Ja nebūtu viņš, tad visādu Karaganovu un Medvedevu izskatā jūs ne tādu vien vellu redzētu.
Otrais. Baidīšana, baidīšana un vēlreiz baidīšana. Jums (Rietumiem) nav izvēles. Vai nu jūs pakļaujaties mums, vai arī mirstat. Karaganovs: “Mūsu konstruktīvās sadarbības iespējas ar Rietumiem ir pilnībā izsmeltas. Prezidents Putins ir darījis visu, lai uzturētu dialogu. Tagad mūsu vienīgais uzdevums ir atmodināt mūsu Rietumu partneros dzīvnieciskas, instinktīvas bailes no neizbēgamas bojāejas. Tikai šī sajūta var būt pamats turpmākām sarunām. [..] Tas, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita radikāls - nepieciešamība izdarīt preventīvus triecienus vai pat atriebības aktus ar kodolieroču izmantošanu - tagad ir valdošais viedoklis. [..] Ja pret mums tiek vērsts ekonomisks karš, mums jāatbild ar militāriem līdzekļiem. Tas ir karš. Tāpēc uz ekonomiskajām sankcijām jāatbild ar militāriem triecieniem. Šo atriebības triecienu apjoms un raksturs ir rūpīgi jāapsver katrā atsevišķā gadījumā.
Krievijas aktīvu konfiskācija miljardu dolāru vērtībā nav nekas cits kā laupīšana un bandītisms. Par to līdz pat miljonam cilvēku Eiropā ir jāriskē (jāatbild) ar savām dzīvībām. Es uzskatu, ka tas ir pareizs un neizbēgams solis, lai gan es patiesi ceru, ka līdz tam nenonāks. Es pilnībā apzinos, ka šāds scenārijs ir liels grēks, kas saistīts ar neskaitāmu nevainīgu cilvēku nāvi, bet es ceru, ka tas paliks tikai brīdinājums.
Mums ir jāizvirza Rietumiem stingrs ultimāts un jāpieprasa sekojošais: pirmkārt, nekavējoties pārtraukt jebkādu militāro atbalstu konfliktam Ukrainā. Otrkārt: pilnīga un beznosacījuma mūsu suverēno resursu atgriešana.”
Te gan jāprecizē, ka runa ir tikai par Eiropu. Ar Trampa ASV saprātīgs dialogs esot iespējams. Lūk, kā to formulē Karaganovs: “Mums ir darīšana ar absolūti neprātīgiem cilvēkiem, īpaši Eiropā. Eiropas elite, kuras aprindās es uzaugu un kura tagad pieder pagātnei, ir degradējusies. Cik es saprotu, vairākās valstīs pie varas ir cilvēki ar “hiēnu smadzenēm”. Viņi galīgi neapzinās savas rīcības sekas. Tāpēc dialogs ar viņiem ir bezjēdzīgs. Viņiem ir jābaidās tikai no viena — fiziskām sāpēm. Tomēr mēs varam vest sarunas ar amerikāņiem, kuri ir saglabājuši lielu daļu sava cilvēciskā potenciāla un izpratni par to, ko patiesībā nozīmē karš.”
Cik ilgi var gulēt?
Karaganovs dzen politiku, kura diemžēl atrod samērā daudzas dzirdīgas ausis abpus Atlantijas (arī Klusā) okeāna krastiem. Proti, Eiropa ir kļuvusi par traucēkli jaunajai pasaules kārtībai, kur balsstiesības būs tikai trijiem - ASV, Krievijai un Ķīnai. Eiropai kā nopietnam spēlētājam no skatuves jāpazūd. Tās laiks ir beidzies. Tāpēc nav ko lieki spirināties pretī un jāpadodas. Kam? Putinam, protams.
Var rasties jautājums, kāpēc gan šos Karaganova spriedelējumus vēl papildus tiražēt? Vai tas nav tieši tas, ko viņš un tie spēki, kas aiz viņa stāv, grib? Droši vien tā ir, bet nebūtu arī prāta darbs bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka šādas idejas Kremļa stratēģu, un ne tikai viņu, galvās nemājo.
Tieši tāpēc, ka ilgus gadus Rietumos valdīja priekšstats, ka Kremlī jau sēž “normāli” cilvēki, tādi paši kā mēs, kas par visu vairāk vēlas labi, pārtikuši dzīvot, nevis karot un mirt, noveda pie tā, ka 2022. gadā pilna mēroga karu Eiropā Rietumi sagaidīja pilnīgi nesagatavoti.
Pat vēl tagad, kad tūlīt jau būs četri pilni karadarbības gadi, Rietumi joprojām tikai “mostas”. Tie vēl pat līdz šodienai nav līdz galam pamodušies un dzīvo pārliecībā, ka karš Ukrainā uz viņiem neattiecas. Ne šodien, ne rīt.
Šāda vientiesīga paļāvība uz Krievijas līderu “veselo saprātu” un “vēlmi dzīvot” ir ārkārtīgi bīstama, jo cilvēki vienmēr grib ticēt un cerēt uz labāko, bet, ja tomēr “veselais saprāts” zaudē neapvaldāmas agresivitātes priekšā, tad labvēlīgākā pozīcijā ir tas, kurš labāk sagatavojies sliktākajam scenārijam.
Melīgā sevis noniecināšana vājina Rietumus
Jāatzīmē vēl kāda būtiska lieta, ar ko grēko Rietumi un ko sekmīgi izmanto gan Karaganovs, gan visa Krievijas propagandas mašīna. Tā ir Rietumus pārņēmusī pašnoniecināšanās mānija. Mēs, Rietumi, esam vainīgi pie visām pasaules ķibelēm un ligām.
Šos Rietumu plaši popularizētos jēdzienus un mītus Karaganovs sekmīgi izmanto. Piemēram, piesauc Eiropu kā rasisma un koloniālisma “ciltsmāti”, kura vienmēr esot bijis lielu konfliktu cēlonis. Vienlaikus Karaganovs neredz nekādas koloniālisma un rasisma iezīmes pašā Krievijā, kas lielā mērā sasaucas ar daļas Rietumu sabiedrības dziļi maldīgajiem priekšstatiem par Krieviju.
Vēl no PSRS laikiem pasaulē ļoti izplatīta ir pārliecība, ka tieši Krievija ir galvenā antikoloniālisma, antiimperiālisma, vispārējās “vienlīdzības” un “taisnības” lielvara. Mūsdienās šai skaistajai, bet nepatiesajai izkārtnei pievienojusies vēl kāda cita, šķietami pretējas nozīmes klišeja. Krievija kā “patiesā” konservatīvisma iemiesojums.
Līdz ar to Krievijai ir izdevies radīt par sevi vēlamu priekšstatu gan kreisajā, gan labējā spārnā. Šo viltus identitāti Karaganovs (un citi propagandisti, kuri darbojas ārpus Krievijas telpā) maksimāli izmanto, tādējādi it kā pamatojot versiju, ka visas pasaules nelaimes nāk no Eiropas un arī tagad galvenais miera drauds pasaulē esot Eiropa.
Jāatzīst, ka Eiropa tik tiešām ir tik ilgi kaisījusi sev pelnus uz galvas, ka daudzi Eiropā ir nesatricināmi pārliecināti, ka, teiksim, vergu tirdzniecību viduslaikos izgudroja tieši eiropieši un tieši eiropieši pretojās verdzības atcelšanai, lai gan realitātē bija tieši otrādi. Vergu tirdzniecība bija plaši izplatīta prakse Āfrikā un Āzijā, jau sen pirms eiropieši tur ieradās, un tā tur, iespējams, darbotos vēl šobaltdien, ja ne eiropiešu asā cīņa pret šo necilvēcīgo parādību.
Šīs vēsturiskās ābeces patiesības Eiropas “intelektuāļi” pat negrib dzirdēt. Viņi faktiski piebalso Karaganovam, kurš runā par “hiēnu smadzenēm”, par “Rietumu elites milzīgo intelektuālo un morālo degradāciju” un “Rietumu izmisīgo pretuzbrukumu, lai novērstu savas 500 gadu ilgās hegemonijas zaudēšanu, kas ļāva tai kļūt bagātai uz pārējās pasaules rēķina”.
Visas šīs Karaganova klišejas gadu desmitiem Rietumos tika atkārtotas kā pašas “progresīvākās” un intelektuāli vērtīgākās. Karaganovs šiem spriedelējumiem cenšas pielikt savu treknu punktu: “Krievijai no Rietumiem absolūti nekas nav vajadzīgs. Mūs neinteresē ne kvadrātmetrs tās teritorijas, ne arī kādi tās resursi. Mēs pieprasām un vēlamies tikai vienu: lai Rietumi ciestu krahu.
Rietumi, kā tas vienmēr ir bijis vēstures gaitā, ir morālu, politisku, ekonomisku un militāru draudu avots. Šodien šie draudi, iespējams, ir sasnieguši viskoncentrētāko un akūtāko formu. [..] Tāpēc ir svarīgi atjaunot bailes no kara, tostarp bailes no kodolkara. Tas ir galvenais elements, lai atjaunotu Eiropas ģeopolitisko atbildību.”
Ja Rietumi grib patiešām izbēgt no tā likteņa, kādu tiem ir atvēlējis Karaganovs, tad steidzami ir jāatbrīvojas no visiem šiem sevi noniecinošajiem maldiem. Jābeidz absolūti nepamatotā pelnu kaisīšana sev uz galvām. Ir nekavējoties jāatjauno ticība Rietumu pasaulei, kura vienmēr (uzsveru, vienmēr, nevis tikai tagad kreiso “intelektuāļu” spiediena dēļ) ir bijusi pasaules progresīvākā cilvēces daļa un galvenā civilizācijas uz priekšu, uz augšu virzītāja.
