Budžeta virzība Saeimas komisijās liecina, ka nekādu nepārvaramu pretrunu šajā valstiski svarīgajā jautājumā koalīcijas starpā nav.
Koalīcija ir vienojusies, ka visi tajā ietilpstošie spēki nāk ar saviem budžeta priekšlikumiem sadarbības padomē un tur tie tiek izskatīti mierīgu sarunu ceļā, kā jau tas politiskā procesā pieņemts: mēs piekāpjamies šeit, jūs tur, mums tas - jums šitas. Tā, ka visi beigu beigās daudzmaz apmierināti un neviens nejūtas apdalīts.
Līdz ar to indikāciju, ka 2026. gada budžetu varētu nepieņemt laikus un budžeta dēļ saļodzītos valdība, nav. Var teikt pat vairāk. Līdz šim visi praktiskās dabas jautājumi koalīcijā ir pieņemti bez lieliem satricinājumiem un asiem strīdiem. Jāatzīst, šī ir visai pragmatiska koalīcija. Jā, šajā politiskajā “laulībā” nav lielas savstarpējās mīlas (maigi sakot), bet politiskajās koalīcijās tādai arī nav jābūt. Tur attiecības jāveido nevis pēc emocionāliem, bet racionāliem faktoriem.
Visu šo “ģimenes idilli” jauc domstarpības ap Stambulas konvenciju. Jau ceturtdien, 30. oktobrī, Saeima otrajā un galīgajā lasījumā pieņems likumprojektu par izstāšanos no šīs konvencijas. Nav pamata domāt, ka tas kaut kādu neparedzētu iemeslu dēļ varētu nenotikt, tāpēc jau tagad varam runāt, kas notiks tālāk.
Lai arī šajā Stambulas tēmā, ja ļoti grib, arī var saskatīt kaut kādu finansiālu pamatu, mūsu konkrētajā gadījumā tas ir tīri ideoloģisks, principu (vērtību) jautājums. Turklāt jautājums, kuru netieši ir aktualizējis ASV prezidents Donalds Tramps.
Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka par tādas Stambulas konvencijas eksistenci mūsu pusē neviens vērā ņemams politiķis pat neatcerētos, ja pagājušā gada 5. novembrī ASV prezidenta vēlēšanās būtu uzvarējusi Kamala Harisa. Un runa nav par šīm personībām - Harisu vai Trampu. Runa ir par laikmeta elpu. Par gaisotni pasaulē kopumā. Kura ir mainījusies.
Kā tas viss ietekmē mūsu pašreizējo valdību, koalīciju un visu politisko laukumu? Politiskie spēki nedzīvo vakuumā. Tiem jādzīvo tajā atmosfērā, kāda ir aiz loga. Ir divas izdzīvošanas stratēģijas. Viena - pielāgoties jaunajam atmosfēras sastāvam; otra - neko savā būtībā nemainīt, stoiski pārdzīvot grūtos laikus un gaidīt, kad atkal gaiss kļūs elpošanai labvēlīgs.
Pirms diviem gadiem, kad veidojās pašreizējā koalīcija, gaisotne bija tāda, ka “Progresīvie” varēja elpot ar pilnu krūti un virzīt uz priekšu savu darba kārtību. Tā kā “Vienotība” (kā jau ne reizi vien esmu rakstījis) ir partija, kura vienmēr nostājas “pareizajā vēstures pusē” un svārstās līdzi “ģenerālajai līnijai”, tad tā pirms diviem gadiem bija aktīva “Stambulas” atbalstītāja.
ZZS pēc piecu gadu atrašanās opozīcijā bija noilgojusies atgriezties varā un nesaskatīja nekādas problēmas ar šīs konvencijas ratifikāciju. Tagad, kad gaisotne pasaulē (tātad arī pie mums) ir mainījusies, ZZS vairs neredz vajadzību dziedāt to dziesmu, kuru bija spiesta dziedāt “vecajos laikos”.
Bet kā tad “Vienotība”, kura lokās līdzi visiem vējiem? “Jaunie laiki” vēl tikai pamazām nāk. Eiropā politiskā šķira vēl joprojām turas pie vecajām vērtībām. Tur vēl joprojām diversitāte skaitās labums un dažādība spēks.
Tiesa, pārliecinoši paskaidrot, ar ko šī reliģiskā, kultūras, pasaules redzējuma, vēstures izpratnes un tamlīdzīgu lietu dažādība ir labāka par dominējošu viendabību, kļūst arvien grūtāk un nepārliecinošāk. Tieši tas pats attiecas arī uz diskusijām par sociālajām dzimtēm, plūstošajiem dzimumiem un dzimumu pašnoteikšanos (šajās dienās paiet gads, kopš Vācijā pieņemts likums, ar kuru katrs pats var sev noteikt dzimumu, kādu vien vēlas). Diskusijas par šīm tēmām aiziet arvien trakākā absurda teātrī.
Jāatzīst, ka Eiropā šīs ārijas no absurda operas vēl joprojām skaitās “pareizas” un “progresīvas”. Tāpēc arī “Vienotība” par tām joprojām stingri iestājas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pretēju pozīciju ieņem to redzamākie politiskie pretinieki gan pašu mājās, gan aiz austrumu robežām.
Šajā situācijā “Vienotība” varētu ieņemt līdzīgu pozīciju, kādu pirms diviem gadiem ieņēma ZZS. Proti, pragmatisku apsvērumu dēļ pievērt acis uz ideoloģiskajiem “kultūrkariem” un stoiski pārlaist “juku laikus” (skatīsimies, kurš beigās uzvarēs, ar tiem arī iesim kopā).
Kāpēc gāzt pašiem savu valdību, kura sekmīgi funkcionē (pietiekami raitā budžeta pieņemšana par to liecina) kaut kādu abstraktu Stambulu dēļ. Kā teiktu ciniķi (politiskās sērskābes baseinā ideālisti ilgi neizdzīvo), Stambulas nāk un iet, bet reālā vieta pie varas galda paliek.
Šobrīd kļūst arvien skaidrāks, ka Evikas Siliņas valdības liktenis ir “Progresīvo” rokās. Atšķirībā no “Vienotības”, kura vienmēr centusies sevi
pozicionēt kā centriska, pragmatiska partija (pieaugušais istabā), “Progresīvie” ir izteikti kreisa, ideoloģiski orientēta partija. Tāda tā arī vienmēr ir pozicionējusies. Šī kreisā ideoloģija ir tās neatņemama identitāte.
Taču arī “Progresīvie” nav muļķi klasiskā izpratnē. Viņi labi redz savu ideoloģisko vientulību uz Latvijas politiskās skatuves. Viņiem nav citu iespēju būt par valdošās ģimenes locekļiem kā vien šajā kombinācijā. Un arī pēc vēlēšanām nebūs, jo jaunas partijas Latvijā veidojas tikai labējā spārnā. Kreisās idejas Latvijā nav populāras. Latvijas sabiedrība uz Eiropas fona ir izteikti konservatīva. Par kreisu to var nosaukt vienīgi tie, kuriem visi citi, kas nedomā tāpat kā viņi paši, ir komunisti.
Jebkura politiska spēka mērķis ir būt varā, lai realizētu gan savus politiskos uzstādījumus, gan apmierinātu savu biedru personiskās ambīcijas un vēlmes. Ik reizi, kad jāizšķiras par politisku kompromisu, ikvienam politiskam spēkam ir jāliek uz svaru kausiem: kas labāk (izdevīgāk) - stingri iestāties par principiem vai saglabāt ietekmi caur varu?
Citiem vārdiem, kas svarīgāk: realizēt savu politiku, vadot, teiksim, kultūras ministriju, vai popularizēt savas idejas, saglabājot ideoloģisko šķīstību, sēžot opozīcijas rindās? Atbilde uz šo jautājumu nebūt nav vienkārša, jo tas ir vienādojums ar daudziem mainīgajiem, kuri visi jāiekļauj kopējā aprēķinā.
Turklāt ir jau vēl viena “opcija”. Proti, fokusa pārbīde no ideoloģiskajām domstarpībām koalīcijā uz juridiskiem trikiem, kuri ļautu pēc iespējas ilgāk novilcināt Stambulas konvencijas denonsēšanas stāšanos spēkā.
Var cerēt, ka prezidents likumu neparakstīs un atgriezīs Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai. Var savākt trešdaļu deputātu balsu un pieprasīt
divu mēnešu laiku balsu vākšanai referendumam. Visbeidzot, var vērsties pie Satversmes tiesas, lai tā izvērtē, cik šī konvencijas denonsēšana ir atbilstoša Satversmei. Un, kamēr Satversmes tiesa “vērtē”, tikmēr turpināt darbu valdībā, saglabājot seju. Cits jautājums - kā šāda taktika ies pie sirds “Progresīvo” vēlētājiem?
