Kultūra

Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Bagele, Apeinis un Vasiļjeva, Treinis un Meiers, Špicberga un Pavlovska, “Ledus sirds” un divi Riekstkoži.

Zīmola PIPARMĒTRA radītājas Līga Rīga un Rebeka Liepiņa pirms deviņiem gadiem bija vienas no pirmajām, kas Latvijā sāka radīt plānotājus. Unikālus līdz pēdējai lapaspusei. Ar savu rokrakstu. Un ar savu stāstu.

Vecgada vakars ir svētki, ko svin gandrīz visi - neatkarīgi no tautības, reliģijas vai dzīvesvietas, atšķiras vien tas, kā šie svētki tie svinēti, kā arī dažādās tradīcijas. 

PilnMēnesis Vēža zīmē (27.decembris 02:33) ir pirmais PilnMēness pēc Ziemas Saulgriežiem. Tas ir laiks, kad Dabā vēl viss guļ, bet jau pavisam nedaudz, pieaugot dienas gaismai, sāk atmosties dzīvība. Ar maziem solīšiem iegriežas jaunais Saules aplis.

Ziemassvētku dziesmas spēj daudz. Tās spēj apstādināt laiku, iepriecināt, pat radīt nepārvaramu vēlmi dejot, taču pāri tam visam – Ziemassvētku dziesmas apbur. Tām ir īpaša maģija, kas katru gadu no jauna liek apzināties, cik mēs esam bagāti, jo ikvienam ir iespēja tās sadzirdēt un novērtēt.

Mani nesen aizķēra doma, ka Ziemassvētku brīnums ir meklējams pašos. Tās nav mantas. Tie nav darbi. Un tie arī nav cilvēki, lai gan ticu, ka kādam Ziemassvētku brīnums ir viņi, kas blakus un rāda gaismu tumsā.

Cilvēks vienmēr tiecas iepazīt mīlestību. Viņš apzināti vai neapzināti to meklē, bet meklēt var tikai to, kas tev pašam nav. Līdz ko atrod, tā tas vairs nav jāmeklē.

Mīlestība ir tas dzīves eliksīrs, kuru alkst katrs cilvēks. Tās sajūtas, sirds trīsas, mieru, labsajūtu un harmoniju, kuru sniedz patiesa, dziļa, īsta un sirsnīga mīlestība, pārsniedz robežas un kultūras, tās ir emocijas, kas saista kopā divus cilvēkus, ejot blakus un kopā cauri šīs dzīves ceļam.

Katrai filmai ir savs skatītājs. Un to, ka Latvijā mīl kino, apliecina pilnie kinoteātri un izcilu filmu ilglaicīga būšana repertuārā. Tas, ka daudzas filmas nenonāk uz lielajiem ekrāniem, jāpateicas dažām lieliem straumēšanas servisiem.

Grūti atrast kādu, kurš nav redzējis kaut vienu no “Viens pats mājās” filmām. Tāpat arī šķiet gluži kā neiespējamā misija atrast kādu, kurš nezina, kas ir Kevins. Tas tāpēc, ka jau gadiem filmas “Viens pats mājās” ar Kevina lomas atveidotāju Makoliju Kalkinu paliek nepārspētas.

Jau izsenis Ziemassvētku dāvanām piemīt īpaša maģija. Pirmkārt, vērtība ir tajā, kas šīs dāvanas pasniedz un dāvina. Otrkārt, pašas dāvanas vēstījums un dāsnā misija.

Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: izstādes, koncerti, dzimšanas diena, jautras ēverģēlības un senas tradīcijas.

Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Zilveris un Gupalo, Bulajevs un Balanas, Jēgers, Vaice un Keine.

“Mana mākslinieka pārliecība – radītais dzīvo, tas paliek ap mums, tas darbojas un ietekmē. Mēs esam atbildīgi par to, ko radam. Tāpēc esmu izvēlējusies pētīt gaismu, telpu, krāsu. To, ko cilvēkam lietderīgu tās varētu darīt,” saka māksliniece Madara Gulbis.

Kā saglabāt ticību labajam un gaišajam, kad dabā un pasaulē valda tumsa – Kristīnes Krūzes-Hermanes saruna ar baptistu bīskapu emeritus Pēteri Sproģi.

Animāciju pirmsākumi tādiem grandiem kā “Rotaļlietu stāsts”, “Kung Fu Panda” un “Kā pieradināt pūķi” sākās jau pirms vairākiem gadsimtiem. Mazās šķirstāmgrāmatiņas (flip – book) un zoetropi aizrāva cilvēkus jau pirms vispār radās filmas.

Tuvojoties gadu mijai un Ziemas saulgriežiem, mēs savelkam gada un arī dzīves bilanci. Cik daudz no iecerētā ir izdevies realizēt. Cik maz no sasniegtā tiešām ir bijis pūļu vērts. Un kas ir tie cilvēki, ar ko mēs ikdienā dalām savus priekus un bēdas.  Cik daudz saņemam atbalstu no tuvākajiem un kurus no tiem ieraugām, kā konkurentus vai nelabvēļus?

Latviešu valodā Ziemassvētkiem ir vienkāršs tulkojums – ziemas svētki – un nosaukumam nav reliģiska sasaiste ar svētku centrālo notiku jeb iemeslu, kāpēc mēs svinam šos svētkus.

Vērts apmeklēt: koncerti, izstādes, Lībiešu diena un “Viens eņģelis”.

Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Pauls, Lūsēns un Kaupers, Galante, Rudāne un Leen, Berķe un Segliņa.

Ir atkal pienācis tas gada laiks, kad bērni ar nepacietību gaida šo omulīgo večuku, kurš savā slepenajā arktiskajā ciematā nostrādina daudzus mazus elfus, kas 11 mēnešus ir gulējuši, lai, tuvojoties Ziemassvētkiem, strādātu dienas gaismu neredzot (lai gan Lapzemē šajā gadalaikā ir gaišs labi ja trīs stundas).

“Vakardienas vairs nav un rītdiena nav apsolīta. Mums ir tikai tagadnes mirkļi, ko piedzīvojam šobrīd. Es patiesi vēlos, lai cilvēki no manas izstādes aiziet ar sajūtu par mirkļa burvību. Par to, ka, vēloties būt tuvāk bezgalībai, mēs šeit esam tikai uz mirkli,” saka māksliniece Ilze Egle.